pazemina asins spiedienu cilvēka ķermenī
воскресенье, 29 марта 2015 г.
пятница, 27 марта 2015 г.
cukurs
cukuru jālieto visiem un tās ir visos produktos ko tu neestu. Cukurs uzlabo garastavokli un transportē skābekli tavām ķermeņa šūnām!
vārāmā sāls
augošam organismam, varamā sāls, nekaitē, bet gados veciem cilvēkiem un, bet īpaši, kuriem ir asinsvadu un sirds slimības , varamā sāls nedrīkst lietot uzturā - tā ir inde. Tāpēc, nedodiet saviem vecākiem un vecvecākiem sāls, tas var beigties slikti - insulti, infarkti un tā tālāk.!
среда, 25 марта 2015 г.
Hiatāla trūce
Hiatāla trūce ir kuņģa daļas protrūzija (izspiešanās) caur diafragmas atveri, krūšu kurvja dobumā. Ir divu veidu hiatālas trūces:
Slīdošā trūce - kuņģis un gastroezofageālā pāreja ieslīd krūšu kurvī (visbiežāk).
Paraezofageālā trūce - gastroezofageālā pāreja atrodas vēdera dobumā, bet daļa no kuņģa lielās kurvatūras ir iespiedusies caur defektu diafragmā - krūšu kurvja dobumā.
Patoflzioloģija / etioloģija
Muskuļu vājums, ko izsauc novecošana vai kāds cits process, piemēram, barības vada karcinoma, trauma vai kādas ķirurģiskas operācijas.
Klīniskās izpausmes
Var būt asimptomātiska.
Dedzināšana aiz krūšu kaula (ar vai bez kuņģa satura regurgitācijas).
Disfāgija, sāpes krūtīs.
Diagnostiskie izmeklējumi
Rentgenogrāfiski ar bārija kontrastvielu izmeklējot barības vadu, redz trūces kontūras.
Endoskopiski - redz defektu.
Aprūpes vadīšana
Gultas galvgaļa pacelšana (par 15-20 centimetriem), lai samazinātu refluksu nakts laikā.
Antacīdie līdzekļi - neitralizē kuņģa skābi.
Histamīna 2 receptoru antagonisti (cimetidins, ranitidins) - ja pacientam ir attīstījies ezofagīts.
Ķirurģiska trūces repozīcija, ja simptomi ir spilgti izteikti.
Slīdošā trūce - kuņģis un gastroezofageālā pāreja ieslīd krūšu kurvī (visbiežāk).
Paraezofageālā trūce - gastroezofageālā pāreja atrodas vēdera dobumā, bet daļa no kuņģa lielās kurvatūras ir iespiedusies caur defektu diafragmā - krūšu kurvja dobumā.
Patoflzioloģija / etioloģija
Muskuļu vājums, ko izsauc novecošana vai kāds cits process, piemēram, barības vada karcinoma, trauma vai kādas ķirurģiskas operācijas.
Klīniskās izpausmes
Var būt asimptomātiska.
Dedzināšana aiz krūšu kaula (ar vai bez kuņģa satura regurgitācijas).
Disfāgija, sāpes krūtīs.
Diagnostiskie izmeklējumi
Rentgenogrāfiski ar bārija kontrastvielu izmeklējot barības vadu, redz trūces kontūras.
Endoskopiski - redz defektu.
Aprūpes vadīšana
Gultas galvgaļa pacelšana (par 15-20 centimetriem), lai samazinātu refluksu nakts laikā.
Antacīdie līdzekļi - neitralizē kuņģa skābi.
Histamīna 2 receptoru antagonisti (cimetidins, ranitidins) - ja pacientam ir attīstījies ezofagīts.
Ķirurģiska trūces repozīcija, ja simptomi ir spilgti izteikti.
Hronisks gastrīts
Izšķir trīs hroniska gastrīta pamatveidus:
Katrai formai ir sava etioloģija, patoģenēze un morfoloģiskas izpausmes. Lai noteiktu gastrīta veidu, izdara FGS ar biopsiju, diagnoze tiek uzstādīta tikai morfoloģiski - pēc FGS un biopsijas datiem. Visas formas ir pilnīgi atšķirīgas slimības.
Erozīvs hemorāģisks gastrīts
FGS laikā redz kuņģa gļotādas erozijas un asinsizplūdumus.
Galvenie cēloņi:
stress (smaga slimība, trauma, operācija);
medikamenti un toksiskas vielas (NPL, alkohols);
žults atvilnis;
asinsrites traucējumi kuņģī (gļotādas išēmija vai asins sastrēgums);
radiācija, gļotādas traumas.
Nespecifisks neerozīvs gastrīts
Šāda gastrīta galvenais cēlonis ir:
- Helicobacter pylori infekcija. Bez tam par cēloni var būt:
autoimūns process (kuņģa gļotādas atrofija),
reaktīvs iekaisums tiešā čūlas vai audzēja tuvumā.
Helikobaktērija izraisa epitēlijšūnu bojājumu:
ar laiku pakāpeniski izzūd kuņģa dziedzeri,
var veidoties perēklīši, kuros ir epitēlijšūnu displāzija vai metaplāzija,
izmaiņas var veidoties jebkurā kuņģa gļotādas daļā.
Izšķir trīs nespecifiska neerozīva gastrīta paveidus:
1. Difūzs atrofisks kuņģa ķermeņa gastrīts. Sastopams samērā reti. Galvenais attīstības nosacījums - helikobaktērijas infekcija. Iekaisums progresē un vidēji 8-10 gadu laikā rodas kuņģa gļotādas atrofija. Izzūd klājšūnas, kas sekretē sālsskābi un glikoproteīnu, kas nodrošina B12 vitamīna uzsūkšanos. Pazīmes:
sālsskābes sekrēcijas pilnīgs zudums;
vēlāk pievienojas B12 vitamīna deficīta anēmija.
Īpašu sūdzību pacientam nav.
Var būt:
nelielas dispeptiskas sūdzības,
anēmijas pazīmes.
Pastāv liels kuņģa vēža risks, visiem pacientiem ir ieteicama regulāra FGS.
2. Multifokāls atrofisks gastrīts. Sastopams daudz biežāk. Izšķir divus periodus:
1. periodā ir virspusējs gļotādas iekaisums, sālsskābes sekrēcija ir palielināta, var rasties kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla. Atbilstoša klīnika.
2. periodā pakāpeniski attīstās gļotādas atrofija, sālsskābes sekrēcija mazinās. Rodas kuņģa epitēlija metaplāzija, displāzija - kuņģa vēža riska faktori. Pasliktinās ēstgriba, parādās atraugas ar gaisu (vai nepatīkamu garšu), garšas pārmaiņas.
3. Difūzs kuņģa vārtnieka daļas gastrīts:
virspusējs iekaisums pastāv gadiem ilgi,
gļotādas atrofija rodas reti vai nerodas nemaz,
sālsskābes sekrēcija ir saglabāta vai pat palielināta (ir sūdzības par skābām atraugām, grēmām).
Specifisks gastrīts
Sastopams reti. Gastrīts var būt:
infekcijas izraisīts (tbc, sifiliss, sēnītes, herpesvīrusi, parazīti);
citu slimību sastāvdaļa ( Krona slimība, sarkoidoze).
Hroniska gastrīta ārstēšanas principi:
Pilnvērtīgs, ar vitamīniem bagāts uzturs. Ierobežot treknus, kairinošus produktus, kā arī grūti sagremojamus produktus. Iesaka banānus, jo tie ar fosfolipīdiem aizsargā gļotādu.
Helikobaktērijas izskaušana - lieto divus antibakteriālos līdzekļus (klaritromicīns un metronidazols) un vienu no antisekretoriskiem līdzekļiem (omeprazols vai ranitidīns).
Ja ir palielināta HCl sekrēcija - antisekretoriskie līdzekļi, antacīdi, gastroprotektori.
Ja attīstās B12 vitamīna deficīta anēmija - B12 vitamīna injekcijas.
- erozīvs hemorāģisks gastrīts.
- nespecifisks neerozīvs gastrīts.
- specifisks gastrīts.
Katrai formai ir sava etioloģija, patoģenēze un morfoloģiskas izpausmes. Lai noteiktu gastrīta veidu, izdara FGS ar biopsiju, diagnoze tiek uzstādīta tikai morfoloģiski - pēc FGS un biopsijas datiem. Visas formas ir pilnīgi atšķirīgas slimības.
Erozīvs hemorāģisks gastrīts
FGS laikā redz kuņģa gļotādas erozijas un asinsizplūdumus.
Galvenie cēloņi:
stress (smaga slimība, trauma, operācija);
medikamenti un toksiskas vielas (NPL, alkohols);
žults atvilnis;
asinsrites traucējumi kuņģī (gļotādas išēmija vai asins sastrēgums);
radiācija, gļotādas traumas.
Nespecifisks neerozīvs gastrīts
Šāda gastrīta galvenais cēlonis ir:
- Helicobacter pylori infekcija. Bez tam par cēloni var būt:
autoimūns process (kuņģa gļotādas atrofija),
reaktīvs iekaisums tiešā čūlas vai audzēja tuvumā.
Helikobaktērija izraisa epitēlijšūnu bojājumu:
ar laiku pakāpeniski izzūd kuņģa dziedzeri,
var veidoties perēklīši, kuros ir epitēlijšūnu displāzija vai metaplāzija,
izmaiņas var veidoties jebkurā kuņģa gļotādas daļā.
Izšķir trīs nespecifiska neerozīva gastrīta paveidus:
1. Difūzs atrofisks kuņģa ķermeņa gastrīts. Sastopams samērā reti. Galvenais attīstības nosacījums - helikobaktērijas infekcija. Iekaisums progresē un vidēji 8-10 gadu laikā rodas kuņģa gļotādas atrofija. Izzūd klājšūnas, kas sekretē sālsskābi un glikoproteīnu, kas nodrošina B12 vitamīna uzsūkšanos. Pazīmes:
sālsskābes sekrēcijas pilnīgs zudums;
vēlāk pievienojas B12 vitamīna deficīta anēmija.
Īpašu sūdzību pacientam nav.
Var būt:
nelielas dispeptiskas sūdzības,
anēmijas pazīmes.
Pastāv liels kuņģa vēža risks, visiem pacientiem ir ieteicama regulāra FGS.
2. Multifokāls atrofisks gastrīts. Sastopams daudz biežāk. Izšķir divus periodus:
1. periodā ir virspusējs gļotādas iekaisums, sālsskābes sekrēcija ir palielināta, var rasties kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla. Atbilstoša klīnika.
2. periodā pakāpeniski attīstās gļotādas atrofija, sālsskābes sekrēcija mazinās. Rodas kuņģa epitēlija metaplāzija, displāzija - kuņģa vēža riska faktori. Pasliktinās ēstgriba, parādās atraugas ar gaisu (vai nepatīkamu garšu), garšas pārmaiņas.
3. Difūzs kuņģa vārtnieka daļas gastrīts:
virspusējs iekaisums pastāv gadiem ilgi,
gļotādas atrofija rodas reti vai nerodas nemaz,
sālsskābes sekrēcija ir saglabāta vai pat palielināta (ir sūdzības par skābām atraugām, grēmām).
Specifisks gastrīts
Sastopams reti. Gastrīts var būt:
infekcijas izraisīts (tbc, sifiliss, sēnītes, herpesvīrusi, parazīti);
citu slimību sastāvdaļa ( Krona slimība, sarkoidoze).
Hroniska gastrīta ārstēšanas principi:
Pilnvērtīgs, ar vitamīniem bagāts uzturs. Ierobežot treknus, kairinošus produktus, kā arī grūti sagremojamus produktus. Iesaka banānus, jo tie ar fosfolipīdiem aizsargā gļotādu.
Helikobaktērijas izskaušana - lieto divus antibakteriālos līdzekļus (klaritromicīns un metronidazols) un vienu no antisekretoriskiem līdzekļiem (omeprazols vai ranitidīns).
Ja ir palielināta HCl sekrēcija - antisekretoriskie līdzekļi, antacīdi, gastroprotektori.
Ja attīstās B12 vitamīna deficīta anēmija - B12 vitamīna injekcijas.
Akūts gastrīts
Cēloņi:
Kuņģa pārslodze (pārēšanās, grūti sagremojams un kairinošs uzturs).
Inficēts uzturs (stafilo- un streptokoki, salmonella).
Intoksikācijas (1. vietā - alkohols, stimulē sālsskābes sekrēciju, bojā epitēliju).
Kairinoši medikamenti (NSPL, neiroleptikas).
Kuņģa ķīmiskie apdegumi (ar skābēm vai sārmiem).
Klīniskā aina:
Sākas akūti, ar:
sliktu dūšu,
pilnuma sajūtu pakrūtē,
sāpēm kuņģī.
Vēlāk pievienojas:
atkārtota vemšana ar vāji sagremotu barību,
var būt caureja.
