вторник, 26 июня 2012 г.

VĪRUSHEPATĪS (a, b, c, d, e, g, tt.)


VĪRUSHEPATĪTI


   Vīrushepatīti ir ļoti plaši visās Pasaules valstīs izplatītu, bieži dzīvībai bīstamu infekcijas slimību grupa. 
   Vīrushepatīts C ir visbīstamākais vīrushepatītu tips tā plašās izplatības un nopietno seku, kā hronizācijas, aknu cirozes un aknu vēža attīstības dēļ. 
Vakcīna vīrushepatīta C profilaksei vēl nav radīta.

Sociālās nozīmības un postīgo seku dēļ, tūlīt aiz vīrushepatītiem seko alkohola aknu slimība, kas rodas pārmērīgas un ilgstošas alkohola lietošanas dēļ. 

Līdz 2008. gadam ir atklāti septiņi (7)  vīrushepatītu izsaucēji, kas izraisa septiņus dažādus vīrushepatītus, ko apzīmē ar lielajiem latīņu alfabēta burtiem no A līdz E, G un TT:

 Vīrushepatīts A; (VHA),      
 Vīrushepatīts B; (VHB), 
 Vīrushepatīts C; (VHC), 
 Vīrushepatīts D; (VHD), 
 Vīrushepatīts E;  (VHE), 
 Vīrushepatīts G;   (VHG) un 
 Vīrushepatīts TT; (VHTT). 

Latvijas Infektoloģijas Centra (LIC) www.lic.gov.lv un Latvijas Hepatoloģijas Centra * (LHC) zinātnieku pētījumi liecina, ka  Latvijas iedzīvotāji, tāpat kā citu Eiropas valstu iedzīvotāji slimo ar  vīrushepatītu C, vīrushepatītu B un vīrushepatītu A. Citi vīrushepatīti Latvijas iedzīvotājiem nav diagnosticēti.

Visbīstamākais inficētās personas veselībai un dzīvībai ir vīrushepatīts C.


Vīrushepatīts C ļoti bieži hronizējas un attīstās hronisks vīrushepatīts C (80%)
 ar aknu cirozes un aknu vēža attīstību pēc ~20 gadiem. 

Vīrushepatīts B hronizējas ap 10% gadījumu

Vīrushepatīts C bīstamību paaugstina tā slēptā norise, apgrūtinātā savlaicīgā diagnostika un smagās sekas, kā aknu cirozes un aknu vēža attīstība pēc hroniska vīrushepatīta C. Vēl joprojām nav izdevies radīt efektīvu vakcīnu vīrushepatīta C profilaksei.
Vīrushepatīta C, savlaicīgu diagnostiku un ārstēšanas uzsākšanu ļoti apgrūtina tā parasti ilgstoši slēptā, bezsimptomu norise. 
Jāatceras ka vīrushepatītam C visbiežākās ir tieši neredzamās, slēptās, subklīniskās un bezdzeltes formas. Bez speciālu marķieru noteikšanas pat pieredzējis ārsts nevar noteikt vīrushepatīta C diagnozi. 

Vīrushepatīts C visbiežāk norit nemanāmi, ilgstoši slēpti, ~ 20 gadus ilgi, bieži līdz pat aknu cirozes un aknu vēža attīstībai. Tāpēc hronisko vīrushepatītu C salīdzina ar aisbergu un dēvē arī par „kluso slepkavu”. 
Vīrushepatīts C pielavās savam upurim nemanāmi, jo ilgstoši ~20 gadus norit nemanāmi pārejot hroniskā vīrushepatītā C un pēc tam aknu cirozē un aknu vēzī. 

