Psoriāze ir hroniska papuloskvamoza
neskaidras etioloģijas dermatoze ar raksturīgu ģenētisko predispozīciju un
atšķirīgu prevalenci (1,5-3%) dažādās pasaules valstīs. Aizvien pieaugošs ir
psoriāzes patoģenēzes posmu un terapijas līdzekļu zinātnisko pētījumu klāsts,
kas paver iespējas pilnīgāk izzināt slimības norisi un pielietot mūsdienīgas,
patoģenētiski pamatotas ārstēšanas metodes. Savlaicīgi un mūsdienu medicīnas
sasniegumiem atbilstīgi ārstējot slimību, mēs būtiski spējam uzlabot slimnieku
dzīves kvalitāti. Pēdējos gados, balstoties uz plašiem psoriāzes
imūnpatoģenēzes pētījumiem, ir pierādīta iespēja psoriāzes ār-stēšanā izmantot
jaunus ārstēšanas līdzekļus, proti, bioloģiskos medikamentus. Citas bioloģisko
līdzekļu indikācijas dermatoloģijā pagaidām ir maz pētītas.
Psoriāzes terapijā mūsdienās izmanto
lokālas un vispārējas darbības ārstnieciskos līdzekļus, fototerapiju (ultravioleto
staru terapiju), kā arī kūrortterapiju. Izvēloties ārstniecisko līdzekli vai
metodi, ir jāņem vērā slimības stadija, forma un sezonalitāte.
Vairākums diagnosticēto gadījumu
liecina, ka psoriāze pacientam pirmo reizi klīniski izpaudusies dzīves trešajā dekādē
vai vēlāk. Psoriāzei, kas sākusies agrīni, proti, bērnībā, bieži raksturīga
smagāka norise, tā grūtāk padodas terapijai, kā arī biežāk vērojami slimības
recidīvi. Bērnībā diagnosticētas psoriāzes slimnieka ģimenes anamnēzē biežāk
tiek atrasti psoriāzes gadījumi tuviem radiniekiem. Šādu vidēji smagu līdz
smagu psoriāzes formu gadījumos nepieciešama ilgstoša ārstēšana un būtiska ir
laba preparāta panesamība, tāpēc terapijā vairāk būtu akceptējami līdzekļi,
kas, ārstējot ilgstoši, uzrāda augstāku drošību, lietojot visās vecuma grupās,
arī vecāka gadagājuma cilvēkiem.
Bioloģiskie medikamenti samazina
iekaisumu psoriātiskos bojājuma perēkļos, tādējādi uzlabojot arī bojāto ādas
rajonu stāvokli. Tie darbojas, ietekmējot specifiskas imūnsistēmas reakcijas,
kas, iespējams, ir iesaistītas psoriāzes attīstībā. Tiek uzskatīts, ka
bioloģisko medikamentu efektivitātes pamatā ir četri darbības mehānismi:
·
T šūnu aktivācijas un/vai migrācijas
bloķēšana iekaisuma vietā (galvenokārt efalizumabs).
·
Imūnnovirzes indukcija, mainot citokīnu
vidi no 1. tipa helperu (Th1) dominantes uz 2. tipa helperu (Th2) pārsvaru (Th2
citokīni: IL-4, IL-10, IL-11; specifiskie citokīnu antagonisti).
·
Patoloģisko aktivēto T šūnu skaita
selektīva samazināšana (galvenokārt alefacepts).
·
Efektoro citokīnu (no kuriem galvenais
ir tumoru nekrozes faktors alfa) inaktivācija (anti-TNF līdzekļi, galvenokārt
infliksimabs un etanercepts).
Pašlaik Latvijā zāļu reģistrā ir
iekļauti četri preparāti - bioloģiskie medikamenti, kas indicēti psoriāzes
terapijai: etanercepts (Enbrel), adalimumabs (Humira),
infliksimabs (Remikade) un efalizumabs (Raptiva). Šie preparāti
ir ļoti dārgi, jālieto ilgstošu kursu veidā un Latvijā psoriāzes terapijā
pašlaik vēl netiek plaši pielietoti.