Pavadsimptomi:
nespēks,
galvassāpes,
svīšana,
bālums,
tahikardija,
hipotonija
var būt paaugstināta t°.
Ārstēšanas principi
Bada diēta 24-36 stundas.
Rehidratācijas pasākumi. Pacients zaudē šķidrumu un elektrolītus (vemšana, svīšana, caureja).
Jāievada šķidrums un sāļi - 2-3 l diennaktī. per os - Rehidrons vai Rehidrīns (sāļu un glikozes preparāri) - maisījumi pulvera veidā.
mājas apstākļos var pagatavot sāls un cukura šķīdumu: 1l vārīta ūdens pievieno 1 tējkaroti sāls (bez kaudzes), 3/4 tējkarotes dzeramās sodas, 8 tējkarotes cukura.
i/v - Ringera šķīdums.
Pēc 24-36 st. sāk barot ar rīsu novārījumu, auzu pārslu tumi .... sausiņiem, biezputrām. 4-6 dienu laikā pāriet uz normālu uzturu.
Ja vemšana neapstājas, dod cerukālu.
Kuņģa pārslodze (pārēšanās, grūti sagremojams un kairinošs uzturs).
Inficēts uzturs (stafilo- un streptokoki, salmonella).
Intoksikācijas (1. vietā - alkohols, stimulē sālsskābes sekrēciju, bojā epitēliju).
Kairinoši medikamenti (NSPL, neiroleptikas).
Kuņģa ķīmiskie apdegumi (ar skābēm vai sārmiem).
Klīniskā aina:
Sākas akūti, ar:
sliktu dūšu,
pilnuma sajūtu pakrūtē,
sāpēm kuņģī.
Vēlāk pievienojas:
atkārtota vemšana ar vāji sagremotu barību,
var būt caureja.
Pavadsimptomi:
nespēks,
galvassāpes,
svīšana,
bālums,
tahikardija,
hipotonija
var būt paaugstināta t°.
Ārstēšanas principi
Bada diēta 24-36 stundas.
Rehidratācijas pasākumi. Pacients zaudē šķidrumu un elektrolītus (vemšana, svīšana, caureja).
Jāievada šķidrums un sāļi - 2-3 l diennaktī. per os - Rehidrons vai Rehidrīns (sāļu un glikozes preparāri) - maisījumi pulvera veidā.
mājas apstākļos var pagatavot sāls un cukura šķīdumu: 1l vārīta ūdens pievieno 1 tējkaroti sāls (bez kaudzes), 3/4 tējkarotes dzeramās sodas, 8 tējkarotes cukura.
i/v - Ringera šķīdums.
Pēc 24-36 st. sāk barot ar rīsu novārījumu, auzu pārslu tumi .... sausiņiem, biezputrām. 4-6 dienu laikā pāriet uz normālu uzturu.
Ja vemšana neapstājas, dod cerukālu.
Gastroezofagāla refluksa slimība (GEAS)
GEAS ir barības vada gļotādas bojājums, kas radies gastroezofagālā refluksa dēļ. Atviļņa ezofagīts (gļotadas iekaisums) rodas tikai daļai slimnieku ar GEAS.
GEAS patoģenēzes pamatelements ir kuņģa satura atgrūšana barības vada lūmenā. Barības vadā nokļuvusi sālsskābe, žultsskābes, enzīmi, lizolecitīns izraisa gļotādas bojājumu.
Galvenie patoģenētiskie momenti:
Īslaicīgi barības vada apakšējā sfinktera atslābumi. To cēlonis - veģetatīvu nervu darbības traucējumi.
Samazinātas barības vada attīrīšanas iespējas - to ietekmē barības vada peristaltika, ķermeņa poza, siekalu sekrēcija, kuņģa satura agresivitāte.
Samazināta barības vada aizsargspēja - ja virspusēja barjera (virspusējais epitēlija slānis) tiek pārvarēta, tad dziļāku gļotādas slāņu bojājums iestājas ātri.
Klīniskā aina:
Visbiežākā sūdzība - dedzināšana aiz krūšu kaula. Cēlonis - barības vada gļotādas nervu galu kairinājums ar skābo kuņģa saturu.
Retāka sūdzība - regurgitācija, kuņģa satura nokļūšana rīklē vai mutes dobumā. Cēlonis - barības vada motorikas traucējumi.
Vēl retāka sūdzība - rīšanas traucējumi (disfāgija), dažreiz var būt sāpes aiz krūšu kaula. Cēlonis - paaugstināts barības vada jūtīgums pret barības virzīšanos pa barības vadu un ar to saistītie motorikas traucējumi.
Dažreiz var būt sūdzības par globusu. Tā ir žņaugšanas sajūta rīklē, kas nav saistīta ar rīšanu. Cēlonis - barības vada augšējā sfinktera spazma.
GEAS diagnostika nesagādā grūtības, ja tās gaita un simptomi ir tipiski.
Problēmas rodas, ja slimība norit atipiski, ar ekstraezofagālām izpausmēm:
hronisks klepus - biežākais hroniska klepus cēlonis ir smēķēšana, bet otro vietu ieņem GEAS;
laringīta simptomi;
bronhiālā astma;
nekardiālās sāpes krūtīs;
miega traucējumi - pacienti sūdzas par pamošanos no miega, sliktu vispārējo pašsajūtu, nereti ir elpošanas traucējumi naktī un iemigšanas grūtības.
Komplikācijas
Barības vada erozijas, čūlas, asiņošana.
Bareta barības vada veidošanās - rodas barības vada glotādas displāzija (barības vada epitēlijs ir aizvietots ar kuņģa vai zarnu epitēlijšūnām) un pēc tam - neoplāzija, barības vada vēzis.
Ārstēšanas principi
Nemedikamentozā ārstēšana.
Ēst bieži, 4-5 x dienā, nelielām porcijām, ēdienu labi sakošļāt. Vismaz 1,5 st. pēc ēšanas censties atrasties vertikālajā stāvoklī.
Pacelt gultas galvgali.
Nesmēķēt, jo nikotīns samazina barības vada apakšējā sfinktera tonusu.
o
Ierobežot uzņemto kaloriju daudzumu, jo kalorijām bagāts uzturs palēnina kuņģa iztukšošanos (tauki, šokolāde, saldi dzērieni). Nelietot asas garšvielas.
Jāizsargās no medikamentiem, kuri palēnina kuņģa motoriku, pazemina barības vada sfinkteru tonusu (spazmolītiskie līdzekļi, prolongētie nitrāti, kalcija antagonisti).
GEAS patoģenēzes pamatelements ir kuņģa satura atgrūšana barības vada lūmenā. Barības vadā nokļuvusi sālsskābe, žultsskābes, enzīmi, lizolecitīns izraisa gļotādas bojājumu.
Galvenie patoģenētiskie momenti:
Īslaicīgi barības vada apakšējā sfinktera atslābumi. To cēlonis - veģetatīvu nervu darbības traucējumi.
Samazinātas barības vada attīrīšanas iespējas - to ietekmē barības vada peristaltika, ķermeņa poza, siekalu sekrēcija, kuņģa satura agresivitāte.
Samazināta barības vada aizsargspēja - ja virspusēja barjera (virspusējais epitēlija slānis) tiek pārvarēta, tad dziļāku gļotādas slāņu bojājums iestājas ātri.
Klīniskā aina:
Visbiežākā sūdzība - dedzināšana aiz krūšu kaula. Cēlonis - barības vada gļotādas nervu galu kairinājums ar skābo kuņģa saturu.
Retāka sūdzība - regurgitācija, kuņģa satura nokļūšana rīklē vai mutes dobumā. Cēlonis - barības vada motorikas traucējumi.
Vēl retāka sūdzība - rīšanas traucējumi (disfāgija), dažreiz var būt sāpes aiz krūšu kaula. Cēlonis - paaugstināts barības vada jūtīgums pret barības virzīšanos pa barības vadu un ar to saistītie motorikas traucējumi.
Dažreiz var būt sūdzības par globusu. Tā ir žņaugšanas sajūta rīklē, kas nav saistīta ar rīšanu. Cēlonis - barības vada augšējā sfinktera spazma.
GEAS diagnostika nesagādā grūtības, ja tās gaita un simptomi ir tipiski.
Problēmas rodas, ja slimība norit atipiski, ar ekstraezofagālām izpausmēm:
hronisks klepus - biežākais hroniska klepus cēlonis ir smēķēšana, bet otro vietu ieņem GEAS;
laringīta simptomi;
bronhiālā astma;
nekardiālās sāpes krūtīs;
miega traucējumi - pacienti sūdzas par pamošanos no miega, sliktu vispārējo pašsajūtu, nereti ir elpošanas traucējumi naktī un iemigšanas grūtības.
Komplikācijas
Barības vada erozijas, čūlas, asiņošana.
Bareta barības vada veidošanās - rodas barības vada glotādas displāzija (barības vada epitēlijs ir aizvietots ar kuņģa vai zarnu epitēlijšūnām) un pēc tam - neoplāzija, barības vada vēzis.
Ārstēšanas principi
Nemedikamentozā ārstēšana.
Ēst bieži, 4-5 x dienā, nelielām porcijām, ēdienu labi sakošļāt. Vismaz 1,5 st. pēc ēšanas censties atrasties vertikālajā stāvoklī.
Pacelt gultas galvgali.
Nesmēķēt, jo nikotīns samazina barības vada apakšējā sfinktera tonusu.
o
Ierobežot uzņemto kaloriju daudzumu, jo kalorijām bagāts uzturs palēnina kuņģa iztukšošanos (tauki, šokolāde, saldi dzērieni). Nelietot asas garšvielas.
Jāizsargās no medikamentiem, kuri palēnina kuņģa motoriku, pazemina barības vada sfinkteru tonusu (spazmolītiskie līdzekļi, prolongētie nitrāti, kalcija antagonisti).
Ezofagīts
Ezofagīts ir akūts vai hronisks barības vada iekaisums. Vairāki simptomi var norādīt uz barības vada audu bojājuma pakāpi.
Patofizioloģija / etioloģija
Gastroezofageālais reflukss, kas kombinējas ar barības vada apakšējā sfinktera nepietiekamību - kuņģa satura reflukss (kuņģa satura iekļūšana barības vadā) caur barības vada apakšējo sfinkteri (visbiežākais iemesls).
To var veicināt nepilnīga kuņģa iztukšošanās, kas radusies gastroparēzes vai daļējas kuņģa izejas obstrukcijas dēļ.
Kuņģa satura skābuma pakāpe (aciditāte) un daudzums saskaršanās brīdī ar barības vada sieniņu nosaka barības vada gļotādas bojājuma pakāpi.
Infekcijas - sēnīšu (Candida); vīrusu (Herpes simplex vai citomegalovīruss).
Ķīmisks bojājums - ar skābi vai sārmu.
Trauma - svešķermeņa norīšana.
Medikamentu lietošana - nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, kālija hlorīds un antibiotiķi.
o
Mehāniska obstrukcija — barības vada vēzis, peptiskas striktūras.
Ilgstoša nazogastrālā zonde.
Pēc kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas operācijas.
Atkārtota vemšana (biežāk personām ar bulīmiju).
Motilitātes izmaiņas - ahalāzija,
sklerodermija,
barības vada spazmas.
Klīniskas izpausmes
Gastroezofageālais reflukss:
dedzināšana aiz krūšu kaula, visbiežāk 30-60 minūtes pēc ēšanas un pusguļus stāvoklī.
ar spontānu regurgitāciju saistīta skāba vai rūgta garša mutē,
disfāgija ir daudz retāk sastopams simptoms.
Infekciozais ezofagīts :
disfāgija (grūtības vai diskomforts pie rīšanas) un
odinofāgija (stipras sāpes aiz krūšu kaula pie rīšanas) - var ierobežot uzņemtās barības daudzumu,
var būt sāpes krūšu kurvī,
aiz krūšu kaula,
50% pacientu, kam ir kandidozs ezofagīts, sākas mutes kandidoze,
ar Herpes simplex ezofagītu kombinējas mazas čūliņas mutes dobumā.
Ķīmisks bojājums :
stipra dedzināšana,
sāpes krūtīs,
atraugas,
disfāgija un
pastiprināta siekalošanās.
Stridoroza elpošana var liecināt par barības vada satura aspirāciju.
Medikamentu ierosināts ezofagīts
vidēji stipras sāpes krūtīs, aiz krūšu kaula,
odinofāgija,
disfāgija.
Simptomi var parādīties dažas stundas pēc zāļu izdzeršanas.
Mehānisks bojājums:
disfāgija ēdot cietu barību,
hroniska dedzināšana
Motilitātes izmaiņas:
disfāgija var būt gan pie šķidras, gan pie cietas barības,
hroniska dedzināšana,
var būt sāpes krūtīs.
Diagnostikās metodes
Endoskopiski izmeklējot, var redzēt iekaisumu, bojājumu, striktūras vai erozijas; endoskopijas laikā var arī atdalīt striktūras.