Vīrushepatīta C savlaicīga diagnostika ir stipri apgrūtināta, bet tā ir ārkārtīgi svarīga. 
Tikai hroniska vīrushepatīta C  savlaicīga diagnostika dod iespēju uzsākt tā savlaicīgu ārstēšanu vēl pirms aknu cirozes un aknu vēža attīstības. 
Vīrushepatīts C 90% gadījumu ~20 gadus ilgi norit slēpti, tāpēc to salīdzina ar aisbergu, kura lielākā daļa atrodas zem ūdens un arī tāpat kā VHC nav redzams.
Neredzamais vīrushepatīta C  ir mērķtiecīgi jāmeklē nosakot vīrushepatīta C specifiskos marķierus, īpaši personām, kas pieder pie paaugstināta riska grupām. 
Jau kopš 1995. gada  ar HCV  inficēto personu savlaicīgai atrašanai, diagnostikai un ārstēšanai ASV, Kanādas, Austrālijas, Rietumeiropas un Skandināvijas valstu Veselības Departamenti rīko speciālas vispārnacionālas kampaņas. 
Ar visa veida masu saziņas līdzekļu starpniecību šo valstu ārsti izglīto iedzīvotājus par vīrushepatītu C. 
Ārsti aicina visas personas, īpaši, kas pieder pie paaugstināta riska grupām, un tās, kas ir ārstējušās stacionāros līdz 1992. gada jūnijam, kad vīrus-hepatīta C  marķierus vēl nenoteica, par brīvu testēties uz  vīrushepatītu C . 

Personas ar hronisku vīrushepatītu C ir detalizēti jāizmeklē un indikāciju gadījumā nekavējoties jāuzsāk optimāla terapija. 
Mūsdienās hroniska vīrushepatīta C  optimāla izvēles terapija, t.s. „ZELTA STANDARTS” ir kombinēta ārstēšana ar pegilētu interferonu un ribavirīnu. 
Šāda terapija glābj visvairāk pacientu no aknu cirozes un aknu vēža attīstības un  nodrošina vislielākā hroniska vīrushepatīta C   pacientu skaita pilnīgu izveseļošanos.

Vīrushepatīta C izplatība Pasaulē

Pasaulē ar vīrushepatītu C ir inficēti 170 - 200 mlj personu; t.i. ~ 3,1% Pasaules iedzīvotāju. 
Katru gadu Pasaulē ar vīrushepatītu C no jauna inficējas 3 – 4 mlj personu.
Vīrushepatīts C Pasaulē ir 5 reizes biežāk sastopams nekā HIV infekcija. 
Pasaulē 2008. gada 1. janvārī ar HIV bija inficētas  ~ 42 mlj personu. 
Vīrushepatīta C izplatība dažādās Pasaules valstīs svārstās no 1% – 1,7% (Rietumeiropā, ASV, Kanādā), 3,2% (Latvijā) un līdz 20% (Ēģiptē, Āfrikā).
Vīrushepatīta C izplatība Latvijā

Latvija uzskatāma par reģionu ar augstu HCV infekcijas izplatību: vispārējā populācijā – 3,2 % (Baiba Rozentāle; 1995). 
Latvijā ar HCV inficēto personu aptuvenais skaits pašreiz varētu būt 80 000 – 100 000. 


Hronisks vīrushepatīts C pēc ~20-30 gadiem pāriet aknu cirozē (17%). 
No simts HCV aknu cirozes slimniekiem trijiem (3%) gada laikā attīstās aknu vēzis.

Vīrushepatīts B, ko agrāk sauca par seruma hepatītu, vīrushepatīts C, ko agrāk sauca par hepatītu ne A ne B un par pēctransfūzijas hepatītu un vīrushepatīts D izplatās vienādi.
Tie visi var izplatīties ar asinīm jeb transmisīvi, seksuālas pārneses ceļā un transplacentāri jeb vertikāli no inficētas mātes uz bērnu. 

