. ZOBU UZBŪVE UN IESPĒJAMĀS SLIMĪBAS
1.1. Zobu uzbūve un struktūra
Katram zobam ir zoba kronis (mutē redzamā daļa), zoba kakliņš un vienu vai divas, vai trīs saknes. Zoba kronī ir dobums, kur saknes pāriet kanālā un beidzas ar atveri. Zoba dobumā ir asinsvadi, nervi, kas kopā ar saistaudiem veido zoba mīkstos audus jeb pulpu. Tā nodrošina zobu barošanos, aizsargā zobu pret dažādu kaitīgu ārējās vides faktoru iedarbību. Zoba pamatmasu veido dentīts (70 – 72% minerālvielu, 28 – 30% organisko vielu. Zoba kronī un kakliņā dentīnu no ārpuses klāj citādi organisma audi – emalja. Zoba sakni žoklī nostiprina galvenokārt saistaudi (periodonts) .
Zobi veic barības satveršanas, nokošanas un sasmalcināšanas funkciju. Zobi ietekmē skaņu veidošanos un cilvēka izskatu.
Žoklis aug un attīstās, bet zobu izmēri nemainās, tādēļ starp piena zobiem parādās spraugas. Spraugas liecina, ka būs pietiekama vieta pastāvīgajiem zobiem, kuri ir lielāki par piena zobiem. 5 - 6 gadu vecumā izkrīt pirmie piena zobi tādā pašā secībā, kā parādījušies. Parādās pirmie pastāvīgie zobi, tie parasti ir sestie zobi. Pastāvīgo zobu formula ir x=4n-20, kur x - zobu skaits un n – gadu skaits. Tādu stāvokli, kad bērnam mutē ir gan piena zobi, gan pastāvīgie zobi, sauc par maiņas sakodienu.
Cilvēka dzīves laikā zobi šķiļas 2 reizes. Piena zobi bērnam izšķiļas noteiktā secībā no 6 mēniešiem līdz 20 – 30 vecuma mēnešiem, piena zobu sakodienā ir 20 zobu – pa 10 katrā žoklī (4 priekšzobi, 2 acu zobi, 4 lielie dzerokļi).
Zobu šķilšanās laikā bērns var būt nemierīgs, reizēm novērojama pastiprināta siekalu atdalīšanās. Paaugstināta temperatūra parasti ir saistīta ar kādu vispārēju organisma slimību, kas pavada zobu šķilšanos. Sākot ar 5 - 7 gadu vecumu, piena zobus pakāpeniski (līdz 18 - 20 gadu vecumam) nomaina pastāvīgie zobi. Pastāvīgo zobu sakodienā ir 32 zobi – 16 katrā žoklī (4 priekšzobi, 2 acu zobi, 4 mazie dzerokļi, 6 lielie dzerokļi). Astotais zobs, ko dēvē par gudrības zobu, cilvēkam bieži neattīstās (nosaukums radies no tā, ka šis zobs izaug ap 16 - 18 gadu vecumu, kad cilvēks jau uzkrājis kaut cik dzīves gudrības). Pareizā sakodienā augšzobi un apakšzobi saskaras, augšzobiem nedaudz pārsedzot apakšzobus.