Etanercepts
Darbības mehānisms
Psoriāzes pacientiem iekaisuma šūnu -
T-limfocītu - infiltrācijas process izraisa TNF līmeņa paaugstināšanos
psoriātiskajā bojājumā, salīdzinot ar neskartiem ādas apvidiem. Etanercepts
konkurējoši inhibē TNF saistīšanos pie tā receptoriem uz šūnas virsmas un
tādējādi nomāc TNF bioloģisko aktivitāti. TNF un limfotoksīns ir iekaisumu
izraisoši citokīni, kas saistās ar diviem dažādiem šūnas virsmas receptoriem -
55 kilodaltonu (p55) un 75 kilodaltonu (p75), tumornekrozes faktora receptoriem
(TNFR).
Abi TNFR organismā dabiski atrodas gan
ar membrānu saistītā, gan šķīstošā veidā. Domājams, ka TNF bioloģisko
aktivitāti regulē šķīstošie TNFR. TNF un limfotoksīns pastāv galvenokārt
homotrimēru veidā, un to bioloģiskā aktivitāte atkarīga no krusteniskas
saistīšanās ar šūnas virsmas TNFR. Dimēriskiem šķīstošiem receptoriem,
piemēram, etanerceptam, ir lielāka afinitāte pret TNF, salīdzinot ar
monomēriskiem receptoriem, un tie izteikti spēcīgāk konkurējoši inhibē TNF
saistīšanos ar tā šūnu receptoriem. Izmantojot imūnglobulīna Fc vietu par
saistošo elementu dimēriska receptora konstrukcijā, tiek nodrošināts ilgāks
eliminācijas pusperiods no seruma.
Ārstēšanas metodika
Ieteicamā etanercepta deva ir 25 mg
divas reizes nedēļā vai 50 mg vienu reizi nedēļā. Alternatīva lietošanas metode
ir laika posmā līdz 12 nedēļām lietot 50 mg etanercepta divas reizes nedēļā un
pēc tam, ja nepieciešams, lietot devu 25 mg divas reizes nedēļā vai 50 mg vienu
reizi nedēļā. Terapija jāturpina, līdz tiek sasniegta remisija, pat līdz 24
nedēļām. Pacientiem, kam nenovēro atbildes reakciju pēc 12 nedēļām, ārstēšana
jāpārtrauc.
Ja ir nozīmēta atkārtota terapija,
jāievēro tie paši ārstēšanas ilguma un devas (25 mg divas reizes nedēļā vai 50
mg vienu reizi nedēļā) nosacījumi.
Efektivitāte (pētījumu rezultāti)
Etanercepta efektivitāte attiecībā pret
citiem sistēmiskās terapijas veidiem pacientiem ar vidēji smagu vai smagu
psoriāzi (atbildes reakcija pret citām sistēmiskajām terapijām) netika pētīta
tiešā salīdzinošā etanercepta pētījumā ar citām sistēmiskajām terapijām. Tā
vietā etanercepta drošība un efektivitāte tika novērtēta četros randomizētos,
dubultaklos, placebo kontrolētos pētījumos. Galvenais efektivitātes rādītāja
galapunkts visos četros pētījumos bija pacientu, kuri sasniedza PASI 75
12. nedēļā, proporcionālā attiecība katrā terapijas grupā (t. i., uzlabošanās
vismaz par 75%, salīdzinot ar psoriāzes laukuma un smaguma pakāpes indeksu (Psoriasis
Area and Severity Index) izejas punktā).
·
Pirmais pētījums bija otrās fāzes
pētījums pacientiem ar aktīvu, bet klīniski stabilu perēkļveida psoriāzi, kas
aptvēra ≥ 10% no ķermeņa virsmas laukuma, un kuru vecums bija 18 gadi un
vairāk. 112 pacienti tika randomizēti un saņēma etanerceptu pa 25 mg (n=57) vai
placebo (n=55) divas reizes nedēļā 24 nedēļas. Etanercepta terapijas grupā
būtiski lielākai daļai pacientu novēroja atbildes reakciju ar PASI 75
12. nedēļā (30%), salīdzinot ar placebo grupu (2%). 24. nedēļā 56% etanercepta terapijas
grupā sasniedza PASI 75, salīdzinot ar 5% placebo grupā.
·
Otrajā pētījumā tika iesaistīti 652
pacienti ar hronisku perēkļveida psoriāzi, lietojot tos pašus izvēles
kritērijus kā pirmajā pētījumā, papildus izvēloties tos, kuriem minimālais PASI
ir desmit. Etanercepts tika ievadīts devā pa 25 mg vienu reizi nedēļā, pa 25 mg
divas reizes nedēļā vai pa 50 mg divas reizes nedēļā sešus mēnešus pēc kārtas.