Vīrushepatīti C un B izplatās ar dažādām invazīvām medicīniskām un  nemedicīniskām manipulācijām, ko veic ar nesterilām adatām, ietaisēm vai instrumentiem, kā arī pārlejot  asinis, kas satur vīrushepatītu izraisītāju vai pārstādot citus inficētus audus. 
Vīrushepatīti C un B  var izplatīties mākslīgi jeb jatrogēni. Jatrogēnas (no grieķu iatros – ārsts + genos – rasties) ir slimības, kas rodas ārsta vai cita medicīnas darbinieka nepareizas rīcības dēļ . Jatrogēnās slimības, tai skaitā arī vīrushepatīti C, B, D diemžēl ir 20. gadsimta invazīvās medicīnas otra, - „ēnas” puse; t.s. „darvas piliens medus mucā ”. 

Vīrushepatīti B un C var izplatīties arī seksuālas pārneses ceļā. 
Seksuālas pārneses ceļš ir galvenais, dabīgais, biežākais vīrushepatīta B izplatīšanās ceļš (55% ). 
Vīrushepatīts C diezgan reti izplatītās seksuālas pārneses ceļā (2% - 4%). 
Vīrushepatīta B infekciozitāte salīdzinot ar vīrushepatīta C „lipīgumu” ir ~10 reizes lielāka (ap 40%). Šo fenomenu skaidro ar ~10-100  reizes lielāku HBV koncentrāciju asinīs (vīrusu slodzi) nekā HCV slodze vīrushepatīta C  gadījumā. 

Vīrushepatīts D (VHD) jeb delta hepatīts ir vīrushepatīta B pavadonis. 
Hepatīta D vīruss (HDV) ir sīks defektīvs satelītvīruss, kas spēj replicēties tikai ar hepatīta B  vīrusa palīdzību un par savu apvalku HDV izmanto HBsAg. 
Vīrushepatīta B klīniskā norise HDV klātbūtnē kļūst ievērojami smagāka un tas biežāk hronizējas.
Latvijā vīrushepatīts D nav sastopams.
Izšķir HDV-HBV koinfekciju un HDV superinfekciju uz hroniska  hepatīta B fona. 
Vīrushepatīta D epidēmijas ir aprakstītas Centrālāfrikā un Amazones baseinā.
Endēmiskie vīrushepatīta D reģioni ir Vidusjūras baseins, Vidējie austrumi, Amazones baseins. 

Vīrushepatīts A jeb infekciozais hepatīts ir tipiska fekāli – orāla (zarnu) infekcija ar kuru galvenokārt inficējas jau bērnu vecumā. 
Fekāli – orālais infekciju pārneses mehānisms realizējas ar netīrām rokām, ar fekālijām kontaminētu ūdeni un pārtiku. 
Epidēmiski vīrushepatīta A uzliesmojumi ir parasta jaunattīstības valstu nelaime. 
Nabadzības dēļ, jaunattīstības valstis nav spējīgas nodrošināt iedzīvotājus ar tīru dzeramo ūdeni, kas nav piesārņots ar fekālijām. 
Vīrushepatīts A  tāpat kā vīrushepatīts E norit akūti un parasti vairāk kā 99% beidzas ar pilnīgu izveseļošanos, bez seku parādībām. To nodrošina spraiga pēcinfekcijas imunitātes izveidošanās, kas saglabājas visas dzīves garumā. Atkārtoti saslimšanas gadījumi ar vīrushepatītu A un vīrushepatītu E ir ārkārtīgi liels retums

Pateicoties Eiropas Savienības un Ziemeļvalstu nesavtīgajai palīdzībai Latvijai, kas gatavojās dalībai ES, pagājušajā desmitgadē ir izdevies ievērojami paaugstināt sanitāro kultūru un nodrošināt Latvijas iedzīvotājus ar tīru dzeramo ūdeni. 
Rezultāti ir ļoti iepriecinoši; pēdējos trijos gados Latvijas iedzīvotāju saslimstība ar vīrushepatītu A ir krasi samazinājusies. 
Ar vīrushepatītu A saslimušo skaits  Latvijā 1980. gadā bija ļoti liels - 12 500(!!!), bet 2002. gadā tikai 36. 
Latvijas iedzīvotāju saslimstība ar vīrushepatītu A no 500 – 250 gadījumiem / uz 100 000 (1980 -1999. gadā) pazeminājās līdz 1,5 - 2 gadījumiem / uz 100 000 (2000. - 2002. gadā).  Latvijas iedzīvotāju saslimstība ar vīrushepatītu A kopš 2000. gada tuvojas civilizēto Ziemeļvalstu, ASV un  Eiropas Savienības dalībvalstu līmenim. 

