Vaļēja augšstilba k.lūzums- imobilizācijas līdzekļi, to izvēles nosacījumi, imobilizācijas principi

Novērtē cietušā vispārējo stāvokli;

• stabilizē vitālās funkcijas;

• sāk agrīnu šoka ārstēšanu, ņemot vērā slēpto asins zudumu lūzumu gadījumā;

• veic atsāpināšanu;

• imobilizē bojāto ekstremitāti.

Bojātās ekstremitātes imobilizāciju izdara pirms cietušā pārvietošanas. Imobilizācijai jābūt adekvātai un saudzīgai. Visos gadījumos, kad ir aizdomas par lielo kaulu lūzumiem (piemēram, mugurkaula, iegurņa, augšstilba kauli), cietušais jāimobilizē, izmantojot imobilizācijas dēli.

Transporta imobilizācijas mērķis ir nodrošināt bojātās vietas nekustīgumu. Bez imobilizācijas pārvietot un

transportēt nedrīkst. Izņēmumi ir pieļaujami gadījumos, kad ārējā vide notikuma vietā rada draudus cietušā un palīdzības sniedzēja dzīvībai.

Transporta imobilizācijas principi:

• ja iespējams, imobilizāciju veic vismaz divatā;

• pirms imobilizācijas ekstremitātei nosaka:- distālo pulsu,- ādas t°,- ādas krāsu,- jutību,- kustības funkciju;

• ekstremitāti apskata, ja nepieciešams, pārgriežot apģērbu;

• imobilizē vismaz vienu locītavu virs un vienu zem lūzuma vietas;

• ekstremitāti imobilizē fi zioloģiskā vidus stāvoklī;

• nedrīkst iestiept lūzumus, kas atrodas locītavu apvidū, kā arī vaļējus lūzumus. Šajā gadījumā ekstremitāti imobilizē tādā stāvoklī, kādā tā atrodas;

ja vaļēja lūzuma gadījumā brūcē redzami kaulu gali, tos pārklāj ar sterilu salveti, ap brūci apliek vatesmarles

riņķi vai katrā pusē novieto saites rullīti, brūci pārsien, imobilizē ekstremitāti un novieto to

augstāk;

• vēlreiz pārbauda pulsu;

• pēc pacienta novietošanas uz nestuvēm viņu nedrīkst atkārtoti pārvietot, jo pārvietošana var radīt papildu

bojājumus un padziļināt šoku. Ja pārvietošana tomēr jāizdara, tā jāveic saudzīgi un pareizi.

Trakcijas šina ir vispiemērotākā augšstilba kaula lūzumu imobilizācijai. Biežāk tiek lietota Tomasa šina.

Tomasa šina

Imobilizāciju veic divas personas: viena liek šinu, otra – fi ksē ekstremitāti:

• pie veselās ekstremitātes (papēdim jābūt 5–6 cm proksimāli no šinas atbalsta rāmja) nomēra vajadzīgo šinas garumu;

• pārgriež apģērbu (pa vīlēm) un pārsien brūces;

• palīgs tur kāju, palīdzības sniedzējs novelk kurpi un zeķi un nosaka distālo pulsu;

• apliek fi ksatoru ap pēdas locītavu;

• palīgs iestiepj kāju, atbalsta apakšstilbu un bojājuma vietu un saudzīgi paceļ kāju;

• šinu novieto zem kājas tā, lai proksimālais gals būtu zem sēžas paugura;

• fi ksē šinas augšējo lenti ap gūžas locītavu;

• fi ksē pēdas locītavas fi ksatoru pie šinas;

• lēni un saudzīgi veic iestiepumu, kamēr lūzuma vieta kļūst stabila, bet pacientam, kurš ir pie samaņas, zūd

sāpes un sasprindzinājums lūzuma vietā (pārāk stipra ekstremitātes stiepšana ir bīstama);

• ar pārējām lentēm fi ksē kāju pie šinas, sākot ar distālo lenti;

• vēlreiz nosaka distālo pulsu;

• pārbauda, vai fi ksācijas lentes nav pārāk cieši savilktas.

Imobilizācijai var izmantot arī vakuma vai citas cietās šinas, imobilizējot trīs locītavas- pēdas, ceļa un gūžas locītavu. Traumēto kāju var piesaitēt veselajai kājai. Zem ekstremitātes paliek spilvenu vai citu polsterējumu, lai balstītu to maksimāli iespējamā komforta stāvoklī.

40.3. Leptospiroze- dg., taktika