Pirmajā 12 nedēļu dubultaklajā ārstēšanas periodā pacienti saņēma placebo vai
vienu no trim etanercepta devām. Pēc 12 terapijas nedēļām pacienti no placebo
grupas sāka ārstēšanu aklajā etanercepta grupā (25 mg divas reizes nedēļā);
pacienti no aktīvās terapijas grupas ārstēšanu turpināja 24 nedēļas ar devu, ar
kādu tika randomizēti. Šajā pētījumā bija arī zāļu pārtraukuma periods, kad
pacienti, kuri 24. nedēļā sasniedza PASI uzlabošanos vismaz līdz 50%,
terapiju pārtrauca. Pārtraucot terapiju, tika vērota atgriezeniskā reakcija (PASI
≥150% no izejas punkta) un laiks līdz recidīvam (ko izteica kā sasniegto
terapijas rezultātu samazināšanos 24. nedēļā vismaz par pusi no izejas punkta).
Atcelšanas periodā psoriāzes simptomi trīs mēnešu laikā vidējā tempā
pakāpeniski atgriezās. Netika novēroti strauji slimības uzliesmojumi vai ar
psoriāzi saistītas nopietnas nevēlamas blakusparādības. Bija arī daži
pierādījumi, kas liecināja par atkārtotas etanercepta terapijas ieguvumu
pacientiem, kam sākumā bija atbildes reakcija uz terapiju.
·
Trešajā pētījumā tika iesaistīti 583
pacienti ar tiem pašiem iekļaušanas kritērijiem kā otrajā pētījumā. Šajā
pētījumā pacienti saņēma etanercepta devas pa 25 mg vai 50 mg vai placebo divas
reizes nedēļā 12 nedēļas un pēc tam papildu 24 nedēļas pacienti atklāti saņēma
25 mg etanercepta divas reizes nedēļā. Lielākā daļa pacientu (77%), kuri sākumā
tika randomizēti ar 50 mg divas reizes nedēļā un kuriem etanercepta deva 12.
nedēļā tika samazināta uz 25 mg divas reizes nedēļā, sasniedza atbildes
reakciju ar PASI 75 36. nedēļā. Pacientiem, kuri saņēma 25 mg divas
reizes nedēļā visu pētījuma laiku, PASI 75 atbildes reakcija pakāpeniski
nostiprinājās no 12. līdz 36. nedēļai.
·
Ceturtajā pētījumā tika iesaistīti 142
pacienti, un tajā bija līdzīgi iekļaušanas kritēriji kā otrajā un trešajā
pētījumā. Pacienti šā pētījuma laikā 12 nedēļas reizi nedēļā saņēma etanercepta
devu 50 mg vai placebo, un pēc tam visi pacienti papildu 12 nedēļas atklātā
pētījuma laikā saņēma 50 mg etanercepta reizi nedēļā. Šā pētījuma 12. nedēļā
grupā, kas ārstēšanā saņēma etanerceptu, bija būtiski lielāka pacientu ar PASI
75 proporcija (38%) nekā grupā, kas saņēma placebo (2%). Efektivitātes atbildes
reakcijas pacientiem, kas visu pētījumu saņēma 50 mg etanercepta vienu reizi
nedēļā, turpināja palielināties līdz 71%, 24. nedēļā sasniedzot PASI 75.
Adalimumabs
Darbības mehānisms
Adalimumabs specifiski saistās pie TNF
un neitralizē TNF bioloģisko darbību, bloķējot tā mijiedarbību ar p55 un p75
šūnu virsmas TNF receptoriem.
Adalimumabs arī modulē bioloģisko
atbildes reakciju, ko inducē vai regulē TNF, tostarp adhēzijas molekulu, kas
nosaka leikocītu migrāciju (ELAM-1, VCAM-1 un ICAM-1 ar IC50 1-2 x 10-10 M),
daudzuma pārmaiņas.
Adalimumabs ir indicēts vidēji smagas
vai smagas hroniskas zvīņveida psoriāzes ārstēšanai pieaugušiem pacientiem, kam
cita sistēmiska terapija nav bijusi efektīva, ir kontrindicēta vai ir citas
sistēmiskas terapijas nepanesamība, tostarp ciklosporīna, metotreksāta vai
PUVA.
