Ģeneralizētas trauksmes (ĢT) pacients ilgstoši (vismaz 6 mēnešus) sūdzas par traucējošu, pēc intensitātes dažādu trauksmes sajūtu ikdienišķās situācijās. Tiek novērots nozīmīgs saspringums, nemiers, nelaimes priekšnojauta ikdienišķās situācijās, ko pavada vismaz viens no pamata simptomiem - sirdsklauves, pastiprināta svīšana, tremors vai sausums mutē.
ĢT pamata simptomus pavada ĢT "mazie simptomi": iekšējs nemiers, nespēja atslābināties, nervozitāte, kairināmība, grūtības iemigt trauksmes dēļ, bailes zaudēt kontroli, sajukt prātā, nomirt, apgrūtināta koncentrēšanās, reibšanas, ģībšanas sajūta, drudzis, tirpšanas sajūta, muskuļu saspringums, kamola sajūta kaklā, grūtības norīt, diskomforts krūškurvī, slikta dūša, diskomforts vēderā, elpošanas traucējumi, smakšanas sajūta. Pacients nespēj kontrolēt un apturēt trauksmi un satraucošās domas.
ĢT izcelsmi saista ar ģenētiskiem faktoriem, kortizola regulācijas traucējumiem un citām neirobioloģiskām izmaiņām, neirotransmiteru regulācijas traucējumiem, psiholoģiskiem faktoriem - pēkšņu, negatīvu stresoru vai arī hroniska stresa ietekmi, hiperaprūpējošu vai vienaldzīgu audzināšanu bērnībā.
ĢT jādiferencē no medikamentu pārdozēšanas, medikamentu blaknēm vai individuālas nepanesības (nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, orālie kontracepcijas līdzekļi, neiroleptiķi, reti - antidepresanti), psihoaktīvu medikamentu straujas atcelšanas simptomiem, abstinences stāvokļiem, somatiskām saslimšanām - hipertireozes vai hipotireozes, diabēta, koronārās sirds slimības, ļaundabīgiem audzējiem, sistēmas saslimšanām, hipertensijas u.c.
Ārstēšana
Psiholoģiskās ārstēšanas metodes ĢT gadījumā ir mazāk iedarbīgas nekā citu trauksmes ārstēšanu gadījumā. Medikamentozā ārstēšana pārsvarā vērsta uz trauksmes, somatisko un veģetatīvo simptomu, kā arī depresijas simptomu mazināšanu.
Psihiatra konsultācija nepieciešama, ja
trauksmes simptomi ir ilgāk par 3mēnešiem;
simptomi pēc terapijas pirmā kursa nemazinās;
jāizvērtē psihoterapeitiskas ārstēšanas lietderība.
Stacionēšanas indikācijas:
pašnāvības mēģinājums, augsts pašnāvības riska līmenis;
neefektīva terapija;
būtiskas blakus slimības (atkarības, nopietnas fiziskās veselības problēmas).
ĢT pamata simptomus pavada ĢT "mazie simptomi": iekšējs nemiers, nespēja atslābināties, nervozitāte, kairināmība, grūtības iemigt trauksmes dēļ, bailes zaudēt kontroli, sajukt prātā, nomirt, apgrūtināta koncentrēšanās, reibšanas, ģībšanas sajūta, drudzis, tirpšanas sajūta, muskuļu saspringums, kamola sajūta kaklā, grūtības norīt, diskomforts krūškurvī, slikta dūša, diskomforts vēderā, elpošanas traucējumi, smakšanas sajūta. Pacients nespēj kontrolēt un apturēt trauksmi un satraucošās domas.
ĢT izcelsmi saista ar ģenētiskiem faktoriem, kortizola regulācijas traucējumiem un citām neirobioloģiskām izmaiņām, neirotransmiteru regulācijas traucējumiem, psiholoģiskiem faktoriem - pēkšņu, negatīvu stresoru vai arī hroniska stresa ietekmi, hiperaprūpējošu vai vienaldzīgu audzināšanu bērnībā.
ĢT jādiferencē no medikamentu pārdozēšanas, medikamentu blaknēm vai individuālas nepanesības (nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, orālie kontracepcijas līdzekļi, neiroleptiķi, reti - antidepresanti), psihoaktīvu medikamentu straujas atcelšanas simptomiem, abstinences stāvokļiem, somatiskām saslimšanām - hipertireozes vai hipotireozes, diabēta, koronārās sirds slimības, ļaundabīgiem audzējiem, sistēmas saslimšanām, hipertensijas u.c.
Ārstēšana
Psiholoģiskās ārstēšanas metodes ĢT gadījumā ir mazāk iedarbīgas nekā citu trauksmes ārstēšanu gadījumā. Medikamentozā ārstēšana pārsvarā vērsta uz trauksmes, somatisko un veģetatīvo simptomu, kā arī depresijas simptomu mazināšanu.
Psihiatra konsultācija nepieciešama, ja
trauksmes simptomi ir ilgāk par 3mēnešiem;
simptomi pēc terapijas pirmā kursa nemazinās;
jāizvērtē psihoterapeitiskas ārstēšanas lietderība.
Stacionēšanas indikācijas:
pašnāvības mēģinājums, augsts pašnāvības riska līmenis;
neefektīva terapija;
būtiskas blakus slimības (atkarības, nopietnas fiziskās veselības problēmas).