Vīrushepatīta E,  vīrushepatīta G, vīrushepatīta TT, gadījumi  Latvijā nav konstatēti. 

Vīrushepatīts E tāpat kā vīrushepatīts A izplatās fekāli – orāli. Vīrushepatīts E ir tipiska zarnu infekcijas slimība. Latvijā vīrushepatīta E gadījumi nav konstatēti.
Vīrushepatīts E ir plaši izplatīts vairākos Pasaules reģionos ar siltu klimatu, kā Vidusāzijas valstīs, Uzbekijā, Turkmēnijā, Tadžikijā, Afganistānā, Irānā, kā arī Indijā, Pakistānā, Meksikā, Ēģiptē u.c. 
Fekāli – orālais infekciju pārneses mehānisms realizējas ar netīrām rokām, ar fekālijām kontaminētu ūdeni un pārtiku. Epidēmiski VHE uzliesmojumi ir bieži nosauktajās jaunattīstības valstīs. Nabadzības dēļ, tās nav spējīgas nodrošināt iedzīvotājus ar tīru dzeramo ūdeni, kas nav piesārņots ar fekālijām. 

Vīrushepatīts G un vīrushepatīts TT vēl nav pietiekami detalizēti izpētīti. Pašreiz veiktie pētījumi drīzāk liecina, ka tie nerada nopietnu aknu bojājumu



VĪRUSHEPATĪTU IZPLATĪŠANĀS CEĻI


Vīrushepatīti to ļoti plašās izplatības un ārkārtīgi nopietno seku, kā hronizācijas, aknu cirozes un aknu vēža attīstības dēļ, ir visnozīmīgākā hepatītu grupa.
Vīrushepatīti ir ļoti plaši visās Pasaules valstīs izplatītu bīstamu infekcijas slimību grupa.

Līdz 2008. gadam ir atklāti septiņi (7) vīrushepatītu izsaucēji, kas izraisa septiņus dažādus vīrushepatītus, ko apzīmē ar lielajiem latīņu alfabēta burtiem no A līdz E, G un TT: 
Vīrushepatīts A; (VHA), 
Vīrushepatīts B; (VHB),
Vīrushepatīts C; (VHC),
Vīrushepatīts D; (VHD),
Vīrushepatīts E; (VHE),
Vīrushepatīts G; (VHG) un
Vīrushepatīts TT; (VHTT).

Latvijas Infektoloģijas Centra (LIC) un Latvijas Hepatoloģijas Centra * (LHC) zinātnieku pētījumi liecina, ka Latvijas iedzīvotāji, tāpat kā citu Eiropas valstu iedzīvotāji slimo ar vīrushepatītu C, vīrushepatītu B un vīrushepatītu A.
Citi vīrushepatīti Latvijas iedzīvotājiem nav diagnosticēti.

Visbīstamākais inficētās personas veselībai un dzīvībai ir vīrushepatīts C.