Var veikt biopsiju, lai noteiktu šūnu raksturu.
Rentgenogrāfiskā ezofagogrāfija - var noteikt tilpuma izmaiņas, striktūras, peristaltikas izmaiņas un barības vada iztukšošanās pakāpi.
Barības vada manometrija - nosaka barības vada sfinktera darbību.
Skābes perfūzijas tests — nosaka, vai parādās slimības simptomi pēc atšķaidītas sālsskābes izdzeršanas un sāls šķīdums mazina simptomus.
Var veikt ambulatoru 24 stundu pH noteikšanu. Nosaka gastroezofageālā refluksa apjomu un skābumu.
Ezofagogrāfija ar bārija kontrastvielu — radioloģisks izmeklējums pēc bārija izdzeršanas — var diagnosticēt mehāniskus bojājumus un motilitātes izmaiņas.
Aprūpes vadīšana
A. Dzīves stila izmaiņas.
Gultas galvgalis ir jāpaceļ uz augšu par 15-20 cm.
Negulties vismaz 3 stundas pēc ēšanas — laiks, kad visvairāk iespējams reflukss.
Mērena dieta - jāizslēdz no uztura ķiploki, sīpoli, alkohols, pārtika ar augstu tauku saturu, šokolāde, kafija (ieskaitot bezkofeīna), citrusaugu sula, kokakola un tomāti.
Jāizvairās no pārēšanās - tas veicina barības vada apakšējā sfinktera atslābumu.
Nedrīkst valkāt cieši piegulošas drēbes, kā arī smēķēt.
Jāseko ķermeņa svaram.
Medikamentu terapija
Antacīdi līdzekļi - samazina kuņģa skābi. Lieto kā pamatpreparātu. Samazina klīniskos simptomus, bet neārstē barības vada bojājumu.
Histamīna — 2 (H2) receptoru antagonisti — ranitidīns (Zantac), cimetidīns (Tagamet), famotidīns(Pepcid); samazina kuņģa skābes sekrēciju. Nodrošina klīnisko simptomu mazināšanos. Var lietot ilgstošai terapijai. Pacientiem, kam ir diagnosticēts erozīvs ezofagīts, ir jānozīmē lielākas devas.
Protonu sūkņa inhibitori - omeprazols (Prilosec), lieto pacientiem ar erozīvu ezofagītu, kam nav efekta no H2 receptoru antagonistiem.
Prokinētiskie aģenti - cisaprids (Propulsid), metoklopramids (Reglan), bethanehols (Urecholine). Paaugstina barības vada apakšēja sfinktera tonusu un veicina kuņģa iztukšošanos.
Pretsēnīšu preparāti - lieto pie kandidozā ezofagīta. Lokāli lietojamie medikamenti - nistatīns, klotrimazols (Lotrimin, Mycelex); perorāli lietotie medikamenti - ketokonazols (Nizoml) un flukonazols (Diflucan) vai intra venozi ievadāmie medikamenti — amfotericīns B (Fungizo-ne) vai flukonazols.
Pretvīrusu preparāti — ganciklovīrs (Cytovene) — pie citomegalovīrusu infekcijas. Aciklovīrs (Zovirax) - pie herpētiska ezofagīta.
Sukralfāts (Carafate) - var tikt parakstīts kopā ar H2 receptoru blokatoriem, pie medikamentu ierosinātiem ezofagītiem. Tas nodrošina aizsargslāņa izveidošanos pret kuņģa skābi (šie medikamenti ir jādod ar 2 stundu intervālu, lai nesamazinātu H2 receptoru blokatoru absorbciju
Komplikācijas
Striktūru izveidošanās.
Čūlu veidošanās barības vadā, ar vai bez fistulu izveidošanās.
Aspirācija, var izsaukt pneimoniju.
Barretta barības vads - stabiņveida epitēlija atrašanās virs gastroezofageālās pārejas, kas kombinējas ar barības vada adenokarcinomu; saistīts ar hroniska reftuksa radītu kairinājumu.
Patofizioloģija / etioloģija
Gastroezofageālais reflukss, kas kombinējas ar barības vada apakšējā sfinktera nepietiekamību - kuņģa satura reflukss (kuņģa satura iekļūšana barības vadā) caur barības vada apakšējo sfinkteri (visbiežākais iemesls).
To var veicināt nepilnīga kuņģa iztukšošanās, kas radusies gastroparēzes vai daļējas kuņģa izejas obstrukcijas dēļ.
Kuņģa satura skābuma pakāpe (aciditāte) un daudzums saskaršanās brīdī ar barības vada sieniņu nosaka barības vada gļotādas bojājuma pakāpi.
Infekcijas - sēnīšu (Candida); vīrusu (Herpes simplex vai citomegalovīruss).
Ķīmisks bojājums - ar skābi vai sārmu.
Trauma - svešķermeņa norīšana.
Medikamentu lietošana - nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, kālija hlorīds un antibiotiķi.
o
Mehāniska obstrukcija — barības vada vēzis, peptiskas striktūras.
Ilgstoša nazogastrālā zonde.
Pēc kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas operācijas.
Atkārtota vemšana (biežāk personām ar bulīmiju).
Motilitātes izmaiņas - ahalāzija,
sklerodermija,
barības vada spazmas.
Klīniskas izpausmes
Gastroezofageālais reflukss:
dedzināšana aiz krūšu kaula, visbiežāk 30-60 minūtes pēc ēšanas un pusguļus stāvoklī.
ar spontānu regurgitāciju saistīta skāba vai rūgta garša mutē,
disfāgija ir daudz retāk sastopams simptoms.
Infekciozais ezofagīts :
disfāgija (grūtības vai diskomforts pie rīšanas) un
odinofāgija (stipras sāpes aiz krūšu kaula pie rīšanas) - var ierobežot uzņemtās barības daudzumu,
var būt sāpes krūšu kurvī,
aiz krūšu kaula,
50% pacientu, kam ir kandidozs ezofagīts, sākas mutes kandidoze,
ar Herpes simplex ezofagītu kombinējas mazas čūliņas mutes dobumā.
Ķīmisks bojājums :
stipra dedzināšana,
sāpes krūtīs,
atraugas,
disfāgija un
pastiprināta siekalošanās.
Stridoroza elpošana var liecināt par barības vada satura aspirāciju.
Medikamentu ierosināts ezofagīts
vidēji stipras sāpes krūtīs, aiz krūšu kaula,
odinofāgija,
disfāgija.
Simptomi var parādīties dažas stundas pēc zāļu izdzeršanas.
Mehānisks bojājums:
disfāgija ēdot cietu barību,
hroniska dedzināšana
Motilitātes izmaiņas:
disfāgija var būt gan pie šķidras, gan pie cietas barības,
hroniska dedzināšana,
var būt sāpes krūtīs.
Diagnostikās metodes
Endoskopiski izmeklējot, var redzēt iekaisumu, bojājumu, striktūras vai erozijas; endoskopijas laikā var arī atdalīt striktūras.
Var veikt biopsiju, lai noteiktu šūnu raksturu.
Rentgenogrāfiskā ezofagogrāfija - var noteikt tilpuma izmaiņas, striktūras, peristaltikas izmaiņas un barības vada iztukšošanās pakāpi.
Barības vada manometrija - nosaka barības vada sfinktera darbību.
Skābes perfūzijas tests — nosaka, vai parādās slimības simptomi pēc atšķaidītas sālsskābes izdzeršanas un sāls šķīdums mazina simptomus.
Var veikt ambulatoru 24 stundu pH noteikšanu. Nosaka gastroezofageālā refluksa apjomu un skābumu.
Ezofagogrāfija ar bārija kontrastvielu — radioloģisks izmeklējums pēc bārija izdzeršanas — var diagnosticēt mehāniskus bojājumus un motilitātes izmaiņas.
Aprūpes vadīšana
A. Dzīves stila izmaiņas.
Gultas galvgalis ir jāpaceļ uz augšu par 15-20 cm.
Negulties vismaz 3 stundas pēc ēšanas — laiks, kad visvairāk iespējams reflukss.
Mērena dieta - jāizslēdz no uztura ķiploki, sīpoli, alkohols, pārtika ar augstu tauku saturu, šokolāde, kafija (ieskaitot bezkofeīna), citrusaugu sula, kokakola un tomāti.
Jāizvairās no pārēšanās - tas veicina barības vada apakšējā sfinktera atslābumu.
Nedrīkst valkāt cieši piegulošas drēbes, kā arī smēķēt.
Jāseko ķermeņa svaram.
Medikamentu terapija
Antacīdi līdzekļi - samazina kuņģa skābi. Lieto kā pamatpreparātu. Samazina klīniskos simptomus, bet neārstē barības vada bojājumu.
Histamīna — 2 (H2) receptoru antagonisti — ranitidīns (Zantac), cimetidīns (Tagamet), famotidīns(Pepcid); samazina kuņģa skābes sekrēciju. Nodrošina klīnisko simptomu mazināšanos. Var lietot ilgstošai terapijai. Pacientiem, kam ir diagnosticēts erozīvs ezofagīts, ir jānozīmē lielākas devas.
Protonu sūkņa inhibitori - omeprazols (Prilosec), lieto pacientiem ar erozīvu ezofagītu, kam nav efekta no H2 receptoru antagonistiem.
Prokinētiskie aģenti - cisaprids (Propulsid), metoklopramids (Reglan), bethanehols (Urecholine). Paaugstina barības vada apakšēja sfinktera tonusu un veicina kuņģa iztukšošanos.
Pretsēnīšu preparāti - lieto pie kandidozā ezofagīta. Lokāli lietojamie medikamenti - nistatīns, klotrimazols (Lotrimin, Mycelex); perorāli lietotie medikamenti - ketokonazols (Nizoml) un flukonazols (Diflucan) vai intra venozi ievadāmie medikamenti — amfotericīns B (Fungizo-ne) vai flukonazols.
Pretvīrusu preparāti — ganciklovīrs (Cytovene) — pie citomegalovīrusu infekcijas. Aciklovīrs (Zovirax) - pie herpētiska ezofagīta.
Sukralfāts (Carafate) - var tikt parakstīts kopā ar H2 receptoru blokatoriem, pie medikamentu ierosinātiem ezofagītiem. Tas nodrošina aizsargslāņa izveidošanos pret kuņģa skābi (šie medikamenti ir jādod ar 2 stundu intervālu, lai nesamazinātu H2 receptoru blokatoru absorbciju
Komplikācijas
Striktūru izveidošanās.
Čūlu veidošanās barības vadā, ar vai bez fistulu izveidošanās.
Aspirācija, var izsaukt pneimoniju.
Barretta barības vads - stabiņveida epitēlija atrašanās virs gastroezofageālās pārejas, kas kombinējas ar barības vada adenokarcinomu; saistīts ar hroniska reftuksa radītu kairinājumu.
Resnās zarnas
Resno zarnu iedala trīs galvenajās daļās:
aklajā zarnā,
lokzarnā un
taisnajā zarnā.
Resnajā zarnā nonāk nesagremotās uztura sastāvdaļas kopā ar ūdeni un sāļiem.
Ūdens un sāļi resnajā zarnā uzsūcas, un veidojas izkārnījumu masa.
Resnajā zarnā normālās mikrofloras ietekmē notiek nesagremoto ogļhidrātu rūgšana un nesagremoto olbaltumvielu pūšana.
Ogļhidrātiem rūgstot, veidojas zarnu gāzes, ko cilvēks var just kā spīlējošu sajūtu vēderā un vēdera “uzpūšanos”.
Olbaltumvielām pūstot rodas indīgas vielas- indols, fenols, skatols u.c., kas daļēji uzsūcas un tiek atindētas aknās.
Gremošanas trakts beidzas ar taisnās zarnas tūpļa kanālu.
Tūpļa kanāla atverei ir 2 slēdzēji
- gribai nepakļautais tūpļa iekšējais slēdzējs un
- gribai pakļautais ārējais slēdzējs.
Taisnās zarnas muskuļi nodrošina izkārnījumu izvadīšanu, ko sauc par defekāciju.
Resnās un taisnās zarnas iztukšošanās notiek tad, kad izkārnījumu masa sāk kairināt resnās zarnas gala nodalījumus.
Tai pašā laikā saraujas resnās un taisnās zarnas, kā arī vēdera preses muskuļi, atslābst abi tūpļa atveres sfinkteri, un izkārnījumi tiek izvadīti no organisma.
Defekācijas reflekss ir pakļauts galvas smadzeņu garozas kontrolei un apzināti var tikt bremzēts vai aizkavēts
aklajā zarnā,
lokzarnā un
taisnajā zarnā.
Resnajā zarnā nonāk nesagremotās uztura sastāvdaļas kopā ar ūdeni un sāļiem.
Ūdens un sāļi resnajā zarnā uzsūcas, un veidojas izkārnījumu masa.