Var apskatit 4 pielikuma
1.2. Zobu slimības
Visbiežāk izplatītākā zobu slimība ir zobu puve jeb zobu kariess, kas saistīts ar bojājumiem zobu cietajos audos. Zobu kariesu veicina iedzimti zobu attīstības traucējumi, vielmaiņas slimības, mikroorganismi, siekalu īpatnības. Zobs kļūst jūtīgs pret saldu, sāļu, vēlāk arī aukstu, karstu vai mehānisku kairinājumu. Kad bojāto zobu iztīra vai muti izskalo, sāpes izzūd. Ja bojājums ir neliels, sāpju var arī nebūt. Kariesa profilaksē svarīgi ir zobu aizmetņu veidošanās periodā (sākot ar 6. - 7. augļa attīstības nedēļas un beidzot ar zobu izšķilšanos apgādāt organismu ar nepieciešamajām organiskajām vielām, minerālvielām (galvenokārt kalciju, fosforu) un D vitamīnu. Liela nozīme ir mutes higiēnai, pilnvērtīgam uzturam. Ietecamas nevārītas saknes, dārzeņi, rupjmaize ar garozu. Kariesa profilaksē nozīmīgs ir normāls fluora daudzums dzeramajā ūdenī. Ja tā ir maz, bērniem pastāvīgo zobu veidošanās un augšanas periodā stomatologs dažkārt iesaka lietot fluora tabletes. Visi kariesa bojātie zobi ir jāplombē. Kariesam progresējot, var rasties komplikācijas, piemēram zoba pulpas iekaisums (pulpīts). Pulpīta pazīmes ir asas sāpes galvenokārt naktī, sāpes izraisa arī termiskie kairinājumi. Sniedzot pirmo palīdzību, sāpju remdēšanai var izmantot pretsāpju līdzekļus, kariozajā dobumā var ielikt gabaliņu vates ar mentolu, sasmalcinātu aspirīna tableti vai putriņu, kas pagatavota no sīpola, ķiploka un sāls. Iekaisusi pulpa parasti atmirst, infekcija pa zoba kanāla atveri izplatās periodontā un rada tā iekaisumu - periodontītu. Akūts periodontīts var radīt plašākus iekaisumus un sastrutojumus (žokļa kaulā, kaulplēvē, mīkstajos audos). Hroniski periodontīti parasti īpašus traucējumus nerada, tomēr šādi iekaisuma perēkļi var ietekmēt visu organismu un izraisīt vispārējas slimības. Ārstēšana medikamentoza, dažkārt ķirurģiska. Ļoti izplatīta ir zoba apkārtējo audu slimība – paradontoze, kam raksturīga progresējoša zobu ligzdību kaulaudu uzsūkšanās, kas ir zobu izkustēšanās un izkrišanas cēlonis.
Zobi bojājas tāpēc, ka mikrobi, kas atrodas mutes dobumā, reaģē uz cukuru un veido skābi, kura bojā zobu emalju. Konfektes, saldi ēdieni un dzērieni veicina zobu bojāšanos, īpaši, ja tos ēd vai dzer starp ēdienreizēm, jo tad zobi pastāvīgi saskaras ar cukuru.
Bērnu zobus var aizsargāt ar fluora savienojumiem, kuros esošie fluora joni stiprina zobu emalju un pat likvidē nelielus emaljas bojājumus.
3.KARIESA RISKA FAKTORI
Kariess tiek uzskatīts par progresīvu saslimšanu, kuras ārstēšanā nepieciešama kariozo masu izņemšana ar sekojošu zoba plombēšanu. Taču būtu jāatceras, ka zoba restaurācija tikai atjauno zobu audus, bet kariesa attīstība mutes dobumā netiek ierobežota.
Pēc kariesa riska faktoriem visus cilvēkus var sadalīt trīs grupās:
Vidēji augsta riska grupa:
- jaunu bojājumu attīstība 1 – 2 gadu laikā,
- jaunas plombas 1 – 2 gadu laikā,
- bojājumi ir aktīvi.
Vidēji zema riska grupa:
- pēc iepriekšējas apskates jauni bojājumi neveidojas,
- izmaiņas aplikuma daudzumā,
- izmaiņas cukura lietošanas biežumā,
- izmaiņas siekalu parametros,
- izmaiņas iemaņās un uzvedībā,
- fluorīdu lietošanas ilgums un deva.
Zema riska grupa:
- nav aktīvu kariozu bojājumu,
- pēdējās plombas ieliktas pirms pieciem gadiem vai senāk,
- nav riska faktoru vai tie neizraisa nevienu bojājumu,
- kariess nav aktīvs jau vairākus gadus.
Pasaules zobārstniecība vēl joprojām vairāk nodarbojas ar kariesa komplikāciju ārstēšanu, nekā ierobežo tā attīstību.
Kariesa attīstība zobā ir atkarīga no līdzsvara starp remineralizācijas un demineralizācijas procesiem. Zobu virsmā demineralizācijas un remineralizācijas procesi notiek visu mūžu ar spēju pāriet vienam otrā. Demineralizācijas laikā tiek zaudētas emaljas minerālvielas, bet organiskā matrica nodrošina skābes iekļūšanu emaljā. Acidogēnās baktērijas starpkristālu šķidrumā atbrīvo kalcija (Ca) un fosfāta jonus. Atbrīvotie joni izdalās no zoba, veidojot karioza bojājuma sākuma stadiju (iniciālais kariess).