Ārstēšanas metodika
Ieteicamā adalimumaba sākotnējā deva
pieaugušiem pacientiem 80 mg subkutāni, pēc tam vienu nedēļu pēc sākotnējās
devas lieto 40 mg subkutāni katru otro nedēļu. Pacientiem, kam 16 nedēļu laikā
nav atbildes reakcijas, terapijas turpināšana ir rūpīgi jāizvērtē.
Efektivitāte (pētījumu rezultāti)
Adalimumaba lietošanas drošība un
efektivitāte tika pētīta pieaugušiem pacientiem ar hronisku zvīņveida psoriāzi
(≥ 10% ķermeņa virsmas iesaiste un PASI ≥ 12 vai ≥ 10), kuri
randomizētos, dubultaklos pētījumos bija kandidāti sistēmiskai terapijai vai
fototerapijai. 73% psoriāzes pētījumos I un II iekļauto pacientu iepriekš bija
saņēmuši sistēmisku terapiju vai fototerapiju.
·
Psoriāzes pētījumā I (REVEAL)
tika vērtēti 1212 pacienti trijos ārstēšanas periodos. A periodā pacienti
saņēma placebo vai adalimumabu 80 mg sākotnējā devā, pēc tam katru otro nedēļu
pa 40 mg, sākot vienu nedēļu pēc sākotnējās devas. Pēc 16 ārstēšanas nedēļām
pacienti, kuri sasniedza vismaz PASI 75 atbildes reakcijas (PASI
punktu skaita uzlabošanās par vismaz 75% salīdzinājumā ar sākotnējo), sāka B periodu
un atklāti saņēma 40 mg adalimumaba katru otro nedēļu. Pacienti, kuriem
saglabājās ≥ PASI75 atbildes reakcijas 33. nedēļā un sākotnēji bija
nejaušināti iedalīti aktīvajai terapijai A periodā, tika atkārtoti randomizēti
C periodā 40 mg adalimumaba saņemšanai katru otro nedēļu vai placebo vēl
papildu 19 nedēļas. Visās ārstēšanas grupās vidējais sākotnējais PASI punktu
skaits bija 18,9 un sākotnējais Ārsta vispārējā novērtējuma (ĀVN) punktu skaits
bija no mērena (53% iekļauto subjektu) līdz smagam (41%) un ļoti
smagam (6%).
·
Psoriāzes pētījumā II (CHAMPION)
271 pacientam salīdzināja adalimumaba lietošanas efektivitāti un drošību
salīdzinājumā ar metotreksātu (MTX) un placebo. Pacienti saņēma placebo,
sākotnējo MTX 7,5 mg un pēc tam līdz 12. nedēļai devu palielināja līdz
maksimālajai devai 25 mg, vai sākotnējo 80 mg adalimumaba devu un pēc tam katru
otro nedēļu pa 40 mg (sākot vienu nedēļu pēc sākotnējās devas ievadīšanas) 16
nedēļas. Nav pieejami salīdzinoši dati par adalimumabu un MTX pēc 16.
terapijas nedēļas. Pacientiem, kas saņēma MTX un sasniedza ≥ PASI
50 atbildes reakciju 8. un/vai 12. nedēļā, deva vairs netika palielināta. Visās
ārstēšanas grupās vidējais sākotnējais PASI punktu skaits bija 19,7 un
sākotnējais ĀVN punktu skaits variēja no viegla (mērenam (48%), smagam
(46%) un ļoti smagam (6%).
Psoriāzes pētījumos I un II primārais
vērtētais raksturlielums bija pacientu daļa, kuri sasniedza PASI 75
atbildes reakciju no sākotnējā brīža līdz 16. nedēļai.
Psoriāzes pētījumā I 28% pacientu,
kuriem bija atbildes reakcija PASI 75 un kuri 33. nedēļā tika atkārtoti
randomizēti saņemt placebo, salīdzinot ar 5%, kas turpināja lietot adalimumabu,
bija adekvātas atbildes reakcijas zudums (PASI punktu skaits pēc
33. nedēļas un vēlāk vai pirms 52. nedēļas, kura rezultātā bija PASI 50
atbildes reakcija salīdzinājumā ar sākotnējo stāvokli ar minimālu PASI
punktu skaita palielināšanos par sešiem punktiem salīdzinājumā ar 33. nedēļu).
