Pēctraumas stresa sindroms attīstās cilvēkam pēc stresa situācijas vai notikuma (īslaicīga vai ilglaicīga), kam ir izteikti apdraudošs vai katastrofisks raksturs. Simptomi parasti parādās 2-3 nedēļas pēc psihotraumējošā notikuma, dažkārt PTSS sākums var būt pat 6 mēnešus pēc traumas. Biežāk tie ir traucējumi ar labu prognozi un ilgst apmēram mēnesi.
Tomēr daļai pacientu PTSS ieilgst. Ja traucējumi ir ilgāki par 3 mēnešiem, tad runājam par hronisku PTSS. Traucējumi var turpināties vairākus gadus, tāpat PTSS var būt saistīts ar paliekošām personības pārmaiņām.
Tipiski PTSS simptomi ir atkārtota, uzmācīga psihotraumējošās situācijas "atdzīvošanās" atmiņās, pagātnes uzplaiksnījumi (flashbacks), sapņi, kuros traumatiskais notikums atkārtojas, sajūta, ka katastrofiskais notikums atkārtojas, ilgstošs sastinguma stāvoklis, atrautība no apkārtējiem cilvēkiem, emociju nobālējums, reakcijas trūkums pret apkārtējiem, anhēdonija un centieni izvairīties no darbībām vai situācijām, kas atgādina psihotraumu.
Papildus jābūt vismaz diviem no šiem simptomiem: grūtības iemigt vai gulēt vairākas stundas no vietas, viegla aizkaitināmība un dusmu izvirdumi, grūtības koncentrēties, pārlieka piesardzība ikdienišķās situācijās, pārspīlēts izbīlis situācijās, kas nav bīstamas. PTSS pacientiem ir palielināta tieksme pastiprināti lietot psihoaktīvas vielas (alkoholu, kanabioīdus u.c.), un tas saistīts ar atkarības veidošanās risku.
PTSS etioloģiju saista ar psiholoģiskiem faktoriem, samazinātu hipokampa tilpumu, amigdālas disfunkciju, kā arī ģenētiskiem faktoriem.
Risks attīstīties PTSS ir pacientiem, kam ir zemāks izglītības līmenis un sociālais stāvoklis, sievietēm, pacientiem ar zemu pašapziņu un neirotiskām rakstura iezīmēm, traumējošām situācijām dzīves anamnēzē un psihiskām saslimšanām ģimenes anamnēzē. "Aizsargfaktori" PTSS attīstībai ir augsts IQ, augstāks sociālais līmenis, vīriešu dzimums, emocionāli nestabilas personības iezīmes, dzīvē ir redzēts miris tuvinieks vai draugs.
Ārstēšana
Terapijā rekomendējama KBT, kuras laikā izskaidro PTSS būtību, iemāca atpazīt sajūtas, simptomus, metodes tikšanai galā ar stresu, trauksmi un dusmām. Pacients drošā vidē tiek pakāpeniski pieradināts pie trauksmi radošiem stimuliem. Pacientam palīdz īstenot arī kognitīvo pārstrukturēšanu.
PTSS terapijā izmanto arī acu kustību desensitizācijas un pārstrādāšanas metodi (angļu val. - eye movement desensitization and reprocessing), kas ir jauna un pretrunīga ārstēšanas metode un ko izmanto integratīvajā psihoterapijā. Pacientam jāiztēlojas visnegatīvākais traumas aspekts, jāsaista tas ar sava ķermeņa sajūtām un vairākkārt jāatkārto domas jeb pārliecības, kas ar šo negatīvo traumas aspektu saistās.
Tajā pašā laikā pacientam ar acīm jāseko terapeita pirkstu kustībām šurpu turpu pacienta redzes laukā. Tiek izvērtēts, kā mainās pacienta distress saistībā ar šo traumas faktu. Šīs terapijas metodes efektivitāti saista ar REM miega fāzi, kuras laikā arī novēro ātras acu ābolu kustības. Uzskata, ka šādas acu kustības "iedarbina" organisma iekšējos procesus un palīdz pārstrādāt negatīvās atmiņas un pārliecības - līdzīgi, kā tas notiek dziļā miega laikā.
PTSS terapijā efektīva ir arī psihodinamiskā psihoterapija. Nav pierādījumu kāda konkrēta medikamenta efektivitātei PTSS ārstēšanā, tāpēc terapijai jābūt simptomātiskai (skat. 3. tabulu). PTSS terapijā priekšroka dodama antidepresantiem, garastāvokli stabilizējošiem medikamentiem un neiroleptiķiem, mazāk benzodiazepīniem un miega līdzekļiem.
Ikviena hroniskas trauksmes pacienta ārstēšanas procesā nepieciešama individuāla pieeja, vienmēr jāatceras gan pozitīvie, gan negatīvie dažādu terapijas metožu aspekti. Pacientam un viņa tuviniekiem vienmēr jāsniedz psiholoģisks atbalsts, jāizglīto par traucējumu izpausmēm, norisi, prognozi un palīdzības (ārstēšanas) iespējām. Vislabākais efekts panākams ar pierādītām psihoterapijas metodēm, medikamentus ordinējot piesardzīgi.