Remineralizācija ir dabisks zobu virsmas atjaunošanās process, tas notiek siekalām neitralizējot zobu aplikumā esošās skābes, ļaujot kalcija un fosfāta joniem no siekalām penetrēt bojātā zoba virsmā un uz šķīstošo kristālu virsmas izveidot jaunus savienojumus. Jaunizveidotā virsma ir izturīgāka pret skābju iedarbību nekā nebojāta virsma, īpaši ja remineralizācijas process notiek pietiekama fluorīdu daudzuma klātbūtnē.
3.1.Zobu aplikuma un siekalu nozīme kariesa attīstībā
Kariess ir mikrobu izraisīta saslimšana un bez aplikuma tā nespēj attīstīties. Par zobu aplikumu, liela nozīme ir zobu tīrīšanai, kas mehāniski to samazina. Taču tīrot zobus daudzi pacienti ne vienmēr noņem aplikumu. 1991.gadā L. Granāts un līdzautori pierādīja, ka mutes dobuma higiēna ir svarīgs faktors kariesa izplatības veicināšanā. 1994.gadā S. Alalūss un līdzautori pierādīja, ka maziem bērniem aplikums augšžokļa incisīvos darbojas kā pirmais augsta kariesa riska rādītāja 1996.gadā M. Raitio, un līdzautori, analizējot trīs gadus vecu bērnu mutes veselību, arī izmantoja redzamo aplikumu kā kariesa riska rādītāju.
Siekalām ir svarīga nozīme veselu zobu un smaganu saglabāšanā, kā arī mutes dobuma gļotādu mitrināšanas procesā:
Siekalas samitrina uzņemto barību un palīdz to norīt. Pēc katras maltītes tās veicina jebkādu pārtikas atlikumu aizskalošanu.
Siekalu fermentiem ir nozīmīga loma gremošanas procesā.
Siekalas nodrošina pastāvīgu mutes dobuma gļotādu mitrumu, tā garantējot runas spējas, garšas izjūtu, košļāšanu un barības norīšanu.
Siekalas satur vielas, kas novērš vīrusu un baktēriju rašanos. Tās pasargā no slimībām.
Siekalas satur minerālvielas, kuras nodrošina zobu emaljas mineralizāciju.
Siekalas satur vielas, kas piedalās gļotādas virsmas šūnu atjaunošanas procesu. Tās paātrina brūču sadzīšanu.
3.2. Fluorīdu nozīme kariesa attīstībā
Eiropā jau 19.gadsimtā cīņai ar kariesu attīstību izmantoja fluorīdus saturošus pulverus un pilienus.
Fluorīdu lietošana ir viens no galvenajiem aizsargfaktoriem, ierobežojot kariesa attīstību mutes dobumā. Fluors paaugstina zobu cieto audu noturību pret skābes demineralizējošo iedarbību. Fluora deficīts pats nerada kariesu, taču tas samazina zobu noturību pret tiem faktoriem, kas to veicina. Tomēr fluorīdi nespēj ierobežot jaunu kariozu bojājumu veidošanos visos zobos.
Ilgstoši un regulāri uzņemot fluoru optimālā devā, kariesa izplatība un intensitāti var samazināt pat par 80%.
Nozīmējot endogēnu fluorīdu lietošanu kariesa profilaksei, obligāti ir jāzina fluorīdu saturs ikdienas uzturā un dzeramajā ūdenī. Pārmērīga endogēno fluorīdu lietošana bērniem paaugstina fluorozes saslimšanas risku, ko nevar veicināt, izmantojot fluorīdus saturošus preparātus lokāli.
2003.gada atskaitē tika izvirzīta nepieciešamība pēc sekojošiem pasākumiem: ūdens fluorizēšana, sāls fluorizēšana, piena fluorizēšana, universālas fluorīdus saturošas zobu pastas izstrāde.
Ūdens fluoridēšana ir pasīva metode, kā cilvēkiem var piegādāt fluorīdus. Taču diemžēl ūdens fluorizēšanu ne vienmēr akceptē valsts sabiedrības veselības organizācijas. Ūdens fluoridēšanas alternatīva ir sāls fluorizēšana. Tika konstatēts, ka sāli var lietot vairākās vietās – mājās, skolā un maizes gatavošanā, kur fluorīdu koncentrācija svārstījās no 90 līdz 350mg/kg.