No pacientiem, kuriem nebija adekvātas atbildes reakcijas pēc atkārtotās
randomizācijas placebo saņemšanai un kuri tad tika iekļauti atklātajā pētījuma
pagarinājumā, 38% (25 no 66) un 55% (36 no 66) atguva PASI 75 atbildes
reakciju pēc attiecīgi 12 un 24 atkārtotas ārstēšanas nedēļām.
Nozīmīga uzlabošanās 16. nedēļā,
salīdzinot ar sākotnējo stāvokli un placebo (pētījums I un II) un MTX
(pētījums II), tika pierādīta ar DDKI (Dermatoloģisko dzīves kvalitātes
indeksu). Pētījumā I bija arī nozīmīga fiziskā un mentālā kopīgā pacienta
anketas (SF-36) punktu skaita uzlabošanās salīdzinājumā ar placebo.
Atklātā pētījuma pagarinājumā
pacientiem, kuriem PASI atbildes reakcijas dēļ zem 50 deva tika
palielināta no 40 mg katru otro nedēļu līdz 40 mg katru nedēļu un kuri tika
novērtēti 12 nedēļas pēc devas palielināšanas, 59 pacienti no 243 (tātad 24,3%)
atguva PASI 75 atbildes reakciju.
Infliksimabs
Darbības mehānisms
Infliksimabs ir himēriska cilvēka un
peles monoklonāla antiviela, kas ar lielu afinitāti saistās gan pie šķīstošām,
gan transmembrānu TNFa formām, bet nesaistās pie limfotoksīna a (TNFb).
Infliksimabs kavē TNFa funkcionālo aktivitāti dažādās in vitro
bioloģiskās analīzēs. In vivo infliksimabs strauji veido stabilus
kompleksus ar cilvēka TNFa - šis process notiek vienlaikus ar TNFa bioloģiskās
aktivitātes samazināšanos.
Ārstēšanas metodika
Terapija ar infliksimabu tiek veikta 5
mg/kg intravenozas infūzijas veidā divu stundu laikā ar sekojošām papildu
infūzijām ar 5 mg/kg devu otrajā un sestajā nedēļā pēc pirmās infūzijas, pēc
tam ik pēc astoņām nedēļām. Ja pacientam nav atbildes reakcijas pēc 14 nedēļām
(t. i., pēc četrām devām), papildu ārstēšana ar infliksimabu nav jāveic.
Efektivitāte (pētījumu rezultāti)
Infliksimaba efektivitāti novērtēja
divos daudzcentru, randomizētos, dubultaklos pētījumos - SPIRIT un EXPRESS
pacientiem ar psoriasis vulgaris diagnozi (skartais ķermeņa virsmas
laukums ≥ 10%, PASI vērtē jums ≥ 12). Primārais rezultāts abos
pētījumos bija pacientu procentuālais daudzums, kam sasniegta PASI uzlabošanās
par ≥ 75% desmitajā nedēļā, salīdzinot ar sākotnējo stāvokli.
·
SPIRIT pētījumā vērtēja infliksimaba
ievadterapijas efektivitāti 249 pacientiem ar psoriasis vulgaris, kas
iepriekš bija saņēmuši PUVA vai sistēmisku terapiju. Pacienti saņēma 3 vai 5
mg/kg infliksimaba vai placebo infūzijas 0., 2. un 6. nedēļā. Pacienti ar ārstu
doto globālo (kopējo) izmaiņu novērtējumu (Physician's Global Assessmen,
PGA) ≥ 3 bija piemēroti tā paša ārstēšanas līdzekļa papildu infūzijai 26.
nedēļā. SPIRIT pētījumā pacientu daļa, kas sasniedza PASI 75
desmitajā nedēļā, bija 71,7% 3 mg/kg infliksimaba grupā, 87,9% 5 mg/kg
infliksimaba grupā un 5,9% placebo grupā. 26. nedēļā (20 nedēļas pēc pēdējās
ievaddevas) 30% pacientu 5 mg/kg grupā un 13,8% pacientu 3 mg/kg grupā novēroja
PASI 75. Laikā no 6. līdz 26. nedēļai psoriāzes simptomi pakāpeniski
atjaunojās ar vidējo laiku līdz slimības recidīvam virs 20 nedēļām. Atsitiena
efektu nenovēroja.
