. NMP čūlas slimības sarežģījumu gadījumā. Hemorāģisks šoks- taktika.

Čūlas slimībai ir raksturīgi četri klīniskie sindromi:

1.  Sāpju sindroms - kuņģa un 12-pirkstu zarnas gļotāda ir nejutīga, bez jušanas inervācijas. Sāpes rodas tikai tad, kad pat. procesā tiek ievilktas dziļākās sienas kārtas. Sāpes rodas 80-90% pacientiem. Sāpju īpatnības:

a.       raksturs – visdažādākais: spiedošas, urbjošas, dedzinošas, spazmveida;                              

b.      lokalizācija – čūlas sāpes diezgan precīzi lokalizētas: vēdera augšstāvā, epigastrijā, labajā vai kreisajā paribē;   

c.       ritms - sāpes saistāmas ar ēdiena uzņemšanu, tās var būt: agrīnas (0,5-1 st. pēc ēšanas), vēlīnas (3-4 st. pēc ēšanas), bada sāpes (tukšā dūšā, pazūd pēc ieēšanas), nakts sāpes (plkst. 24 - 3 , saistītas ar augstu n.vagus tonusu

d.      intensitāte - no niecīgām, nenoteiktām līdz pat ļoti stiprām;

e.       izstarošana – uz mugurpusi, uz krūšu kaulu, sirds apvidu;   

f.       sezonitāte - tās arkārtojas noteiktos pavasara un rudens mēnešos (kad pārkārtojas endokrīna sistēma).

2.  Kuņģa dispepsijas sindroms - pastiprinātas HCl sekrēcijas dēļ pacientam var būt: grēmas, skābas atraugas, siekalošanās, slikta dūša un vemšana. Atvemtas masas ir ļoti skābas.

3.  Zarnu dispepsijas sindroms – vēdera uzpūšanās, mainīga vēdera izeja (caurejas mijas ar aizcietējumiem), var būt kolikveidīgas sāpes vēderā.

4.  Astenoveģetatīvais sindroms – nespēks, nogurums, bezmiegs, nervozitāte, depresija.

Asiņošana. (20%). Asiņošanas gadījumā var būt:

1)      asiņaina vemšana (hematemēze) –

• atvemta masa var būt gaiši sārtā krāsā - tas liecina, ka   asinis ir svaigas, tātad asiņošana notikusi nesen vai arī vēl turpinās;   
• ja uz asinīm noteiktu laiku iedarbojusies sālsskābe, atvemta masa ir tumša, atgādina kafijas biezumus (asiņošana sākusies pirms kāda laika).

2)      asinis izkārnījumos –

• ja asins zudums ir lielāks par 50-100 ml, bet nepārsniedz 1l, pacientam ir melēna - melni, spīdīgi, lipīgi pusšķidri izkārnījumi. Melnu krāsu piešķir hematīns, kas veidojas no hemoglobīna;
• ja asins zudums ir mazāks par 50 ml, izkārnījumu krāsa nemainās. Tā ir slēpta asiņošana, ko var kontrolēt tikai laboratoriski;
• ja zaudēts vairāk par 1l asiņu, tad izkārnījumiem ir piejauktas sārtas asinis, šo simptomu sauc par hematohēziju.

Asiņošanas klīniskās pazīmes ir reibonis, sirdsklauves, tahikardija, vāja pildījuma pulss, hipotonija, ādas bālums, auksti sviedri, smagos gadījumos - bezsamaņa.

Hemorāģiskais šoks ir viens no hipovolēmiskā šoka veidiem. Bieži (38% gadījumu) hipovolēmiska šoka simptomu attīstība saistīta ar akūtu asiņošanu (ārēju vai iekšēju). Šajā gadījumā šoku sauc par hemorāģisku. Patoģenētiski tā noteicošais faktors ir hipovolēmija.Organisma reakcija uz asins zudumu atkarīga no asiņošanas straujuma un lieluma. Pirmā hemodinamikas izmaiņu pazīme asiņošanas gadījumā ir samazināta venozā pieplūde sirdij. Kompensatorais mehānisms tam ir paaugstināta simpātiskā aktivitāte ar kateholamīnu līmeņa celšanos. Rodas tahikardija ar asinsvadu konstrikciju.Ja šoks turpina progresēt, atveras perifēriskie arteriovenozie šunti, palielinās venozā pietece sirdij, taču krasi pasliktinās audu perfūzija.Audos progresē hipoksija un acidoze. Notiek asinsrrites centralizācija. Hipotensijas radītā audu hipoksija rada smadzeņu un sirds asinsvadu dilatāciju, bet muskuļos, ādā, zarnās, aknās un nierēs turpinās vazokonstrikcija. Sirds koronārā plūsma palielinās. Šis mehānisms uztur sirdsdarbību arī izteiktas hipoksijas gadījumā, tāpēc hipovolēmiska šoka gadījumā audu apgāde cieš ne tik daudz no vājas sirdsdarbības, cik no tā, ka sirdij nav ko izsviest.Klīniski šoku raksturo makro- un mikrocirkulācijas traucējumi.NMP: Saglabāt asins plūsmu!!!