Apskatot sāls fluoridēšanas iekļaušanu sabiedrības veselības programmā, būtu jāuzsver, ka populācijā nav jāpalielina sāls lietošana, bet gan attiecīgi jāpalielina fluorīda koncentrācija sālī.
Cita ūdens fluorizēšanas alternatīva ir piena fluorizēšana. Piens ar fluorīda piedevām ir gan barojošs, gan antikariogēns, bet radās aizdomas, ka pienā esošais kalcijs var aizkavēt fluorīda darbību. Fluorizētā piena programma ir jāsāk agrā bērnībā, rūpējoties par piena zobu veselību, un tā ir jāturpina vismaz 180 dienas.
Fluorīdus saturošu tablešu lietošana tika uzsākta pagājušā gadsimta 40 gados. Papildus fluorīdus saturošus līdzekļus var lietot citā formā nevis kā tabletes vai pilienus, piemēram, kā sūkājamās vai košļājamās ledenes. Ir būtiski piebilst, ka šķīstošo ledeņu lietošana, kuras, lēni izdalot fluoru, trīs līdz sešus gadus veciem bērniem par 20 - 28% samazina kariesu pēcizšķilšanās periodā, var darboties arī kā kariesa profilakses metode grupās ar augstu kariesa risku. Jāuzsver, ka lietotais fluors zobu attīstības procesā nespēj pastiprināt zobu audu izturību pret skābju iedarbību un aizsargāt zobus pret kariesa veidošanos. Tikai fluors, to lietojot pat mazā koncentrācijā, proti, adsorbējoties no lokālajiem resursiem - zobu aplikumā, šķīdumā starp emalijas un dentīna kristāliem, ierobežojot zoba audu šķīstību kariesa attīstības procesā.
Fluoru saturošas zobu pastas tika ieviestas pagājušā gadsimta 60 gadu beigās, 70 gadu sākumā. Zobu pastas efektivitāte ir atkarīga no fluora koncentrācijas tās sastāvā.
Bērnu populācija vairākās valstīs lieto zobu pastas ar zemu fluora koncentrāciju. Lielbritānijā 39% četru līdz sešu gadu vecu bērnu lieto zobu pastu ar fluora saturu 600 ppm, jāuzsver, ka dzeramais ūdens pārsvarā fluoru nesatur. Fluora koncentrācijai samazinoties vai palielinoties par 500 ppm, tas trīs gadu laika periodā obligāti atspoguļosies kariesa intensitātes pieaugšanā vai samazināšanā. Fluora izdalīšanās daudzums ietekmē demineralizācijas vai remineralizācijas procesus, tādēļ fluoru lielākā mērā var uzskatīt par aktīvu ķīmisko kariesa ārstēšanas aģentu nekā par profilakses līdzekli.
Pasaules pētījumi pierāda, ka kariesa izplatība būtiski samazinās, tīrot zobus divas reizes dienā ar fluoru saturošu zobu pastu. Visvairāk fluors izvadās caur nierēm, bet caur fēcēm - tikai 10%. Visaugstākā fluora koncentrācija ir nierēs. Fluors ir ļoti aktīvs aģents, un ar vecumu palielinoties kaulu resorbcijai, fluors izdalās organismā.
3.3.Ēšanas paradumu un cukura patēriņa nozīme kariesa attīstībā
Kaulu sistēma pakapeniski aug un attīstās, bērna organismam ir palielināta vajadzība pēc būvmateriāliem – minerālvielām. Nesabalansēta uztura dēļ daudzi bērni neuzņem pietiekamā daudzumā olbaltumvielas. Lai veidotos stipri zobi jāēd piena produkti, it sevišķi biezpiens, kas satur ne vien olbaltumus, bet arī kalcija un fosfora sāļus. Šīs vielas, uzņemtas dabisko produktu veidā, organismā tiek labāk izmantotas. Biezpiena vietā nav pareizi ēst saldos sieriņus. Saldumi kaitē – paliek zobu dabiskajos padziļinājumos, zobu starpās un citās vietās un veicina to bojāšanos.
