. Ekstremitāšu, iegurņa kaulu lūzumi- dg.,NMP, tektika

Notikuma vietā jākontrolē cietušā atbrīvošanas pasākumus. Ārstniecības personas:

• novērtē cietušā vispārējo stāvokli;

• stabilizē vitālās funkcijas;

• sāk agrīnu šoka ārstēšanu, ņemot vērā slēpto asins zudumu lūzumu gadījumā;

• veic atsāpināšanu;

• imobilizē bojāto ekstremitāti.

Bojātās ekstremitātes imobilizāciju izdara pirms cietušā pārvietošanas. Imobilizācijai jābūt adekvātai un saudzīgai. Visos gadījumos, kad ir aizdomas par lielo kaulu lūzumiem (piemēram, mugurkaula, iegurņa, augšstilba kauli), cietušais jāimobilizē, izmantojot imobilizācijas dēli.

Transporta imobilizācijas mērķis ir nodrošināt bojātās vietas nekustīgumu. Transporta imobilizācija nepieciešama šādos gadījumos:

• lūzumi;

• mežģījumi;

• plaši mīksto audu bojājumi.

Cietušos, kuriem ir konstatēti minētie bojājumi (vai ir aizdomas par tiem), bez imobilizācijas pārvietot un

transportēt nedrīkst. Izņēmumi ir pieļaujami gadījumos, kad ārējā vide notikuma vietā rada draudus cietušā un palīdzības sniedzēja dzīvībai.

Transporta imobilizācijas principi:

• ja iespējams, imobilizāciju veic vismaz divatā;

• pirms imobilizācijas ekstremitātei nosaka: distālo pulsu, ādas t°,ādas krāsu, jutību,kustības funkciju;

• ekstremitāti apskata, ja nepieciešams, pārgriežot apģērbu;

• imobilizē vismaz vienu locītavu virs un vienu zem lūzuma vietas;

• ekstremitāti imobilizē fi zioloģiskā vidus stāvoklī;

• ja pacientam ir apakšējās ekstremitātes garo kaulu diafīzes izteikta dislokācija, pirms imobilizācijas to

saudzīgi iestiepj, fi ksējot lūzuma vietu, bet, ja ir jūtama pretestība, imobilizē tādā stāvoklī, kādā ekstremitāte atrodas;

• nedrīkst iestiept lūzumus, kas atrodas locītavu apvidū, kā arī vaļējus lūzumus. Šajā gadījumā ekstremitāti imobilizē tādā stāvoklī, kādā tā atrodas;

• ja vaļēja lūzuma gadījumā brūcē redzami kaulu gali, tos pārklāj ar sterilu salveti, ap brūci apliek vatesmarles riņķi vai katrā pusē novieto saites rullīti, brūci pārsien, imobilizē ekstremitāti un novieto to

augstāk;

• vēlreiz pārbauda pulsu;

• pēc pacienta novietošanas uz nestuvēm viņu nedrīkst atkārtoti pārvietot, jo pārvietošana var radīt papildu bojājumus un padziļināt šoku. Ja pārvietošana tomēr jāizdara, tā jāveic saudzīgi un pareizi.

Transportēšanas imobilizācijas veidi

Izšķir šādus transportēšanas imobilizācijas veidus: cietās šinas, cietās imobilizācijas apkakles, mugurkaula imobilizācijas dēļi (īsie, garie), vakuuma šinas, citas cieta materiāla šinas, mīkstās šinas, trakcijas šinas, improvizēti imobilizācijas līdzekļi.

Cietās šinas:

• cietās imobilizācijas apkakles izmanto kakla imobilizācijai;

• mugurkaula imobilizācijas dēļi:

• īso mugurkaula imobilizācijas dēli izmanto sēdoša cietušā izvilkšanai no avarējušas automašīnas;

• ierīces cietušā izvilkšanai no avarējušas automašīnas (piemēram, Kendrika ekstrikācijas ierīce u.c.) lieto ne tikai sēdoša cietušā izvilkšanai no avarējušas automašīnas, bet var izmantot arī smagu krūškurvja traumu, iegurņa un augšstilba kaula kauliņa lūzumu imobilizācijai;

• garo mugurkaula imobilizācijas dēli izmanto cietušā imobilizācijai, ja viņam ir mugurkaula trauma, kā arī iegurņa kaulu, augšstilba kaula lūzums vai politrauma;

• vakuuma šinas izmanto augšējo un apakšējo ekstremitāšu imobilizācijai. Vakuuma matraci lieto cietušā,

kuram ir politrauma, iegurņa kaulu lūzumi, mugurkaula trauma vai iekšēja asiņošana, imobilizācijai.

Mīkstās šinas

• Pneimatisko šinu izmanto apakšdelma un apakšstilba lūzumu imobilizācijai. Pneimatiskai šinai ir šādas

īpatnības:

- pneimatiskajā šinā var palielināties spiediens, pacientu pārvietojot no aukstuma siltā telpā vai

transportējot ar gaisa transportu;

- pneimatisko šinu nedrīkst izmantot, ja lūzuma apvidū ir izteikta kaulu deformācija, lai asas kaulu

šķembas neizraisītu vaļēju lūzumu;

- pēc šinas uzlikšanas nevar noteikt distālo pulsu.