Resnajā zarnā normālās mikrofloras ietekmē notiek nesagremoto ogļhidrātu rūgšana un nesagremoto olbaltumvielu pūšana.
Ogļhidrātiem rūgstot, veidojas zarnu gāzes, ko cilvēks var just kā spīlējošu sajūtu vēderā un vēdera “uzpūšanos”.
Olbaltumvielām pūstot rodas indīgas vielas- indols, fenols, skatols u.c., kas daļēji uzsūcas un tiek atindētas aknās.
Gremošanas trakts beidzas ar taisnās zarnas tūpļa kanālu.
Tūpļa kanāla atverei ir 2 slēdzēji
- gribai nepakļautais tūpļa iekšējais slēdzējs un
- gribai pakļautais ārējais slēdzējs.
Taisnās zarnas muskuļi nodrošina izkārnījumu izvadīšanu, ko sauc par defekāciju.
Resnās un taisnās zarnas iztukšošanās notiek tad, kad izkārnījumu masa sāk kairināt resnās zarnas gala nodalījumus.
Tai pašā laikā saraujas resnās un taisnās zarnas, kā arī vēdera preses muskuļi, atslābst abi tūpļa atveres sfinkteri, un izkārnījumi tiek izvadīti no organisma.
Defekācijas reflekss ir pakļauts galvas smadzeņu garozas kontrolei un apzināti var tikt bremzēts vai aizkavēts
Tievās zarnas
Šī ir visgarākā gremošanas kanāla daļa (5-6 metri), kas iedalās 3 daļās:
- divpadsmitpirkstu zarnā,
- tukšajā zarnā un
- līkumainajā zarnā.
Divpadsmitpirkstu zarnā barības putriņai pievienojas lielo gremošanas dziedzeru sekrēts - aizkuņģa dziedzera sula un žults.
Aizkuņģa dziedzera sula satur:
fermentus tripsīnu un himotripsīnu, kas šķeļ olbaltumvielas,
karboksipolipeptidāzi un aminopeptidāzi, kas šķeļ polipeptīdus,
lipāzi, kas šķeļ taukus un
amilāzi un maltāzi, kas šķeļ ogļhidrātus.
Pieaugušam cilvēkam diennaktī izdalās apmēram 0,7-1,2 litri aizkuņģa dziedzera sulas.
Žulti ražo aknas, un tā uzkrājas žultspūslī.
Zarnās žults ieplūst ar pārtraukumiem- tad, ja tur nonāk kuņģa saturs un ja tas satur taukus.
Žultij ir vairākas funkcijas:
- tā nodrošina taukskābju uzsūkšanos,
- sekmē taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanos,
- stimulē zarnu peristaltiku un
- tai ir arī bakteriostatiskas īpašības.
Tievo zarnu pārējā daļā notiek:
līdz galam sagremotās barības uzsūkšanās,
nesagremojamo un
organismam nederīgo vielu tālāka pārvietošana uz resnajām zarnām.
- divpadsmitpirkstu zarnā,
- tukšajā zarnā un
- līkumainajā zarnā.
Divpadsmitpirkstu zarnā barības putriņai pievienojas lielo gremošanas dziedzeru sekrēts - aizkuņģa dziedzera sula un žults.
Aizkuņģa dziedzera sula satur:
fermentus tripsīnu un himotripsīnu, kas šķeļ olbaltumvielas,
karboksipolipeptidāzi un aminopeptidāzi, kas šķeļ polipeptīdus,
lipāzi, kas šķeļ taukus un
amilāzi un maltāzi, kas šķeļ ogļhidrātus.
Pieaugušam cilvēkam diennaktī izdalās apmēram 0,7-1,2 litri aizkuņģa dziedzera sulas.
Žulti ražo aknas, un tā uzkrājas žultspūslī.
Zarnās žults ieplūst ar pārtraukumiem- tad, ja tur nonāk kuņģa saturs un ja tas satur taukus.
Žultij ir vairākas funkcijas:
- tā nodrošina taukskābju uzsūkšanos,
- sekmē taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanos,
- stimulē zarnu peristaltiku un
- tai ir arī bakteriostatiskas īpašības.
Tievo zarnu pārējā daļā notiek:
līdz galam sagremotās barības uzsūkšanās,
nesagremojamo un
organismam nederīgo vielu tālāka pārvietošana uz resnajām zarnām.
Kuņģis
Kuņģis ir gremošanas trakta visplašākā daļa, kuras lielums un tilpums var būt ļoti dažāds. Tukšs, kontrahējies kuņģis nav liels un ir līdzīgs zarnai, bet pilns kuņģis var sniegties līdz pat nabai. Vidēji kuņģa tilpums ir apmēram 2 litri.
Kuņģī uzturs uzkavējas vairākas stundas, un tā iztukšošanās ir atkarīga no ēdiena sastāva un sagatavošanas veida.Pieaugušam cilvēkam diennaktī veidojas 1-3 litri kuņģa sulas.
Tīra kuņģa sula ir bezkrāsains šķidrums ar skābu reakciju (pH 0,8-2,0), kuras galvenās sastāvdaļas ir sālsskābe, ferments - pepsīns, kas šķeļ olbaltumvielas un ferments - lipāze, kas šķeļ emuļģētus taukus.Kuņģa gļotādu klāj gļotu slānis, kam ir aizsargfunkcija.
Kuņģa sienu veido dažādos virzienos ejoši muskulatūras slāņi, kas kontrahējas ritmiski ik pēc 20 sekundēm, tādējādi veicinot barības putriņas sajaukšanos ar kuņģa sulu.
Šādas kuņģa muskulatūras kustības sauc par peristaltiku, kas sākas no kuņģa ieejas daļas un virzās uz izejas daļu- vārtnieku.
Barības vads
Barības vads ir gareniskām gļotādas krokām klāts muskuļains vads, kura galvenā funkcija ir barības putriņas novadīšana uz leju - uz kuņģi.
Rīkle
Rīkle ir muskuļains vads, kas savienots ar deguma dobumu, mutes dobumu un balseni.
Tā pārmaiņus pilda elpošanas un gremošanas orgānu sistēmu funkcijas: no deguna dobuma līdz balsenes atverei plūst gaiss, bet no mutes dobuma līdz barības vada ieejai pārvietojas barības putriņa.
Viena vai otra ceļa izmantošanu regulē uzbalsenis.
Nākot barības kumosam, uzbalsenis noslēdz ieeju balsenē.
Šī dubultā funkcija nosaka īpatnību, ka gremošanas ceļos mēdz nonākt gaiss (kuņģa gaisa pūslis) un elpošanas ceļos var nonākt ēdiens vai siekalas, kas normāli tūlīt izraisa klepus refleksu.
Tā pārmaiņus pilda elpošanas un gremošanas orgānu sistēmu funkcijas: no deguna dobuma līdz balsenes atverei plūst gaiss, bet no mutes dobuma līdz barības vada ieejai pārvietojas barības putriņa.
Viena vai otra ceļa izmantošanu regulē uzbalsenis.
Nākot barības kumosam, uzbalsenis noslēdz ieeju balsenē.
Šī dubultā funkcija nosaka īpatnību, ka gremošanas ceļos mēdz nonākt gaiss (kuņģa gaisa pūslis) un elpošanas ceļos var nonākt ēdiens vai siekalas, kas normāli tūlīt izraisa klepus refleksu.
Mutes dobums
Mutes dobums ir gremošanas trakta sākums, kur uz barību iedarbojas zobi, kas mehāniski sasmalcina barību, mēle, kas sajauc barības putriņu ar siekalām, un siekalu dziedzeru sekrēts, kas sāk ogļhidrātu šķelšanu un bez tam pilda vēl rindu citas funkcijas- mitrina mutes gļotādu, šķidrina barību, izdala lizocīmu, kam ir aizsargfunkcija, atvieglo runas funkciju.
Kādai vielai nonākot mutes dobumā, tā cilvēkam izraisa garšas sajūtu, kas tiek izanalizēta galvas smadzeņu garšas centrā. Analīzes rezultātā tiek nolemts izspļaut barību vai reflektori sākt košļāšanu un rīšanu.
Mutes dobuma receptoru kairinājums izraisa beznosacījuma reflektorisku siekalu, kuņģa sulas un aizkuņģa dziedzera sulas izdalīšanos.
Diennaktī pieaugušam cilvēkam veidojas apmēram 1-1,2 litri siekalu.
Norises mutes dobumā atkarīgas arī no košļāšanas muskulatūras un sejas mīmikas muskulatūras stāvokļa.
Mutes dobuma mugurpusē atrodas ieeja rīklē jeb žāva, caur kuru barības putriņa nonāk nākošajā gremošanas sistēmas orgānā.
Kādai vielai nonākot mutes dobumā, tā cilvēkam izraisa garšas sajūtu, kas tiek izanalizēta galvas smadzeņu garšas centrā. Analīzes rezultātā tiek nolemts izspļaut barību vai reflektori sākt košļāšanu un rīšanu.
Mutes dobuma receptoru kairinājums izraisa beznosacījuma reflektorisku siekalu, kuņģa sulas un aizkuņģa dziedzera sulas izdalīšanos.
Diennaktī pieaugušam cilvēkam veidojas apmēram 1-1,2 litri siekalu.
Norises mutes dobumā atkarīgas arī no košļāšanas muskulatūras un sejas mīmikas muskulatūras stāvokļa.
Mutes dobuma mugurpusē atrodas ieeja rīklē jeb žāva, caur kuru barības putriņa nonāk nākošajā gremošanas sistēmas orgānā.
spēļu aparāti internetā bez maksas
spēlē aparatu spēles internetā bez maksas - netērē naudu kazino, atpūties garīgi un emocionāli mājās vai ārā ar wi-fi pieslegumā. Šeit tu atradīsi parbaudītas spēles, kas dod punktus un bonusus vienmēr un katru dienu. interesē ienāc pēs silkām iepriekšējos sludinājumos.
ultra hot (spēļu apparats)
100 % , ka vinnesi - šitie vienmēr dod iespēju paspēlēt
http://slot-games2.com/Ultra-Hot.html
http://slot-games2.com/Ultra-Hot.html
sizzling hot ( spēļu aparats)
100 % , ka vinnesi - šitie vienmēr dod iespēju paspēlēt
http://slot-games2.com/Sizzling-hot.html
http://slot-games2.com/Sizzling-hot.html
parbaudi, vai tu neesi psihisks pacients!
iepriekšējos stāstos es ierakstiju to informāciju kuru lasot, cilvēks var parbaudīt sevi, vai nu viņš nav arī psihisks slimnieks!!!izlasi un ja sakrīt ar tevi, tad tev jāiet pie sava psiheatra, lai viņš nozīmētu savlaicīgu ārstēšanos!
Posttraumatiskā (pēctraumas) stresa sindroms (PTSS)
Pēctraumas stresa sindroms attīstās cilvēkam pēc stresa situācijas vai notikuma (īslaicīga vai ilglaicīga), kam ir izteikti apdraudošs vai katastrofisks raksturs. Simptomi parasti parādās 2-3 nedēļas pēc psihotraumējošā notikuma, dažkārt PTSS sākums var būt pat 6 mēnešus pēc traumas. Biežāk tie ir traucējumi ar labu prognozi un ilgst apmēram mēnesi.
Tomēr daļai pacientu PTSS ieilgst. Ja traucējumi ir ilgāki par 3 mēnešiem, tad runājam par hronisku PTSS. Traucējumi var turpināties vairākus gadus, tāpat PTSS var būt saistīts ar paliekošām personības pārmaiņām.
Tipiski PTSS simptomi ir atkārtota, uzmācīga psihotraumējošās situācijas "atdzīvošanās" atmiņās, pagātnes uzplaiksnījumi (flashbacks), sapņi, kuros traumatiskais notikums atkārtojas, sajūta, ka katastrofiskais notikums atkārtojas, ilgstošs sastinguma stāvoklis, atrautība no apkārtējiem cilvēkiem, emociju nobālējums, reakcijas trūkums pret apkārtējiem, anhēdonija un centieni izvairīties no darbībām vai situācijām, kas atgādina psihotraumu.
Papildus jābūt vismaz diviem no šiem simptomiem: grūtības iemigt vai gulēt vairākas stundas no vietas, viegla aizkaitināmība un dusmu izvirdumi, grūtības koncentrēties, pārlieka piesardzība ikdienišķās situācijās, pārspīlēts izbīlis situācijās, kas nav bīstamas. PTSS pacientiem ir palielināta tieksme pastiprināti lietot psihoaktīvas vielas (alkoholu, kanabioīdus u.c.), un tas saistīts ar atkarības veidošanās risku.
PTSS etioloģiju saista ar psiholoģiskiem faktoriem, samazinātu hipokampa tilpumu, amigdālas disfunkciju, kā arī ģenētiskiem faktoriem.