Stomatologi uzskata, ka zobiem ne tik daudz bīstami ir saldumi, cik to lietošana ēšanas starplaikos, it sevišķi pirms gulētiešanas (ja kārtīgi zobus neiztīra). Uz zobiem palikušie ogļhidrāti rūgšanas procesa rezultātā rada skābes, kas ir tieša zobu bojāšanās veicinātājas.
Visus cukura aizvietotājus var sadalīt divās grupās:
kalorijas nesaturošie (saharīns, aspartams un citi),
kalorijas saturošie (sorbitols, ksilits, likasīns, isomalts un citi).
Kalorijas nesaturošie saldinātāji nevar darboties kā kariogēnās mikrofloras enerģijas avots.
Runājot par cukura vai cukura saturošo produktu lietošanu, būtu jāatzīmē, ka cukurs šķidrā veidā (dzērieni) ir mazāk kariogēns, nekā cietā veidā (konfektes).
Ne vienmēr laba higiēna nodrošina nebojātus zobus un, bieži lietojot cukuru, ātri veidosies jauni bojājumi. Nedrīkst nenovērtēt arī netiešo, sociālekonomisko faktoru ietekmi, jo tie nosaka gan mutes dobuma higiēnas līmeni, gan fluorīdu lietošanu, gan arī cukura un cukuru saturošu produktu lietošanu populācija.
IETEIKUMI KARIESA PROFILAKSES PROGRAMMAS IZVEIDEI
Neadekvāta fluorīdu lietošana palielina kariesa izplatību.
Slikta mutes higiēna paaugstina kariesa risku.
Ogļhidrātu daudzums, biežums un sastāvs darbojas kā kariesa risku veicinošs faktors.
Kariesa risku palielina ilgstoša un regulāra cukuru saturošu medikamentu lietošana.
Ja bērns divreiz dienā tīrīs zobus ar fluoru saturošu zobu pastu, tas pasargās viņa zobus no bojāšanās, sevišķi, ja zobus tīrīs nesteidzoties.
Pakonsultējoties ar zobārstu, varat dot bērnam arī fluoru saturošas tabletes.
Kariesa risku samazina zobu tīrīšana divas reizes dienā ar fluorīdu saturošu zobu pastu, fluora koncentrācijai tajā jābūt palielinātai, palielinoties bērnu vecumam.
Lai attīstītos spēcīgi zobi un arī smaganas, bērns jāpieradina ēst cietu barību. Maize jāēd nobriedusi ar visu garozu, jāgrauž burkāni, kāļi, āboli.
Jāuzlabo higiēnas iemaņas un jāmodificē tīrīšanas tehniku.
Ieteikt dzert daudz šķidruma dienas laikā, lietot ksilitolu saturošas vai cukuru nesaturošas košļājamās gumijas vecāku uzraudzībā vairākas reizes dienā, košļājot neilgu laiku (ne vairāk kā 4 - 5 minūtes).
Jāpalielina higiēnista apmeklējumu biežumu.
Jāapspriež ar vecākiem bērnu ēšanas paradumus, pievēršot uzmanību viņu pašu ēšanas paradumiem.
Klīnisko apskati jāveic kā vizuāli, tā arī izmantot Rtg.
Kariesa intensitātes noteikšanai jāizmanto KPE (kpe) indeksu.
Bērniem, tīrot zobus, zobu pastas devai jābūt zirnīša lielumā.
Bērniem tiek rekomendēts lietot zobu pastas ar zemu fluora saturu.
Zoba aplikuma noņemšana kopā ar diētu var būt nozīmīga kariesa attīstībā.
Jau tad, kad mazulim izšķiļas vismaz divi zobi, katru vakaru notīriet zobus un smaganas ar mitru mutautiņu.
Tīriet mazulim zobus pēc brokastīm un pirms gulētiešanas, bet vannojot ļaujiet viņam rotaļāties ar zobu suku.
Lai arī cik liels mazulis būtu, centieties zobu tīrīšanu pārvērst par aizraujošu rotaļu.
Mutes dobuma higiēnas stāvokļa noteikšana, izmantojot dažādus higiēnas indeksus: Vienkāršoto Green-Vermillion indeksu, Silness-Loe indeksu u tt.
Higiēnas paradumu analīzei un diētas analīzei, jāizmanto speciāli izstrādātas anketas.