• Pneimatiskās šinas uzlikšanas etapi: novērtē distālo pulsu uz ekstremitātes; izvēlas nepieciešamo šinu; šinu uzvelk uz savas rokas; palīgs fi ksē lūzuma vietu; saudzīgi iestiepj pacienta ekstremitāti, uzliek uz tās šinu, aizver to un piepūš; pārliecinās, ka šina fi ksē plaukstas vai pēdas locītavu; pareizi piepūstai šinai jāvar viegli saspiest tās malu.

• Pneimatiskās pretšoka bikses izmanto cietušajiem, kuriem ir smags hemorāģisks šoks, kā arī multiplu

iegurņa kaulu lūzumu imobilizācijai.

• Lakatiņa pārsēju izmanto plecu joslas un augšējās ekstremitātes imobilizācijai.

Trakcijas šina ir vispiemērotākā augšstilba kaula lūzumu imobilizācijai. Biežāk tiek lietota Tomasa šina.

Apakšējās ekstremitātes imobilizācija ar Tomasa šinu

Imobilizāciju veic divas personas: viena liek šinu, otra – fi ksē ekstremitāti:

• pie veselās ekstremitātes (papēdim jābūt 5–6 cm proksimāli no šinas atbalsta rāmja) nomēra vajadzīgo

šinas garumu;

• pārgriež apģērbu (pa vīlēm) un pārsien brūces;

• palīgs tur kāju, palīdzības sniedzējs novelk kurpi un zeķi un nosaka distālo pulsu;

• apliek fi ksatoru ap pēdas locītavu;

• palīgs iestiepj kāju, atbalsta apakšstilbu un bojājuma vietu un saudzīgi paceļ kāju;

• šinu novieto zem kājas tā, lai proksimālais gals būtu zem sēžas paugura;

• fi ksē šinas augšējo lenti ap gūžas locītavu;

• fi ksē pēdas locītavas fi ksatoru pie šinas;

• lēni un saudzīgi veic iestiepumu, kamēr lūzuma vieta kļūst stabila, bet pacientam, kurš ir pie samaņas, zūd sāpes un sasprindzinājums lūzuma vietā (pārāk stipra ekstremitātes stiepšana ir bīstama);

• ar pārējām lentēm fi ksē kāju pie šinas, sākot ar distālo lenti;

• vēlreiz nosaka distālo pulsu;

• pārbauda, vai fi ksācijas lentes nav pārāk cieši savilktas.

Improvizēti imobilizācijas līdzekļi. Imobilizācijai var izmantot improvizētus imobilizācijas līdzekļus (spilvenus, segas, dēlīšus, salocītu avīzi u.c.), ja nav pieejami standarta imobilizācijas līdzekļi. Ja imobilizācijai lieto cietus imobilizācijas līdzekļus, tie pirms imobilizācijas jāpolsterē.

Iegurņa kaulu lūzumi – iegurņa kaulu izolētu lūzumu gadījumā jāizmanto iegurņa fi ksācijas josta. Multiplu iegurņa kaulu lūzumu gadījumā imobilizācijai var lietot vakuuma matraci.

Asinsvadu bojājumi, kas saistīti ar cirkulācijas traucējumiem, var radīt tūlītējus vai potenciālus draudus ekstremitātes dzīvotspējai. Hemodinamiski stabilam slimniekam pulsa atšķirības, vēsums, bālums, parestēzija, hipostēzija un jebkāda motorās funkcijas patoloģija norāda uz iespējamiem ekstremitātes asinsrites traucējumiem. Šāda simptomā tika var būt arī tad, ja ir paaugstināts spiediens muskuļu fasciālajā telpā ar lokāliem perfūzijas traucējumiem. Distālā pulsa pārbaude ir svarīga artērijas bojājuma agrīnai diagnostikai. Tomēr pulsa saglabāšanās neizslēdz asinsvadu bojājumu, īpaši, ja pulss ir vājš. Distālā pulsa pārmaiņas norāda uz iespējamu vaskulāru bojājumu, kas noteikti ir jāizmeklē.

Vājāku pulsu vai ādas bālumu nedrīkst izskaidrot ar vazospazmām. Ir svarīgi izprast, ka motorās un sensorās funkcijas traucējumi var rasties viena vai vairāku iemeslu dēļ:

• nerva bojājums;

• asinsvadu bojājums;

• muskuļu fasciālās telpas nospieduma sindroms.

Par liela asinsvada bojājumu nepārprotami liecina šādi simptomi: stipra, ārēja asiņošana; izspīlējoša hematoma (strauji progresējošs pietūkums); pulsa pārmaiņas.

Par artērijas bojājumu var liecināt arī citi simptomi:trīsas vai drebuļi;bālums;saplakušas vēnas;samazināts kapilāru pildījums; relatīvs ekstremitātes vēsums, salīdzinot ar veselo ekstremitāti;brūces tuvums maģistrāliem asinsvadiem;pazemināta jutība; muskuļu vājums; pieaugošas sāpes pēc ekstremitātes imobilizācijas.