Vīrushepatīts C ļoti bieži hronizējas un attīstās hronisks vīrushepatīts C (80%). Pēc ~20-30 gadiem hronisks vīrushepatīts C var pāriet aknu cirozē (18%) un/vai aknu vēzī (ap 3%/gadā).
VĪRUSHEPATĪTU IZPLATĪŠANĀS CEĻI UN PAAUGSTINĀTA RISKA GRUPAS
Latvijā ar hepatītu C inficējas galvenokārt parenterāli ar asinīm un tās produktiem. 1990. gadā, kad ieviesa asins un tās produktu obligātu testēšanu uz anti-HCV, jauni pēctransfūzijas HCV infekcijas gadījumi krasi samazinājās un par galveno HCV infekcijas izplatīšanās ceļu valstu vairākumā kļuva intravenoza narkotiku lietošana, ievadot tās ar nesterilizētu koplietošanas šļirci.
ASV hepatīta C vīruss stabili ir visizplatītākais asins patogēns. HCV atrod 1-2% asins donoru.
HCV infekcijas transmisijas risks dažādās iedzīvotāju grupās ir šāds:
1. 60- 90 % intravenozie narkotiku lietotāji (IVN) ir inficējušies ar HCV lietojot narkotiku ievadīšanai nesterilas koplietošanas šļirces un/vai adatas. IVN inficējas ar HCV infekciju 4 reizes biežāk kā ar HIV. Narkomānu un IVN skaits, kas ir inficējušies ar HCV, HBV, HIV un citām infekcijām strauji pieaug. Dažādas infekcijas slimības ir biežākais IVN agrīnās nāves cēlonis
2. 60- 90% hemofilijas slimnieku ir inficēti ar HCV. 
3. Citu audu un orgānu transplantātu recipienti bieži tiek inficēti ar HCV.
4. Arī anti-HCV negatīvas asinis nav drošas, jo anti-HCV var parādīties pat 1 gadu pēc pārciesta akūta hepatīta C; risks ~ 10%.
5. 15- 20% hemodialīzes pacientu ir inficēti ar HCV.
6. Diemžēl dažās jaunattīstības valstīs, kur asins donoru obligāta testēšana uz anti-HCV netiek veikta, ir sastopami jauni pēctransfūzijas HCV infekcijas gadījumi.
7. Jaunattīstības valstīs liels skaits jaunu HCV gadījumu sastopami pēc stomatoloģiskām un ķirurģiskām manipulācijām, jo tās bieži veic ar neadekvāti sterilizētiem instrumentiem.
8. HCV transmisijas risks pēc nejauša ievainojuma ar adatu, kas ir kontaminēta ar HCV RNS pozitīvas personas asinīm ir ~3%. HCV transmisijas risks ir vidējs un atrodas starp hepatīta B vīrusa (HBV) transmisijas risku, kas ir ~ 30%- nevakcinētām personām un HIV infekcijas transmisijas risku iedurot ar adatu, kas ir kontaminēta ar HIV pozitīvas personas asinīm ~ 0,3%.
7. HCV infekcija var izplatīties kokaīna narkomānu vidē, kas
intranazālai ,,kokas’’ ievadei lieto kopēju salmu (“straw sharing’’).
8. Seksuālas HCV transmisijas risks ir relatīvi neliels. Ar HCV inficējas tad, ja dzimumakts ir traumatisks (asiņains), piemēram, tāds bieži ir homoseksuālais dzimumakts. 2- 8% geju ir inficējušies ar HCV. 
9. Heteroseksuāla kontakta laikā inficējas līdz 10% ar HCV inficētas personas dzimumpartneru.
10. Vertikālas HCV transmisijas (māte - bērns) risks ir ~ 5%.
11. HCV transmisija sadzīvē sastopama reti (~2%).
12. Klīniskajā praksē ~ 40% ar HCV inficētajām personām infekcijas ceļu un/ vai kādu nozīmīgu epidemioloģisku riska faktoru konstatēt neizdevās (,,sporādiskais hepatīts C’’) - ASV pētījumu dati.


Hroniska vīrushepatīta C ārstēšanas mērķi


Hroniska vīrushepatīta C ārstēšanas mērķi ir:
Panākt pacienta pilnīgu izveseļošanos. Panākt ilgstošu un noturīgu atbildreakciju; hepatīta C vīrusa (HCV) pilnīgu izskaušanu. Ilgstoša un noturīga atbildreakcija (INA) ir tad, ja 6 mēnešus pēc ārstēšanas kursa beigšanas HCV pacienta asinīs nav atrodams. INA liecina par optimālu hroniska vīrushepatīta C ārstēšanas efektivitāti, par organisma atbrīvošanos no HCV.
Tiem pacientiem, kurus neizdodas pilnīgi izārstēt (~30%), panākt ilgstošu slimības remisiju apstādināt slimības virzīšanos uz aknu cirozi un aknu vēzi. Par remisiju liecina aknu iekaisuma samazināšanās, AlAT aktivitātes normalizēšanās.
Uzlabot visiem pacientiem dzīves kvalitāti un pagarināt dzīvildzi.