Risks attīstīties PTSS ir pacientiem, kam ir zemāks izglītības līmenis un sociālais stāvoklis, sievietēm, pacientiem ar zemu pašapziņu un neirotiskām rakstura iezīmēm, traumējošām situācijām dzīves anamnēzē un psihiskām saslimšanām ģimenes anamnēzē. "Aizsargfaktori" PTSS attīstībai ir augsts IQ, augstāks sociālais līmenis, vīriešu dzimums, emocionāli nestabilas personības iezīmes, dzīvē ir redzēts miris tuvinieks vai draugs.
Ārstēšana
Terapijā rekomendējama KBT, kuras laikā izskaidro PTSS būtību, iemāca atpazīt sajūtas, simptomus, metodes tikšanai galā ar stresu, trauksmi un dusmām. Pacients drošā vidē tiek pakāpeniski pieradināts pie trauksmi radošiem stimuliem. Pacientam palīdz īstenot arī kognitīvo pārstrukturēšanu.
PTSS terapijā izmanto arī acu kustību desensitizācijas un pārstrādāšanas metodi (angļu val. - eye movement desensitization and reprocessing), kas ir jauna un pretrunīga ārstēšanas metode un ko izmanto integratīvajā psihoterapijā. Pacientam jāiztēlojas visnegatīvākais traumas aspekts, jāsaista tas ar sava ķermeņa sajūtām un vairākkārt jāatkārto domas jeb pārliecības, kas ar šo negatīvo traumas aspektu saistās.
Tajā pašā laikā pacientam ar acīm jāseko terapeita pirkstu kustībām šurpu turpu pacienta redzes laukā. Tiek izvērtēts, kā mainās pacienta distress saistībā ar šo traumas faktu. Šīs terapijas metodes efektivitāti saista ar REM miega fāzi, kuras laikā arī novēro ātras acu ābolu kustības. Uzskata, ka šādas acu kustības "iedarbina" organisma iekšējos procesus un palīdz pārstrādāt negatīvās atmiņas un pārliecības - līdzīgi, kā tas notiek dziļā miega laikā.
PTSS terapijā efektīva ir arī psihodinamiskā psihoterapija. Nav pierādījumu kāda konkrēta medikamenta efektivitātei PTSS ārstēšanā, tāpēc terapijai jābūt simptomātiskai (skat. 3. tabulu). PTSS terapijā priekšroka dodama antidepresantiem, garastāvokli stabilizējošiem medikamentiem un neiroleptiķiem, mazāk benzodiazepīniem un miega līdzekļiem.
Ikviena hroniskas trauksmes pacienta ārstēšanas procesā nepieciešama individuāla pieeja, vienmēr jāatceras gan pozitīvie, gan negatīvie dažādu terapijas metožu aspekti. Pacientam un viņa tuviniekiem vienmēr jāsniedz psiholoģisks atbalsts, jāizglīto par traucējumu izpausmēm, norisi, prognozi un palīdzības (ārstēšanas) iespējām. Vislabākais efekts panākams ar pierādītām psihoterapijas metodēm, medikamentus ordinējot piesardzīgi.
Jāizvairās no nepamatotas, ilgstošas terapijas ar benzodiazepīniem. Hroniskas trauksmes pacientiem vienmēr jāizvērtē ilgstošas psihoterapijas lietderība, ilgstoši lietotu medikamentu blaknes, kā arī pavadošo somatisko saslimšanu (ja tādas ir) dinamika.
Tomēr daļai pacientu PTSS ieilgst. Ja traucējumi ir ilgāki par 3 mēnešiem, tad runājam par hronisku PTSS. Traucējumi var turpināties vairākus gadus, tāpat PTSS var būt saistīts ar paliekošām personības pārmaiņām.
Tipiski PTSS simptomi ir atkārtota, uzmācīga psihotraumējošās situācijas "atdzīvošanās" atmiņās, pagātnes uzplaiksnījumi (flashbacks), sapņi, kuros traumatiskais notikums atkārtojas, sajūta, ka katastrofiskais notikums atkārtojas, ilgstošs sastinguma stāvoklis, atrautība no apkārtējiem cilvēkiem, emociju nobālējums, reakcijas trūkums pret apkārtējiem, anhēdonija un centieni izvairīties no darbībām vai situācijām, kas atgādina psihotraumu.
Papildus jābūt vismaz diviem no šiem simptomiem: grūtības iemigt vai gulēt vairākas stundas no vietas, viegla aizkaitināmība un dusmu izvirdumi, grūtības koncentrēties, pārlieka piesardzība ikdienišķās situācijās, pārspīlēts izbīlis situācijās, kas nav bīstamas. PTSS pacientiem ir palielināta tieksme pastiprināti lietot psihoaktīvas vielas (alkoholu, kanabioīdus u.c.), un tas saistīts ar atkarības veidošanās risku.
PTSS etioloģiju saista ar psiholoģiskiem faktoriem, samazinātu hipokampa tilpumu, amigdālas disfunkciju, kā arī ģenētiskiem faktoriem.
Risks attīstīties PTSS ir pacientiem, kam ir zemāks izglītības līmenis un sociālais stāvoklis, sievietēm, pacientiem ar zemu pašapziņu un neirotiskām rakstura iezīmēm, traumējošām situācijām dzīves anamnēzē un psihiskām saslimšanām ģimenes anamnēzē. "Aizsargfaktori" PTSS attīstībai ir augsts IQ, augstāks sociālais līmenis, vīriešu dzimums, emocionāli nestabilas personības iezīmes, dzīvē ir redzēts miris tuvinieks vai draugs.
Ārstēšana
Terapijā rekomendējama KBT, kuras laikā izskaidro PTSS būtību, iemāca atpazīt sajūtas, simptomus, metodes tikšanai galā ar stresu, trauksmi un dusmām. Pacients drošā vidē tiek pakāpeniski pieradināts pie trauksmi radošiem stimuliem. Pacientam palīdz īstenot arī kognitīvo pārstrukturēšanu.
PTSS terapijā izmanto arī acu kustību desensitizācijas un pārstrādāšanas metodi (angļu val. - eye movement desensitization and reprocessing), kas ir jauna un pretrunīga ārstēšanas metode un ko izmanto integratīvajā psihoterapijā. Pacientam jāiztēlojas visnegatīvākais traumas aspekts, jāsaista tas ar sava ķermeņa sajūtām un vairākkārt jāatkārto domas jeb pārliecības, kas ar šo negatīvo traumas aspektu saistās.
Tajā pašā laikā pacientam ar acīm jāseko terapeita pirkstu kustībām šurpu turpu pacienta redzes laukā. Tiek izvērtēts, kā mainās pacienta distress saistībā ar šo traumas faktu. Šīs terapijas metodes efektivitāti saista ar REM miega fāzi, kuras laikā arī novēro ātras acu ābolu kustības. Uzskata, ka šādas acu kustības "iedarbina" organisma iekšējos procesus un palīdz pārstrādāt negatīvās atmiņas un pārliecības - līdzīgi, kā tas notiek dziļā miega laikā.
PTSS terapijā efektīva ir arī psihodinamiskā psihoterapija. Nav pierādījumu kāda konkrēta medikamenta efektivitātei PTSS ārstēšanā, tāpēc terapijai jābūt simptomātiskai (skat. 3. tabulu). PTSS terapijā priekšroka dodama antidepresantiem, garastāvokli stabilizējošiem medikamentiem un neiroleptiķiem, mazāk benzodiazepīniem un miega līdzekļiem.
Ikviena hroniskas trauksmes pacienta ārstēšanas procesā nepieciešama individuāla pieeja, vienmēr jāatceras gan pozitīvie, gan negatīvie dažādu terapijas metožu aspekti. Pacientam un viņa tuviniekiem vienmēr jāsniedz psiholoģisks atbalsts, jāizglīto par traucējumu izpausmēm, norisi, prognozi un palīdzības (ārstēšanas) iespējām. Vislabākais efekts panākams ar pierādītām psihoterapijas metodēm, medikamentus ordinējot piesardzīgi.
Jāizvairās no nepamatotas, ilgstošas terapijas ar benzodiazepīniem. Hroniskas trauksmes pacientiem vienmēr jāizvērtē ilgstošas psihoterapijas lietderība, ilgstoši lietotu medikamentu blaknes, kā arī pavadošo somatisko saslimšanu (ja tādas ir) dinamika.
Akūta stresa reakcija
Pārejoši traucējumi, kas ilgst no dažām stundām līdz dažām dienām un ko izraisa fizisks vai medicīnisks stresors (trauma). Simptomu sākums stundas laikā/uzreiz pēc notikuma, ko pavada fiziski trauksmes simptomi, izvairīšanās no sociāliem kontaktiem, apziņas traucējumi, agresīva uzvedība, izmisums, pārmērīgas un nekontrolējamas bēdas. Ja stresors novērsts, reakcijai jāmazinās ne vēlāk kā pēc 8 stundām.
Akūtas stresa reakcijas gadījumā pacients jāizolē no psihotraumējošās situācijas, ieteicama krīzes psiholoģiskā palīdzība, kognitīvā psihoterapija. Medikamentu nozīmēšana ieteicama īslaicīgai trauksmes un miega traucējumu korekcijai. Izņēmuma situācijās, ja ir izteikti uzvedības traucējumi, ažitācija, apdraudoša uzvedība, nozīmējami trankvilizatori un neiroleptiskie līdzekļi intramuskulāri.
Akūtas stresa reakcijas gadījumā pacients jāizolē no psihotraumējošās situācijas, ieteicama krīzes psiholoģiskā palīdzība, kognitīvā psihoterapija. Medikamentu nozīmēšana ieteicama īslaicīgai trauksmes un miega traucējumu korekcijai. Izņēmuma situācijās, ja ir izteikti uzvedības traucējumi, ažitācija, apdraudoša uzvedība, nozīmējami trankvilizatori un neiroleptiskie līdzekļi intramuskulāri.
Obsesīvi kompulsīvi traucējumi
Nepārvaramai apmātībai (obsesīvi kompulsīviem traucējumiem) raksturīgas uzmācīgas domas (idejas, priekšstati), kas pacientam ir nepatīkamas, atkārtojas atkal un atkal pret paša gribu, pacients ar tām cenšas cīnīties, bet nesekmīgi. Uzmācības ir pacientam nepieņemamas pēc satura vai mokošas, izsauc trauksmi.
Kompulsīvas (uzmācīgas) darbības ir kustības, ģērbšanās, runāšana, skaitīšana un citas rituālas darbības, ko pacients veic atkal un atkal, lai novērstu iedomātu ļaunumu. Šīs darbības pats pacients vērtē kā pārspīlētas, nejēdzīgas, traucējošas. Gandrīz vienmēr šos traucējumus pavada trauksme. DSM-IV-TR izdala arī OKT "bez kritikas", kad pašam pacientam uzmācība un apmātība nešķiet neadekvāta.
Šajā gadījumā runā par "psihotiska tipa" OKT traucējumiem.
OKT bieži ir komorbīdi ar depresīviem traucējumiem, paniku, fobijām, UDHS un ēšanas traucējumiem. Interesanta ir OKT saistība ar Tureta sindromu (kombinēta vokāla un motoriska rauste). Vismaz pusei pacientu ar Tureta sindromu atrod OKT. Šie traucējumi bieži pārmantojas nākamajās paaudzēs. Turklāt dažiem pacientiem pēc pārslimotas Streptococcus infekcijas parādās akūti tiki un smagi OKT, īpaši pediatriskajā populācijā. To skaidro ar iekaisuma ietekmi uz bazālajiem ganglijiem.
OKT etioloģiju saista ar serotonīna sistēmas regulācijas traucējumiem, imunoloģiskiem traucējumiem, neiroanatomiskām izmaiņām, ģenētiskiem faktoriem, psiholoģiskiem faktoriem - nespēju paciest nepatīkamu emocionālu stāvokli. Psihoanalītiskā pieeja OKT skaidro ar nosacītu regresiju no edipālās stadijas līdz anālajai attīstības stadijai, kas ir kā aizsardzības reakcija pret neapzinātiem agresīviem vai seksuālas dabas impulsiem.
OKT jāšķir gan no "normālām" uzmācīgām domām, satraukuma, ieradumiem, gan arī no anankastiskiem personības traucējumiem, šizofrēnijas, fobijām, depresīviem traucējumiem un citām iespējamām psihiskām saslimšanām.
OKT gaitas slikta prognoze iespējama, ja pacients ļaujas apmātībai, ja izpausmes ir dīvainas, ja traucējumi ir ilgstoši, sākušies agrīnā vecumā, ja komorbīdi ir arī depresija, pārvērtēšanas idejas, personības traucējumi. Labāka OKT prognoze ir pacientiem, kam pirms saslimšanas bijusi laba sociālā funkcionēšana, ja traucējumus izsaucis konkrēts, identificējams faktors, ja simptomi ir epizodiski.