·
EXPRESS pētījumā vērtēja infliksimaba
ievadterapijas un balstterapijas efektivitāti 378 pacientiem ar psoriasis
vulgaris. Pacienti saņēma 5 mg/kg infliksimaba vai placebo infūzijas 0., 2.
un 6. nedēļā, pēc tam veicot balstterapiju ik pēc astoņām nedēļām līdz 22.
nedēļai placebo grupā un līdz 46. nedēļai infliksimaba grupā. 24. nedēļā
placebo grupa pārgāja uz infliksimaba ievadterapiju (5 mg/kg), pēc tam veicot
infliksimaba balstterapiju (5 mg/ kg). Nagu psoriāzi novērtēja, izmantojot
Nagu psoriāzes smaguma pakāpes indeksu (Nail Psoriasis Severity Index,
NAPSI). Iepriekšēju terapiju ar PUVA, metotreksātu, ciklosporīnu vai
acitretīnu bija saņēmuši 71,4% pacientu, kaut gan viņiem noteikti nebija jābūt
rezistentiem pret terapiju. Ar infliksimabu ārstētiem pacientiem nozīmīgas PASI
50 atbildreakcijas novēroja jau pirmajā vizītē (otrajā nedēļā) un PASI 75
atbildreakciju - otrajā vizītē (sestajā nedēļā). Pacientu apakšgrupai, kuri
iepriekš bija pakļauti sistēmiskai terapijai, iedarbība bija līdzīga
salīdzinājumā ar vispārējo pētījuma populāciju. Analīzes tika veiktas
subjektiem ar nagu psoriāzi pie sākuma rādītājiem (81,8% no subjektiem).
Vidējais sākuma rādītāju NAPSI vērtējums bija 4,6 infliksimabam un 4,3
placebo grupai. Nozīmīgs uzlabojums sākuma rādītājos tika novērots DDKI, kā arī
fiziskajos un mentālajos rādītājos (SF-36 anketa).
Efalizumabs
Darbības mehānisms
Efalizumabs ir rekombinantas humanizētas
monoklonālas antivielas, kas specifiski saistās ar LFA-1 (limfocītu funkcionāli
saistītais antigēns-1) CD11a subpopulāciju, leikocītu šūnu virsmas proteīnu.
Darbojoties pēc aprakstītā darbības mehānisma, efalizumabs inhibē LFA-1
saistīšanos pie ICAM-1, kas traucē T-limfocītu adhēziju pie citiem šūnu tipiem.
LFA-1 ir atrodams aktivētajos T-limfocītos, bet ICAM-1 atrodas uz
endoteliālajām šūnām un keratinocītiem psoriātiskos bojājuma perēkļos.
Efalizumabs spēj mazināt psoriāzes simptomus, jo, traucējot LFA-1/ICAM
saistīšanos, tas inhibē imunoloģiskās kaskādes dažādas pakāpes.
Ārstēšanas metodika
Vienreizējā sākuma deva ir 0,7 mg/ kg ķermeņa masas, turpmāk katru
nedēļu injicē ar devu 1,0 mg/kg ķermeņa masas (maksimālā reizes deva nedrīkst
kopumā pārsniegt 200 mg). Terapija ilgst 12 nedēļas. Turpināt
terapiju drīkst tikai tiem pacientiem, kuriem slimība padodas šai terapijai.
Efektivitāte (pētījumu rezultāti)
Efalizumaba rekomendēto devu
efektivitāte un lietošanas drošība vidēji smagas un smagas psoriasis
vulgaris gadījumā ir pētīta piecos randomizētos, dubul taklos, ar placebo kontrolētos
pētījumos (n=1742). Visu pētījumu primārais vērtēšanas kritērijs bija vienu
nedēļu pēc 12 nedēļu terapijas kursa beigšanas novērtēt pacientu daļu, kuriem
psoriātisko bojājumu laukums (PA - Psoriasis Area) un smaguma pakāpe (SI
- Severity Index) bija samazinājušies par ≥ 75% (PASI-reaģēša na 75).
Lielākajā pētījumā IMP24011 (n=793) bija
iekļauti pacienti (n=526), kuriem, izvērtējot psoriāzes ārstēšanas slimības
vēstures, divas vai vairākas vispārējās ārstēšanas metodes nebija devušas
uzlabojumu vai bijušas kontrindicētas, vai bijusi šo ārstēšanas metožu
nepanesība.