Indikācijas  hroniska vīrushepatīta C pacienta ārstēšanai 

Antivirālā terapija ir indicēta pacientiem ar hronisku vīrushepatītu C, kam:
a.Ilgāk par 6 mēnešiem ir paaugstināta AlAT aktivitāte,
b.Anti-HCV un HCV RNS (RT-PCR) seruma testi ir pozitīvi, 
c.Aknu bioptāta preparātā vērojama fibroze un vismaz mēreni izteiktas iekaisīgas un nekrotiskas izmaiņas.

Pārējiem pacientiem antivirālās terapijas indikācijas nav tik skaidri noteiktas un lēmumu par tās uzsākšanu ir jāpieņem ārstējošam ārstam individuāli ņemot vērā šādus faktorus: 
(1) pacienta vecumu, (2) vispārējo stāvokli, (3) HCV infekcijas ilgumu, (4) aknu cirozes attīstības risku, 
(5) blakus saslimšanas un (6) paša pacienta vēlmes. 
Pagājušajos piecos gados zinātnieki ir guvuši lielus panākumus hroniska vīrushepatīta C ārstēšanas efektivitātes uzlabošanā. 
Ap 1995.-o gadu lietojot  alfa interferona monoterapiju izdevās izārstēt mazāk par 16% pacientu ar hronisku vīrushepatītu C. 
Tagad, lietojot hroniska vīrushepatīta C izvēles terapiju - kombinētu ārstēšanu: Peginterferons plusRibavirīns, var izārstēt ~84% pacientu, kam ir 2. vai 3.-ais un ~52%, kas inficējušies ar 1.-o HCV genotipu.

Interferona-alfa (IFN-
α ) darbības mehānismu skaidro ar tā tiešo antvirusālo un imūnmodulējošo darbību.

Hroniska vīrushepatīta C izvēles terapija jeb pašreizējais „Zelta standarts”  
Pašreiz visoptimālākā ir kombinēta terapija lietojot ar ar polietilenglikolu (PEG)-konjugēto (pegilēto) interferonu plus Ribavirīnu.  
Šāda terapija ir visefektīvākā, jo dod maksimāli ilgstošu/ noturīgu atbildreakciju: 
52% pacientiem, kas inficējušies ar 1.-o HCV genotipu un 
84%, kam ir 2. vai 3.-ais hepatīta C genotips.


Antivirālā terapija ar interferonu un ribavirīnu ir kontraindicēta pacientiem ar: 

Dekompensētu aknu cirozi, Autoimūnu hepatītu vai citām autoimūnām slimībām, Depresiju vai psihozi anamnēzē, 
Grūtniecību, Pieņemamas kontracepcijas metodes trūkums (ribavirīna teratogenitāte!), Sirds un plaušu slimībām, 
Leikopēniju (< 2 000/ 
μl ), Trombocitopēniju (< 50 000/ μl), 
Pacienta līdzestības problēmām (bieži alkoholiķi, narkomāni).



Alternatīvā hroniska vīrushepatīta C ārstēšana  
Kombinēta terapija ar parasto interferonu  (IFN-α) +  Ribavirīnu vai monoterapija ar IFN-α.. 
Šādas terapijas ektivitāte (ilgstoša/ noturīga atbildes reakcija) ir tikai 25- 20% pacientu.
     