Ārstēšana
OKT ārstēšanā nozīmīga ir atbalsta psihoterapija un biheiviorālā psihoterapija. Medikamentozas terapijas sākumposmā rekomendē vai nu SSAI, vai TCA klomipramīnu vidējās un lielās devās. Nepieciešamības gadījumā AD efektu iesaka augmentēt ar buspironu (ja ir trauksme), atipiskajiem neiroleptiķiem (ja ir psihotiskas iezīmes, šizotipiskas iezīmes vai tiki), litiju (ja ir klīniski nozīmīga depresija).
Smagos gadījumos var apsvērt elektrokonvulsīvo terapiju. Pasaules literatūrā ir dati par OKT psihoķirurģisku ārstēšanu (stereotakses cingulotomiju), kas teorētiski izjauc neironu plūsmu starp orbitofrontālo garozu un bazālajiem ganglijiem.
Kompulsīvas (uzmācīgas) darbības ir kustības, ģērbšanās, runāšana, skaitīšana un citas rituālas darbības, ko pacients veic atkal un atkal, lai novērstu iedomātu ļaunumu. Šīs darbības pats pacients vērtē kā pārspīlētas, nejēdzīgas, traucējošas. Gandrīz vienmēr šos traucējumus pavada trauksme. DSM-IV-TR izdala arī OKT "bez kritikas", kad pašam pacientam uzmācība un apmātība nešķiet neadekvāta.
Šajā gadījumā runā par "psihotiska tipa" OKT traucējumiem.
OKT bieži ir komorbīdi ar depresīviem traucējumiem, paniku, fobijām, UDHS un ēšanas traucējumiem. Interesanta ir OKT saistība ar Tureta sindromu (kombinēta vokāla un motoriska rauste). Vismaz pusei pacientu ar Tureta sindromu atrod OKT. Šie traucējumi bieži pārmantojas nākamajās paaudzēs. Turklāt dažiem pacientiem pēc pārslimotas Streptococcus infekcijas parādās akūti tiki un smagi OKT, īpaši pediatriskajā populācijā. To skaidro ar iekaisuma ietekmi uz bazālajiem ganglijiem.
OKT etioloģiju saista ar serotonīna sistēmas regulācijas traucējumiem, imunoloģiskiem traucējumiem, neiroanatomiskām izmaiņām, ģenētiskiem faktoriem, psiholoģiskiem faktoriem - nespēju paciest nepatīkamu emocionālu stāvokli. Psihoanalītiskā pieeja OKT skaidro ar nosacītu regresiju no edipālās stadijas līdz anālajai attīstības stadijai, kas ir kā aizsardzības reakcija pret neapzinātiem agresīviem vai seksuālas dabas impulsiem.
OKT jāšķir gan no "normālām" uzmācīgām domām, satraukuma, ieradumiem, gan arī no anankastiskiem personības traucējumiem, šizofrēnijas, fobijām, depresīviem traucējumiem un citām iespējamām psihiskām saslimšanām.
OKT gaitas slikta prognoze iespējama, ja pacients ļaujas apmātībai, ja izpausmes ir dīvainas, ja traucējumi ir ilgstoši, sākušies agrīnā vecumā, ja komorbīdi ir arī depresija, pārvērtēšanas idejas, personības traucējumi. Labāka OKT prognoze ir pacientiem, kam pirms saslimšanas bijusi laba sociālā funkcionēšana, ja traucējumus izsaucis konkrēts, identificējams faktors, ja simptomi ir epizodiski.
Ārstēšana
OKT ārstēšanā nozīmīga ir atbalsta psihoterapija un biheiviorālā psihoterapija. Medikamentozas terapijas sākumposmā rekomendē vai nu SSAI, vai TCA klomipramīnu vidējās un lielās devās. Nepieciešamības gadījumā AD efektu iesaka augmentēt ar buspironu (ja ir trauksme), atipiskajiem neiroleptiķiem (ja ir psihotiskas iezīmes, šizotipiskas iezīmes vai tiki), litiju (ja ir klīniski nozīmīga depresija).
Smagos gadījumos var apsvērt elektrokonvulsīvo terapiju. Pasaules literatūrā ir dati par OKT psihoķirurģisku ārstēšanu (stereotakses cingulotomiju), kas teorētiski izjauc neironu plūsmu starp orbitofrontālo garozu un bazālajiem ganglijiem.
Ģeneralizēta trauksme
Ģeneralizētas trauksmes (ĢT) pacients ilgstoši (vismaz 6 mēnešus) sūdzas par traucējošu, pēc intensitātes dažādu trauksmes sajūtu ikdienišķās situācijās. Tiek novērots nozīmīgs saspringums, nemiers, nelaimes priekšnojauta ikdienišķās situācijās, ko pavada vismaz viens no pamata simptomiem - sirdsklauves, pastiprināta svīšana, tremors vai sausums mutē.
ĢT pamata simptomus pavada ĢT "mazie simptomi": iekšējs nemiers, nespēja atslābināties, nervozitāte, kairināmība, grūtības iemigt trauksmes dēļ, bailes zaudēt kontroli, sajukt prātā, nomirt, apgrūtināta koncentrēšanās, reibšanas, ģībšanas sajūta, drudzis, tirpšanas sajūta, muskuļu saspringums, kamola sajūta kaklā, grūtības norīt, diskomforts krūškurvī, slikta dūša, diskomforts vēderā, elpošanas traucējumi, smakšanas sajūta. Pacients nespēj kontrolēt un apturēt trauksmi un satraucošās domas.
ĢT izcelsmi saista ar ģenētiskiem faktoriem, kortizola regulācijas traucējumiem un citām neirobioloģiskām izmaiņām, neirotransmiteru regulācijas traucējumiem, psiholoģiskiem faktoriem - pēkšņu, negatīvu stresoru vai arī hroniska stresa ietekmi, hiperaprūpējošu vai vienaldzīgu audzināšanu bērnībā.
ĢT jādiferencē no medikamentu pārdozēšanas, medikamentu blaknēm vai individuālas nepanesības (nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, orālie kontracepcijas līdzekļi, neiroleptiķi, reti - antidepresanti), psihoaktīvu medikamentu straujas atcelšanas simptomiem, abstinences stāvokļiem, somatiskām saslimšanām - hipertireozes vai hipotireozes, diabēta, koronārās sirds slimības, ļaundabīgiem audzējiem, sistēmas saslimšanām, hipertensijas u.c.
Ārstēšana
Psiholoģiskās ārstēšanas metodes ĢT gadījumā ir mazāk iedarbīgas nekā citu trauksmes ārstēšanu gadījumā. Medikamentozā ārstēšana pārsvarā vērsta uz trauksmes, somatisko un veģetatīvo simptomu, kā arī depresijas simptomu mazināšanu.
Psihiatra konsultācija nepieciešama, ja
trauksmes simptomi ir ilgāk par 3mēnešiem;
simptomi pēc terapijas pirmā kursa nemazinās;
jāizvērtē psihoterapeitiskas ārstēšanas lietderība.
Stacionēšanas indikācijas:
pašnāvības mēģinājums, augsts pašnāvības riska līmenis;
neefektīva terapija;
būtiskas blakus slimības (atkarības, nopietnas fiziskās veselības problēmas).
ĢT pamata simptomus pavada ĢT "mazie simptomi": iekšējs nemiers, nespēja atslābināties, nervozitāte, kairināmība, grūtības iemigt trauksmes dēļ, bailes zaudēt kontroli, sajukt prātā, nomirt, apgrūtināta koncentrēšanās, reibšanas, ģībšanas sajūta, drudzis, tirpšanas sajūta, muskuļu saspringums, kamola sajūta kaklā, grūtības norīt, diskomforts krūškurvī, slikta dūša, diskomforts vēderā, elpošanas traucējumi, smakšanas sajūta. Pacients nespēj kontrolēt un apturēt trauksmi un satraucošās domas.
ĢT izcelsmi saista ar ģenētiskiem faktoriem, kortizola regulācijas traucējumiem un citām neirobioloģiskām izmaiņām, neirotransmiteru regulācijas traucējumiem, psiholoģiskiem faktoriem - pēkšņu, negatīvu stresoru vai arī hroniska stresa ietekmi, hiperaprūpējošu vai vienaldzīgu audzināšanu bērnībā.
ĢT jādiferencē no medikamentu pārdozēšanas, medikamentu blaknēm vai individuālas nepanesības (nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, orālie kontracepcijas līdzekļi, neiroleptiķi, reti - antidepresanti), psihoaktīvu medikamentu straujas atcelšanas simptomiem, abstinences stāvokļiem, somatiskām saslimšanām - hipertireozes vai hipotireozes, diabēta, koronārās sirds slimības, ļaundabīgiem audzējiem, sistēmas saslimšanām, hipertensijas u.c.
Ārstēšana
Psiholoģiskās ārstēšanas metodes ĢT gadījumā ir mazāk iedarbīgas nekā citu trauksmes ārstēšanu gadījumā. Medikamentozā ārstēšana pārsvarā vērsta uz trauksmes, somatisko un veģetatīvo simptomu, kā arī depresijas simptomu mazināšanu.
Psihiatra konsultācija nepieciešama, ja
trauksmes simptomi ir ilgāk par 3mēnešiem;
simptomi pēc terapijas pirmā kursa nemazinās;
jāizvērtē psihoterapeitiskas ārstēšanas lietderība.
Stacionēšanas indikācijas:
pašnāvības mēģinājums, augsts pašnāvības riska līmenis;
neefektīva terapija;
būtiskas blakus slimības (atkarības, nopietnas fiziskās veselības problēmas).
Panika ( psihiska saslimšana)
Panikas lēkmes var būt vienu vai tikai dažas reizes dzīvē, bet bieži šie traucējumi kļūst par panikas traucējumiem vai epizodisku paroksizmālu trauksmi, tās ir neprognozējamas, atkārtotas smagas trauksmes lēkmes, kas sākas pēkšņi, it kā bez kāda provocējoša faktora. Trauksmes/panikas lēkme attīstās strauji un ilgst no vairākām minūtēm līdz pusstundai. Lēkme var rasties ne tikai spontāni, bet arī saistībā ar kādu konkrētu situāciju. Dažreiz panikas lēkmes var rasties pat miegā. Trauksmes intensitāte var atšķirties - no vieglas līdz šausmām. Apkārtējo pieredze, nomierināšana nepalīdz. Papildu simptomi ir sirdsklauves, sāpes krūtīs, smakšanas sajūta, smaguma sajūta kuņģī. Reibonis, nerealitātes izjūta vai bailes no personiskas katastrofas (kontroles zudums, sajukšana prātā, sirdslēkme, pēkšņa nāve). 50-60% pacientu ar panikas traucējumiem ir hiperventilācijas sindroms (HVS), kas dažos gadījumos var būt arī kā atsevišķs, ar paniku nesaistīts traucējums. Pacientiem ar paniku nereti komorbīdi ir arī agorafobija vai citi neirotiski traucējumi, depresija, pastiprināta tieksme uz alkohola/narkotisko vielu lietošana. Dažādi somatiski traucējumi var būt saistīti ar līdzīgām izpausmēm (aritmijas, cerebrāla išēmija, koronārā sirds slimība, tireotoksikoze). Svarīga ir anamnēze par somatiskām saslimšanām un fiziskā stāvokļa pilnvērtīga izmeklēšana.
Ārstēšana
Panikas ārstēšanā efektīva ir farmakoloģiskās terapijas un psihoterapijas (īpaši KBT) kombinācija. No KBT metodēm visbiežāk izmanto relaksācijas un kontrolētas elpošanas metodi. Pierādīta arī īsas psihodinamiskās psihoterapijas efektivitāte - īpaši emocionālu izpausmju ārstēšana, kad tiek pētītas tipiskākās bailes, proti, bailes no pamešanas vai iesprostošanas.
Rekomendācijas:
palikt uz vietas, kamēr lēkme beigsies;
koncentrēties uz trauksmes mazināšanu, nevis fiziskajiem simptomiem;
sākt kontrolētu elpošanu; strauja un sekla elpošana rada hiperventilāciju, kas saistīta ar panikas fiziskajiem simptomiem;
stāstīt sev, ka trauksmes lēkme un biedējošās domas drīz beigsies;
sekot līdzi pulkstenim, lai ievērotu, kad beidzas lēkme. Lēkme var šķist ilga, kaut patiesībā ilgst dažas minūtes.
Ja panikas lēkmes ir biežas un smagi izteiktas vai ja pacients ir izteikti nomākts, ieteicama antidepresantu (AD) parakstīšana. Pirmajās divās nedēļās paralēli AD ieteicams ordinēt anksiolītiķus (benzodiazepīnus). Pacientiem ar retām panikas lēkmēm (atbilstīgi situācijai, lēkmes laikā) var nozīmēt anksiolītiķus (benzodiazepīnus). Ja panikas lēkmes klīniskajā ainā prevalē kardioloģiskas sūdzības, atbilstīgi situācijai var ordinēt beta blokatorus. Psihiatra konsultācija nepieciešama, ja:
panikas lēkmes par spīti terapijai vienā mēnesī ir >4;
simptomi pēc terapijas pirmā kursa nemazinās;
psihoterapijas (KBT) un medikamentu kombinācijai nav maksimālās iedarbības.
