Resnās zarnas

Resno zarnu iedala trīs galvenajās daļās:
 aklajā zarnā,
 lokzarnā un
 taisnajā zarnā.
 Resnajā zarnā nonāk nesagremotās uztura sastāvdaļas kopā ar ūdeni un sāļiem.
 Ūdens un sāļi resnajā zarnā uzsūcas, un veidojas izkārnījumu masa.
 Resnajā zarnā normālās mikrofloras ietekmē notiek nesagremoto ogļhidrātu rūgšana un nesagremoto olbaltumvielu pūšana.
Ogļhidrātiem rūgstot, veidojas zarnu gāzes, ko cilvēks var just kā spīlējošu sajūtu vēderā un vēdera “uzpūšanos”.
Olbaltumvielām pūstot rodas indīgas vielas- indols, fenols, skatols u.c., kas daļēji uzsūcas un tiek atindētas aknās.
Gremošanas trakts beidzas ar taisnās zarnas tūpļa kanālu.
Tūpļa kanāla atverei ir 2 slēdzēji
     - gribai nepakļautais tūpļa iekšējais slēdzējs un
     - gribai pakļautais ārējais slēdzējs.

Taisnās zarnas muskuļi nodrošina izkārnījumu izvadīšanu, ko sauc par defekāciju.
 Resnās un taisnās zarnas iztukšošanās notiek tad, kad izkārnījumu masa sāk kairināt resnās zarnas gala nodalījumus.
Tai pašā laikā saraujas resnās un taisnās zarnas, kā arī vēdera preses muskuļi, atslābst abi tūpļa atveres sfinkteri, un izkārnījumi tiek izvadīti no organisma.
 Defekācijas reflekss ir pakļauts galvas smadzeņu garozas kontrolei un apzināti var tikt bremzēts vai aizkavēts