Hroniska vīrushepatīta C ārstēšanas efektivitātes  novērtēšana 
Hroniska vīrushepatīta C ārstēšanas mērķis ir panākt ilgstošu un noturīgu atbildreakciju (INA), kas liecina par HCV pilnīgu elimināciju. 
Ilgstoša un noturīga atbildreakcija (INA) ir tad, ja 6 mēnešus pēc ārstēšanas kursa beigšanas HCV pacienta asinīs nav atrodams. 
Pacientiem, kas terapijas kursa laikā kļūst HCV RNS negatīvi un tādi paliek 6 mēnešus pēc ārstēšanas kursa beigšanas  ir un parasti arī turpmāk  paliek HCV RNS negatīvi. 
INA liecina par optimālu hroniska vīrushepatīta C ārstēšanas efektivitāti, par organisma atbrīvošanos no HCV. 


Vakcīnas radīšana vīrushepatīta C profilaksei un ārstēšanai

Vakcīnas radīšana vīrushepatīta C profilaksei un ārstēšanai ir ļoti grūts un sarežģīts uzdevums vairāku unikālu hepatīta C vīrusa īpašībām.
HCV replikācija, ir ļoti dinamisks process- diennaktī saimnieka organismā vienlaicīgi rodas un tiek eliminēti ~1012 virioni. HCV pus-dzīvildzes laiks (T1/2) ir tikai dažas stundas. 
Nolasīšanas kļūdas, ko pielaiž RNS-atkarīgā RNS polimerāze ļoti dinamiskajā HCV replikācijas procesā ir cēlonis lielajai HCV ģenētiskajai dažādībai. Pat viena saimnieka HCV populācija ir neviendabīga (heterogēna). 
Vienlaicīgi pacienta organismā eksistē HCV ar atšķirīgiem genomiem (quasispecies). Šādi HCV izvairās no efektīvas imūnsistēmas atbildreakcijas un eliminācijas. Ārkārtīgi lielās HCV antigēnās mainības dēļ, neskatoties uz daudzu valstu zinātnieku pūlēm > 10 gadu garumā, vakcīna vīrushepatīta C profilaksei un ārstēšanai vēl joprojām nav radīta. Vīrushepatīta C vakcīnas radīšanu var salīdzināt ar HIV vakcīnas izgatavošanu.
 
DIĒTA
Dietologu un hepatologu rekomendācijas vīrushepatīta slimniekiem pēdējā desmitgadē ir ievērojami izmainījušās. 
Ieteikumi ir kļuvuši „demokrātiskāki”, vairāk tiek ņemtas vērā katra pacienta vēlmes un ir mazāk strikti kādu produktu pilnīga lietošanas aizliegšana.

Vīrushepatīta slimniekiem, kam slimība norit viegli un bez sarežģījumiem pilnīgi piemērots ir parastais netreknais uzturs. 
Vīrushepatīta slimniekiem, tāpat kā veselajiem,  nevajadzētu, lietot ceptus produktus, daudz sāli un cukuru. No uztura jāizslēdz asās piedevas, alkohols un konservi. 

Vīrushepatīta slimniekiem visumā kopējam uzņemtajam uztura daudzumam ir jābūt mazākam kā veselajiem. 

Svarīgi ir nepārēsties, vēlams neuzņemt vienā ēdienreizē lielas ēdiena porcijas. bet samazināt tās. Parasti ietur četras nelielas ēdienreizes. 

Vīrushepatīta slimniekiem iesaka lietot labi sabalansētu, daudzveidīgu, viegli sagremojamu uzturu ar samazinātu tauku saturu. 
Vēlamāka ir ar nepiesātinātajām taukskābēm bagāto augu eļļu, kā olīveļļas vai saules puķu eļļas lietošana mazākā daudzumā kā veselam cilvēkam. 

Olbaltumus var uzņemt lietojot netreknu biezpienu, jogurtu, rūgušpienu, kefīru, kā arī liesu, vārītu liellopu un putnu gaļu, kā arī netreknas zivis mērenā daudzumā. 
Nevajag lietot ceptus produktus. No uztura jāizslēdz asās piedevas, alkohols un konservi. 