Jāizvairās no nepamatotas, ilgstošas terapijas ar benzodiazepīniem. Hroniskas trauksmes pacientiem vienmēr jāizvērtē ilgstošas psihoterapijas lietderība, ilgstoši lietotu medikamentu blaknes, kā arī pavadošo somatisko saslimšanu (ja tādas ir) dinamika.
Tomēr daļai pacientu PTSS ieilgst. Ja traucējumi ir ilgāki par 3 mēnešiem, tad runājam par hronisku PTSS. Traucējumi var turpināties vairākus gadus, tāpat PTSS var būt saistīts ar paliekošām personības pārmaiņām.
Tipiski PTSS simptomi ir atkārtota, uzmācīga psihotraumējošās situācijas "atdzīvošanās" atmiņās, pagātnes uzplaiksnījumi (flashbacks), sapņi, kuros traumatiskais notikums atkārtojas, sajūta, ka katastrofiskais notikums atkārtojas, ilgstošs sastinguma stāvoklis, atrautība no apkārtējiem cilvēkiem, emociju nobālējums, reakcijas trūkums pret apkārtējiem, anhēdonija un centieni izvairīties no darbībām vai situācijām, kas atgādina psihotraumu.
Papildus jābūt vismaz diviem no šiem simptomiem: grūtības iemigt vai gulēt vairākas stundas no vietas, viegla aizkaitināmība un dusmu izvirdumi, grūtības koncentrēties, pārlieka piesardzība ikdienišķās situācijās, pārspīlēts izbīlis situācijās, kas nav bīstamas. PTSS pacientiem ir palielināta tieksme pastiprināti lietot psihoaktīvas vielas (alkoholu, kanabioīdus u.c.), un tas saistīts ar atkarības veidošanās risku.
PTSS etioloģiju saista ar psiholoģiskiem faktoriem, samazinātu hipokampa tilpumu, amigdālas disfunkciju, kā arī ģenētiskiem faktoriem.
Risks attīstīties PTSS ir pacientiem, kam ir zemāks izglītības līmenis un sociālais stāvoklis, sievietēm, pacientiem ar zemu pašapziņu un neirotiskām rakstura iezīmēm, traumējošām situācijām dzīves anamnēzē un psihiskām saslimšanām ģimenes anamnēzē. "Aizsargfaktori" PTSS attīstībai ir augsts IQ, augstāks sociālais līmenis, vīriešu dzimums, emocionāli nestabilas personības iezīmes, dzīvē ir redzēts miris tuvinieks vai draugs.
Ārstēšana
Terapijā rekomendējama KBT, kuras laikā izskaidro PTSS būtību, iemāca atpazīt sajūtas, simptomus, metodes tikšanai galā ar stresu, trauksmi un dusmām. Pacients drošā vidē tiek pakāpeniski pieradināts pie trauksmi radošiem stimuliem. Pacientam palīdz īstenot arī kognitīvo pārstrukturēšanu.
PTSS terapijā izmanto arī acu kustību desensitizācijas un pārstrādāšanas metodi (angļu val. - eye movement desensitization and reprocessing), kas ir jauna un pretrunīga ārstēšanas metode un ko izmanto integratīvajā psihoterapijā. Pacientam jāiztēlojas visnegatīvākais traumas aspekts, jāsaista tas ar sava ķermeņa sajūtām un vairākkārt jāatkārto domas jeb pārliecības, kas ar šo negatīvo traumas aspektu saistās.
Tajā pašā laikā pacientam ar acīm jāseko terapeita pirkstu kustībām šurpu turpu pacienta redzes laukā. Tiek izvērtēts, kā mainās pacienta distress saistībā ar šo traumas faktu. Šīs terapijas metodes efektivitāti saista ar REM miega fāzi, kuras laikā arī novēro ātras acu ābolu kustības. Uzskata, ka šādas acu kustības "iedarbina" organisma iekšējos procesus un palīdz pārstrādāt negatīvās atmiņas un pārliecības - līdzīgi, kā tas notiek dziļā miega laikā.
PTSS terapijā efektīva ir arī psihodinamiskā psihoterapija. Nav pierādījumu kāda konkrēta medikamenta efektivitātei PTSS ārstēšanā, tāpēc terapijai jābūt simptomātiskai (skat. 3. tabulu). PTSS terapijā priekšroka dodama antidepresantiem, garastāvokli stabilizējošiem medikamentiem un neiroleptiķiem, mazāk benzodiazepīniem un miega līdzekļiem.
Ikviena hroniskas trauksmes pacienta ārstēšanas procesā nepieciešama individuāla pieeja, vienmēr jāatceras gan pozitīvie, gan negatīvie dažādu terapijas metožu aspekti. Pacientam un viņa tuviniekiem vienmēr jāsniedz psiholoģisks atbalsts, jāizglīto par traucējumu izpausmēm, norisi, prognozi un palīdzības (ārstēšanas) iespējām. Vislabākais efekts panākams ar pierādītām psihoterapijas metodēm, medikamentus ordinējot piesardzīgi.
Jāizvairās no nepamatotas, ilgstošas terapijas ar benzodiazepīniem. Hroniskas trauksmes pacientiem vienmēr jāizvērtē ilgstošas psihoterapijas lietderība, ilgstoši lietotu medikamentu blaknes, kā arī pavadošo somatisko saslimšanu (ja tādas ir) dinamika.