Ārstēšana
Panikas ārstēšanā efektīva ir farmakoloģiskās terapijas un psihoterapijas (īpaši KBT) kombinācija. No KBT metodēm visbiežāk izmanto relaksācijas un kontrolētas elpošanas metodi. Pierādīta arī īsas psihodinamiskās psihoterapijas efektivitāte - īpaši emocionālu izpausmju ārstēšana, kad tiek pētītas tipiskākās bailes, proti, bailes no pamešanas vai iesprostošanas.
Rekomendācijas:
palikt uz vietas, kamēr lēkme beigsies;
koncentrēties uz trauksmes mazināšanu, nevis fiziskajiem simptomiem;
sākt kontrolētu elpošanu; strauja un sekla elpošana rada hiperventilāciju, kas saistīta ar panikas fiziskajiem simptomiem;
stāstīt sev, ka trauksmes lēkme un biedējošās domas drīz beigsies;
sekot līdzi pulkstenim, lai ievērotu, kad beidzas lēkme. Lēkme var šķist ilga, kaut patiesībā ilgst dažas minūtes.
Ja panikas lēkmes ir biežas un smagi izteiktas vai ja pacients ir izteikti nomākts, ieteicama antidepresantu (AD) parakstīšana. Pirmajās divās nedēļās paralēli AD ieteicams ordinēt anksiolītiķus (benzodiazepīnus). Pacientiem ar retām panikas lēkmēm (atbilstīgi situācijai, lēkmes laikā) var nozīmēt anksiolītiķus (benzodiazepīnus). Ja panikas lēkmes klīniskajā ainā prevalē kardioloģiskas sūdzības, atbilstīgi situācijai var ordinēt beta blokatorus. Psihiatra konsultācija nepieciešama, ja:
panikas lēkmes par spīti terapijai vienā mēnesī ir >4;
simptomi pēc terapijas pirmā kursa nemazinās;
psihoterapijas (KBT) un medikamentu kombinācijai nav maksimālās iedarbības.
Trauksme (psihiska saslimšana)
Trauksme un bailes var būt normāla ikdienas parādība, reaģējot uz bīstamu vai saspringtu situāciju. Taču trauksme un bailes, kas nav adekvātas situācijai vai izpaužas pārāk intensīvi, var liecināt par psihiskiem traucējumiem vai somatisku saslimšanu.
Klasifikācija
Klasifikācija
- paroksizmāla trauksme (agorafobija, sociālās fobijas, izolētās fobijas, panika);
- hroniska trauksme (ģeneralizēta (vispārēja) trauksme, trauksme ar depresiju);
- trauksme kā adaptācijas traucējumu, obsesīvi kompulsīvu traucējumu, pēctraumas stresa sindroma, somatoformu traucējumu izpausme;
- trauksme kā citu psihisku saslimšanu izpausme (psihotiski traucējumi);
- sekundāra trauksme kā viena no somatisku saslimšanu izpausmēm (hipertireoīdisms, hiperparatireoīdisms, feohromocitoma, aritmijas, supraventrikulāri sirdsdarbības traucējumiu.c.);
- psihoaktīvu vielu izraisīta trauksme (amfetamīns, kokaīns, kofeīns, atcelšanas)
- Fobiska trauksmainība . Traucējumu grupa, kad trauksmi ierosina skaidri noteiktas situācijas, kas parasti nerada nozīmīgu apdraudējumu. Pacients no šīm situācijām izvairās vai pārdzīvo tās ar spēcīgām, iracionālām bailēm - fobiju. Fobija izraisa spēcīgu fizioloģisku un psiholoģisku reakciju - sirdsklauves, tuvojošos ģīboņa sajūtu, bailes nomirt vai zaudēt prātu.
- Sociālā fobija - bailes nokļūt uzmanības centrā vai tikt pazemotam. Trauksmi pavada sarkšana, trīce, slikta dūša, bailes no vemšanas, vēlme urinēt vai izkārnīties. Simptomi var progresēt līdz panikas intensitātes trauksmes lēkmei. Trauksme bieži saistīta ar noteiktām situācijām (ēdot restorānā, uzstājoties auditorijas priekšā), taču smagākos gadījumos trauksmi var radīt ikviena sociāla saskarsme. Pacients izprot, ka trauksme ir pārmērīga un nepamatota, taču no trauksmi izraisošām situācijām un sociāliem kontaktiem izvairās.
- Agorafobija - bailes atrasties vietās, no kurām nav iespējams ātri un viegli izkļūt (lielveikals, cilvēku pārpildīta telpa, vilciens u.c.). Pacients izvairās no sabiedriskām vietām, pakāpeniski sociāli izolējas. Trauksmes, pat panikas lēkme var sākties arī tad, ja tikai domā par iespējamu nokļūšanu situācijā. Biežākie papildu traucējumi ir depresija, uzmācīgas domas un sociālas fobijas.
- Izolētās fobijas - pacients izvairās vai ierobežo aktivitātes, jo ir izteiktas bailes no kāda priekšmeta, dzīvnieka, parādības, saslimšanas vai situācijas. Piemēram, bailes no slēgtām telpām (klaustrofobija), bailes no lidošanas (aviofobija), bailes no dzīvniekiem (zoofobija).
Ārstēšana
Fobijas var ārstēt. Izvairīšanās no situācijām, ar kurām saistītas bailes, fobijas tikai pastiprina. Fobiju ārstēšanā efektīva ir kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT), kad pacients: labāk izprot savu problēmu;
apgūst relaksācijas un vizualizācijas vingrinājumus, pareizu, kontrolētu elpošanu
Psihiatra konsultācija nepieciešama, ja:
fobijas novēro ilgāk par 3mēnešiem;
neefektīvs pirmais 12nedēļu medikamentozās vai psihoterapeitiskās ārstēšanas kurss;
simptomi nemazinās, ir izteikti traucējoši (piemēram, nevar iziet no mājām);
jālemj par psihoterapijas izvēli (KBT).
Arteriālā hipertensija bērniem ( paaugstināts asinsspiediens bērniem)
Lai gan jau 1896. gadā itāliešu izcelsmes pediatrs un internists Riva-Rocci publicēja metodikas aprakstu sistoliskā asinsspiediena noteikšanai, izmantojot sfigmomanometru, joprojām daudzi ārsti (gan internisti, gan pediatri) maldīgi uzskata, ka bērns un paaugstināts asinsspiediens ir reta parādība, tāpēc neveic asinsspiediena mērījumus bērniem līdz pubertātes vecuma sasniegšanai.
Paaugstināta asinsspiediena cēloņi
Bērnu vecumā, nereti jau no dzimšanas, biežāka (90% līdz 10 gadu vecumam) ir sekundāra arteriālā hipertensija, kuras cēlonis var būt nieru, sirds-asinsvadu, endokrīnās, nervu sistēmas slimība. Primāra arteriālā hipertensija bērniem vecumā līdz 10 gadiem ir reta parādība, taču līdz ar aptaukošanās un virssvara sastopamības pieaugumu jau pirmskolas vecumā ik gadu palielinās primāras arteriālās hipertensijas pacientu skaits - tāpēc tā jāuzskata par globālu epidēmiju.
Definīcija un klasifikācija
Arteriālā hipertensija bērniem tiek definēta, kad sistoliskā un/vai diastoliskā asinsspiediena mērījumu rezultāti ir augstāki par 95. procentīli atbilstīgi vecumam, dzimumam, garumam; rezultāti konstatēti vismaz trīs dažādos mērījumos un trīs dažādās dienās. Jauniešiem arteriālais asinsspiediens ≥ 120/80 mmHg jāvērtē kā prehipertensīvs,
Arteriālā asinsspiediena mērīšana
Arteriālo asinsspiedienu ikvienam bērnam pēc 3 gadu vecuma profilaktiski mēra reizi gadā.Vecumā līdz 3 gadiem to mēra situācijās, kas paaugstina risku hipertensijai: nieru slimības, iedzimtas sirdskaites, lieto medikamentus, kas paaugstina asinsspiedienu, paaugstināts intrakraniālais spiediens, jaundzimušie, ko ārstē intensīvās terapijas nodaļā.
Jāveic vismaz divi mērījumi. Jaundzimušajiem, zīdaiņiem un pirmskolas vecuma bērniem izmanto oscilometrijas metodi (ierīcei jābūt validētai). Bērniem pēc 5 gadu vecuma rekomendējama auskultācijas metode. Sijājošās atlases izmeklējumā var izmantot arī oscilometrijas metodi, taču oscilometriskie mērījumi ir līdz 10 mmHg augstāki nekā tad, ja mēra auskultatīvi. Pēc paaugstināta rezultāta oscilometriski - noteikti jāveic atkārtots mērījums auskultatīvi.
Mērot auskultatīvi, sistoliskā spiediena rezultāts ir Korotkova 1. fāze (mirklis, kad izklausa plūsmu artērijā), diastoliskā spiediena rezultāts ir Korotkova 5. fāze (mirklis, kad izzūd plūsma artērijā). Bērnam jāatrodas sēdus stāvoklī, roka/manžete sirds līmenī, vispirms mērījumu veic uz labās rokas, tad uz kreisās. Zīdaiņiem, pirmskolas vecuma bērniem var mērīt guļus, taču rokai jāatrodas labā ātrija līmenī, lai neiegūtu nepatiesi paaugstinātus rezultātus. Arteriālā spiediena mērījumiem jāizmanto manžete 40-50% platumā no ekstremitātes apkārtmēra, manžeti novieto augšdelma vidusdaļā, tā pilnībā apņem ekstremitāti (4×8 cm, 6×12 cm, 9×18 cm, 10×24 cm). Izmantojot nepiemērotu (mazāka izmēra) manžeti, var iegūt nepatiesi paaugstinātus rezultātus.Rezultātu izvērtēšanai jāizmanto procentīļu tabulas atbilstīgi vecumam, dzimumam, garumam un mērīšanas metodei (oscilometriski, auskultatīvi). Novērtēšanai izvēlas zemāko mērījumu rezultātu. Iegūstot paaugstinātus rezultātus, jāveic mērījumi uz apakšējām ekstremitātēm: bērns atrodas guļus stāvoklī, manžeti novieto uz augšstilba. Ja vienā mērījumā iegūts augsts rezultāts, jāveic vismaz divi atkārtoti mērījumi; ja atkārtota mērījuma rezultāti liecina par paaugstinātu asinsspiedienu, vizītes beigās mērījums jāatkārto, lai izslēgtu "baltā virsvalka" hipertensiju. Hipertensijas diagnozi apstiprina tikai persistējoši augsta asinsspiediena rezultāti trīs atkārtotās vizītēs. Pēc hipertensijas diagnozes apstiprināšanas jāiekārto mērījumu dienasgrāmata.
Klīniskie simptomi un diferenciāldiagnostika
Arteriālā hipertensija bērniem bieži norit asimptomātiski, kā biežākie simptomi tiek minēti deguna asiņošana, galvassāpes, aizkaitināmība. Sarunā ar pacientu un/vai vecākiem svarīgi jautāt par iepriekšējiem asinsspiediena mērījumu rezultātiem, izzināt augšanas un attīstības tempu, lai novērtētu endokrīno sistēmu. Izslēgt iespējamu traumu anamnēzē: galvas traumas dēļ var būt paaugstināts intrakraniālais asinsspiediens, nieru traumas dēļ attīstās nieru tromboze
Urīnizvadsistēmas slimību dēļ attīstās enurēze, hematūrija. Izzināt, kādus medikamentus pacients lieto, vai ir kaitīgie ieradumi (smēķēšana, stimulantu, narkotiku, stipras tējas, kafijas lietošana). Būtiski uzzināt ģimenes anamnēzi: arteriālās hipertensijas, cukura diabēta, aptaukošanās, nieru attīstības anomāliju, iedzimtu sirdskaišu, hiperlipidēmijas, insultu, endokrīnu patoloģiju esība, kā arī nabas asinsvadu katetrizācija agrīnā vecumā.
Izmeklējot pacientu, jānosaka precīza ķermeņa masa, augums, jānovērtē pēc procentīlēm, lai precīzi varētu analizēt asinsspiediena mērījuma rezultātus. Mērījumus virs 95. procentīles iegūstot arī nākamajās divās vizītēs divos vai vairāk mērījumos, jāveic mērījumi uz visām ekstremitātēm (starpība starp augšējām un apakšējām ekstremitātēm ≥ 20 mmHg norāda aortas koarktāciju).