Sāls un cukura, arī konfekšu un medus, patēriņu vīrushepatīta slimniekiem, tāpat kā veseliem cilvēkiem, vajadzētu samazināt. 

Ogļhidrātus var uzņemt lietojot maizi, makaronus, sautētas saknes, kā kartupeļus, burkānus, bietes u.c., rīsus, griķus.

Vēlams lietot saprātīgā daudzumā dažādus augļus, zaļumus, augļu un dārzeņu sulas. 

Brokastīs nelielā daudzumā var lietot arī tēju un kafiju.


VĪRUSHEPATĪTU PROFILAKSE


No inficēšanās ar vīrushepatītu C un vīrushepatītu B, kā arī citām   asins jeb transmisīvajām infekcijām (HIV ) pasargā šādu piesardzības noteikumu pastāvīga ievērošana:
Izvairies no kontakta ar citu personu bioloģiskajiem šķidrumiem, bet īpaši no kontakta ar asinīm.
Neliels asins daudzums var būt uz zobu sukām, skuvekļiem, nagu šķērēm un citiem personīgās higiēnas priekšmetiem. Tāpēc nekad nelieto koplietošanas zobu sukas, koplietošanas skuvekļus u.c. personīgās higiēnas priekšmetus.
Netetovējies un neveic pīrsingu.
Nelieto narkotikas. Narkomāniem jāpārtrauc narkotiku lietošanu, jātestējas uz HCV, HBV, HIV un citām infekcijām un indikāciju gadījumā jāuzsāk ārstēšanās kursu.
Visiem personām, kas ir ārstējušās medicīnas iestādēs līdz 1993. gadam, kad pārbaudes uz HCV infekciju vēl neveica, ir jātestējas uz hepatītu C un hepatītu B.
Narkomāniem jāvakcinējas pret hepatītu A un hepatītu B.
Narkomāniem, kas nespēj pārtraukt narkotiku lietošanu nekad nelietot koplietošanas šļirces, adatas, salmus kokaīna ievadīšanai degunā un injekciju ūdeni.
Medicīnas darbiniekiem jāizvairās no nejaušiem ievainojumiem ar injekciju adatām u.c. priekšmetiem, manipulāciju laikā jāvalkā gumijas cimdi. Jāvakcinējas pret hepatītu A un hepatītu B.
Personām, kas stājas dzimumsakaros ar vairāk kā vienu pastāvīgu drošu dzimumpartneri, jālieto prezervatīvs un  jāvakcinējas pret hepatītu B.

Par hepatīta C profilaksi svarīgi atcerēties:
Vēl vakcīna HCV infekcijas profilaksei nav radīta.
Nelietot koplietošanas zobu sukas, skuvekļus u.c. personīgās higiēnas priekšmetus.
Nelietot narkotikas. Narkomāniem pārtraukt narkotiku lietošanu un indikāciju gadījumā uzsākt ārstēšanās kursu.
Visiem narkomāniem vēlams vakcinēties pret hepatītu A un hepatītu B.
Narkomāniem, kas nespēj pārtraukt narkotiku lietošanu nekad nelietot koplietošanas šļirces, adatas, salmus kokaīna ievadīšanai degunā un injekciju ūdeni.
Medicīnas darbiniekiem jāizvairās no nejaušiem ievainojumiem ar injekciju adatām u.c. priekšmetiem, manipulāciju laikā jāvalkā gumijas cimdi. Jāvakcinējas pret hepatītu A un hepatītu B.
Personām, kas stājas dzimumsakaros ar vairāk kā vienu pastāvīgu drošu dzimumpartneri, jālieto prezervatīvs un  jāvakcinējas pret hepatītu B.
Netetovēties un neveikt pīrsingu.
HCV pozitīvas personas nedrīkst kļūt par asins, audu un orgānu donoriem.

 

Комментариев нет:

Отправить комментарий

Примечание. Отправлять комментарии могут только участники этого блога.