Visos piecos pētījumos pacientiem, kuri
pēc randomizācijas bija iekļauti efalizumaba grupā, attiecībā uz primāro
vērtēšanas kritēriju (PASI-reaģēšana 75), kā arī uz visiem sekundārajiem
vērtēšanas kritērijiem, salīdzinot ar placebo grupu, bija vērojams statistiski
ticams uzlabojums. Tādi paši rezultāti apstiprinājās arī pacientiem, kuriem
citas vispārējās ārstēšanas metodes bija nepiemērotas (IMP24011 pētījums).
Laiks līdz slimības recidīvam
(uzlabojuma samazināšanās par ≥ 50%) pacientiem, kuri reaģēja uz 12 nedēļu
terapiju (PASI uzlabošanās ≥ 75%), tika novērtēts pētījumā ACD2058g.
Vidējais laiks starp recidīviem ārstēšanas sākuma periodā šiem pacientiem bija
59 līdz 74 dienas pēc pēdējās efalizumaba devas.
Dati par ilgtermiņa (līdz 108 nedēļām)
ārstēšanu iegūti nekontrolētā pētījumā (ACD2243g) 158 pacientiem ar vidēji
smagu vai smagu psoriāzi. Apmēram 72% no pacientiem (122 no 170) bija
iekļaujami PASI 75 grupā. Ja visi, kas izstājās no pētījuma tā laikā,
tiktu uzskatīti par neuzņēmīgiem pret šo terapiju, tad PASI 75 grupas
lielums būtu 42% (122 no 290).
Nav salīdzinošu datu par efalizumabu un
citām psoriāzes sistēmiskās terapijas metodēm.
Kopsavilkums (kontrindikācijas,
blaknes, praktiski apsvērumi)
Pēc literatūras datiem var secināt, ka,
salīdzinot ar tradicionālo imūnsupresīvo terapiju (ciklosporīnu un
metotreksātu), bioloģiskiem modulatoriem ir akceptējamāka riska/efektitvitātes
attiecība.
Izvērtējot bioloģisko modulatoru
efektivitāti, var konstatēt, ka visaugstāko efektivitāti uzrāda infliksimabs,
salīdzinot ar zemādas injekciju veidā ievadāmiem medikamentiem. Tomēr
infliksimaba ievadīšana vēnā ir jāveic slimnīcas apstākļos un infūzijas laikā
pastāv salīdzinoši lielāks alerģisku reakciju risks - no vieglām izpausmēm
(apgrūtināta elpošana, izsitumi uz ādas, nieze) līdz smagām reakcijām ar
hipotensiju un pat šoku.
Etanercepts, efalizumabs un adalimumabs
tiek ievadīti zemādas injekciju veidā, tādēļ gan pacientus, gan viņu ģimenes
locekļus var apmācīt pašus injicēt zāles. Tas savukārt ļauj pacientam veikt
ārstēšanos ar šiem medikamentiem arī mājas apstākļos. Injekcijas vietā var būt
vietējas reakcijas (apsārtums, nieze, pietūkums), bet tās parasti būs
īslaicīgas un vieglas intensitātes.
Bioloģisko modulatoru terapiju nedrīkst
uzsākt vai arī tā ir jāpārtrauc, ja pacientam ir kāda nopietna infekcija,
piemēram, septisks artrīts, inficētas protēzes, akūts abscess, osteomielīts,
sepse, sistēmiskas mikozes kā gadījumos, ja pacients ir HIV pozitīvs vai slimo
ar hronisku B vai C hepatītu. Terapiju nerekomendē uzsākt arī pacientiem, kas
iepriekš slimojuši ar tuberkulozi.
Bioloģisko medikamentu terapijas laikā
iespējamas dažādas lokalizācijas audzēju, tostarp limfomu, attīstība.
Bioloģisko medikamentu lietošanas laikā nav ieteicama vakcinācija: kādā
pētījumā tika konstatēts, ka, vakcinējot pacientus pret pneimokokiem,
bioloģisko medikamentu lietošan as laikā neizveidojas pietiekams efekts.
Ir nepieciešami turpmāki pētījumi, lai
varētu izvērtēt bioloģisko modulatoru izmantošanas nepieciešamību dažādu
psoriāzes slimības formu terapijā, salīdzinot ar tradicionālajām psoriāzes
ārstēšanas metodēm.