Sekundāras arteriālās hipertensijas diferenciāldiagnostikai nepieciešama urīna analīze, urīna uzsējums, bioķīmiskajos rādītājos jānosaka urīnvielas, kreatinīna, elektrolītu līmenis, nepieciešama nieru sonogrāfija ar doplerogrāfiju, elektrokardiogramma, ehokardiogrāfija, okulista, neirologa konsultācija, jānosaka vairogdziedzera hormonu līmenis, glikozes, holesterīna līmenis, aldosterona, vanilīnmandeļ- skābes, 17-ketosteroīdu un 17-hidroksikortikosteroīdu līmenis diennakts urīnā.
Ārstēšana
Lai novērstu mērķa orgānu bojājumu un hipertensīvo krīzi, vislabākā ir kombinēta pieeja: ieradumu, uztura, dzīvesveida maiņa un terapija ar medikamentiem. Terapijas mērķis ir sasniegt asinsspiediena mērījumu rezultātu < 95. procentīle bērniem ar nekomplicētu arteriālu hipertensiju, bez mērķa orgānu bojājuma. Bērniem ar hronisku nieru slimību, cukura diabētu un mērķa orgānu bojājumu terapijas mērķis ir asinsspiediena rezultāts < 90. procentīle. Diemžēl daudzi medikamenti, kas efektivitāti pierādījuši pieaugušo praksē, nav izrakstāmi bērniem, kas jaunāki par 12 gadiem, jo nav veikti klīniskie pētījumi, kur būtu definēts to drošums un devas.
novērš cēloni - plāno sirdskaites invazīvu/ķirurģisku korekciju;
diēta, režīms, kaitīgo ieradumu izskaušana, sāls patēriņa ierobežošana;
Medikamenti
AKE inhibitori:
AKE inhibitoru blakus iedarbība - izsitumi, tūskas, leikopēnija, garšas izmaiņas, klepus. Kontrindikācijas: grūtniecība, nieru artēriju stenoze, hiperkaliēmija.
Diurētiķi:
Paaugstināta asinsspiediena cēloņi
Bērnu vecumā, nereti jau no dzimšanas, biežāka (90% līdz 10 gadu vecumam) ir sekundāra arteriālā hipertensija, kuras cēlonis var būt nieru, sirds-asinsvadu, endokrīnās, nervu sistēmas slimība. Primāra arteriālā hipertensija bērniem vecumā līdz 10 gadiem ir reta parādība, taču līdz ar aptaukošanās un virssvara sastopamības pieaugumu jau pirmskolas vecumā ik gadu palielinās primāras arteriālās hipertensijas pacientu skaits - tāpēc tā jāuzskata par globālu epidēmiju.
Definīcija un klasifikācija
Arteriālā hipertensija bērniem tiek definēta, kad sistoliskā un/vai diastoliskā asinsspiediena mērījumu rezultāti ir augstāki par 95. procentīli atbilstīgi vecumam, dzimumam, garumam; rezultāti konstatēti vismaz trīs dažādos mērījumos un trīs dažādās dienās. Jauniešiem arteriālais asinsspiediens ≥ 120/80 mmHg jāvērtē kā prehipertensīvs,
Arteriālā asinsspiediena mērīšana
Arteriālo asinsspiedienu ikvienam bērnam pēc 3 gadu vecuma profilaktiski mēra reizi gadā.Vecumā līdz 3 gadiem to mēra situācijās, kas paaugstina risku hipertensijai: nieru slimības, iedzimtas sirdskaites, lieto medikamentus, kas paaugstina asinsspiedienu, paaugstināts intrakraniālais spiediens, jaundzimušie, ko ārstē intensīvās terapijas nodaļā.
Jāveic vismaz divi mērījumi. Jaundzimušajiem, zīdaiņiem un pirmskolas vecuma bērniem izmanto oscilometrijas metodi (ierīcei jābūt validētai). Bērniem pēc 5 gadu vecuma rekomendējama auskultācijas metode. Sijājošās atlases izmeklējumā var izmantot arī oscilometrijas metodi, taču oscilometriskie mērījumi ir līdz 10 mmHg augstāki nekā tad, ja mēra auskultatīvi. Pēc paaugstināta rezultāta oscilometriski - noteikti jāveic atkārtots mērījums auskultatīvi.
Mērot auskultatīvi, sistoliskā spiediena rezultāts ir Korotkova 1. fāze (mirklis, kad izklausa plūsmu artērijā), diastoliskā spiediena rezultāts ir Korotkova 5. fāze (mirklis, kad izzūd plūsma artērijā). Bērnam jāatrodas sēdus stāvoklī, roka/manžete sirds līmenī, vispirms mērījumu veic uz labās rokas, tad uz kreisās. Zīdaiņiem, pirmskolas vecuma bērniem var mērīt guļus, taču rokai jāatrodas labā ātrija līmenī, lai neiegūtu nepatiesi paaugstinātus rezultātus. Arteriālā spiediena mērījumiem jāizmanto manžete 40-50% platumā no ekstremitātes apkārtmēra, manžeti novieto augšdelma vidusdaļā, tā pilnībā apņem ekstremitāti (4×8 cm, 6×12 cm, 9×18 cm, 10×24 cm). Izmantojot nepiemērotu (mazāka izmēra) manžeti, var iegūt nepatiesi paaugstinātus rezultātus.Rezultātu izvērtēšanai jāizmanto procentīļu tabulas atbilstīgi vecumam, dzimumam, garumam un mērīšanas metodei (oscilometriski, auskultatīvi). Novērtēšanai izvēlas zemāko mērījumu rezultātu. Iegūstot paaugstinātus rezultātus, jāveic mērījumi uz apakšējām ekstremitātēm: bērns atrodas guļus stāvoklī, manžeti novieto uz augšstilba. Ja vienā mērījumā iegūts augsts rezultāts, jāveic vismaz divi atkārtoti mērījumi; ja atkārtota mērījuma rezultāti liecina par paaugstinātu asinsspiedienu, vizītes beigās mērījums jāatkārto, lai izslēgtu "baltā virsvalka" hipertensiju. Hipertensijas diagnozi apstiprina tikai persistējoši augsta asinsspiediena rezultāti trīs atkārtotās vizītēs. Pēc hipertensijas diagnozes apstiprināšanas jāiekārto mērījumu dienasgrāmata.
Klīniskie simptomi un diferenciāldiagnostika
Arteriālā hipertensija bērniem bieži norit asimptomātiski, kā biežākie simptomi tiek minēti deguna asiņošana, galvassāpes, aizkaitināmība. Sarunā ar pacientu un/vai vecākiem svarīgi jautāt par iepriekšējiem asinsspiediena mērījumu rezultātiem, izzināt augšanas un attīstības tempu, lai novērtētu endokrīno sistēmu. Izslēgt iespējamu traumu anamnēzē: galvas traumas dēļ var būt paaugstināts intrakraniālais asinsspiediens, nieru traumas dēļ attīstās nieru tromboze
Urīnizvadsistēmas slimību dēļ attīstās enurēze, hematūrija. Izzināt, kādus medikamentus pacients lieto, vai ir kaitīgie ieradumi (smēķēšana, stimulantu, narkotiku, stipras tējas, kafijas lietošana). Būtiski uzzināt ģimenes anamnēzi: arteriālās hipertensijas, cukura diabēta, aptaukošanās, nieru attīstības anomāliju, iedzimtu sirdskaišu, hiperlipidēmijas, insultu, endokrīnu patoloģiju esība, kā arī nabas asinsvadu katetrizācija agrīnā vecumā.
Izmeklējot pacientu, jānosaka precīza ķermeņa masa, augums, jānovērtē pēc procentīlēm, lai precīzi varētu analizēt asinsspiediena mērījuma rezultātus. Mērījumus virs 95. procentīles iegūstot arī nākamajās divās vizītēs divos vai vairāk mērījumos, jāveic mērījumi uz visām ekstremitātēm (starpība starp augšējām un apakšējām ekstremitātēm ≥ 20 mmHg norāda aortas koarktāciju).
Sekundāras arteriālās hipertensijas diferenciāldiagnostikai nepieciešama urīna analīze, urīna uzsējums, bioķīmiskajos rādītājos jānosaka urīnvielas, kreatinīna, elektrolītu līmenis, nepieciešama nieru sonogrāfija ar doplerogrāfiju, elektrokardiogramma, ehokardiogrāfija, okulista, neirologa konsultācija, jānosaka vairogdziedzera hormonu līmenis, glikozes, holesterīna līmenis, aldosterona, vanilīnmandeļ- skābes, 17-ketosteroīdu un 17-hidroksikortikosteroīdu līmenis diennakts urīnā.
Ārstēšana
Lai novērstu mērķa orgānu bojājumu un hipertensīvo krīzi, vislabākā ir kombinēta pieeja: ieradumu, uztura, dzīvesveida maiņa un terapija ar medikamentiem. Terapijas mērķis ir sasniegt asinsspiediena mērījumu rezultātu < 95. procentīle bērniem ar nekomplicētu arteriālu hipertensiju, bez mērķa orgānu bojājuma. Bērniem ar hronisku nieru slimību, cukura diabētu un mērķa orgānu bojājumu terapijas mērķis ir asinsspiediena rezultāts < 90. procentīle. Diemžēl daudzi medikamenti, kas efektivitāti pierādījuši pieaugušo praksē, nav izrakstāmi bērniem, kas jaunāki par 12 gadiem, jo nav veikti klīniskie pētījumi, kur būtu definēts to drošums un devas.
novērš cēloni - plāno sirdskaites invazīvu/ķirurģisku korekciju;
diēta, režīms, kaitīgo ieradumu izskaušana, sāls patēriņa ierobežošana;
Medikamenti
AKE inhibitori:
- Captopril 0,3-0,5 mg/kg/reizes deva, maks. 6 mg/kg/dnn (3 ×/dienā);
- Enalapril 0,08 mg/kg/dnn, maks. 5 mg/dnn (1-2 ×/dienā);
- Lisinopril 0,07 mg/kg/dnn, maks. 5 mg/dnn (1 ×/dienā).
AKE inhibitoru blakus iedarbība - izsitumi, tūskas, leikopēnija, garšas izmaiņas, klepus. Kontrindikācijas: grūtniecība, nieru artēriju stenoze, hiperkaliēmija.
Diurētiķi:
- Hydrochorothiazide 1 mg/kg/dnn, maks. 3 mg/kg/dnn (1 ×/dienā);
- Furosemid 0,5-2 mg/kg reizes deva, maks. 6 mg/kg/dnn (1-2 ×/dienā);
- Spironolactone 1 mg/kg/dnn, maks. 3,3 mg/kg/dnn (1-2 ×/dienā).
вторник, 17 марта 2015 г.
ķermeņa temperatūras mērīšana
ķermeņa temperatūru mēra,
- rektāli - dibenā, vai taisnaja zarnā ieliecot termometru ( norma 37.6)
- orālā - termometru ieliek mutes dobumā (norma 37.6)
- aksilāri - termometru ieliek zem paduses (norma 36.6)
pēc katras termometra lietošanas izmazgāiet termometru un lābāk nodizeficējiet ar spirtu
parenterālās barošnas komponenti
- aminoskābes
- tauki
- glikoze
ievada pa sistēmu un sistēmu jāmaina ik pēs 24 stundām.
pēc parenterālās medikamentu ievadīšanas var but;
- hematoma
- abscess vai infiltrāts
- anafilaktiskā reakcija
- flebīts
bet to visu var ievērot un laicīgi izmainīt situāciju. piemēram ; uzlikt spirta kompresi uz hematomas vietas,
infarkts
infarkti ir dažādi un spēcīģi un mazāk spēcīgi, citi nomirst uzreiz, citi pārdzīvo vairākus infarktus un dzīvo tālāk. vienīgais ieteikums, dzeriet vairāk ūdens, ēdiet māzāk sāls un cukura. dzīvojie mierīgu dzīvi, un šī drausmīga nelaime nebūs ne ar vienu no jums.
mediķu atalgojums
Mediķu atalgojums Latvijā ir mazāks ne kā visos eiropas savienības un euro zonas valstīs, bet māca un prasa no mediķiem vairāk ne kā citās valstīs. Kāpēc tā? laikam tāpēc kā mūsu mediķi ir ļoti izglietotie labie cilvēki un viņi strādā ar prieku neskatoties uz atalgojumu, un neprasa vairāk. Ja mediķiem paceltu algas dubulti, tad arī medicīnas pakalpojumi būtu kvalitatīvāk, muzdienīgāk.Sveiciens visiem mediķiem un gribas novēlēt to pašu lābāko!
пятница, 13 марта 2015 г.
grūti ievadīt nazogastralo zondi ?
jāpalūdz
pacientam izdarīt rīšanas kustību;
apmainiet zondi pret
mazāka diametra zondi
i/v katetra skalošana
Intra venozo skalošnu veic ar
heparinizēto šķīdumu (Sol.NaCl 0,9%500ml + 5ooo DV Heparīna) 3-5
ml vai Sol. Na Cl 0.9% 3-5 ml
вторник, 10 марта 2015 г.
1000 Euro apmaksāts darbs facebookā par mēnesi
Meklējet šo sikāko informāciju citās interneta vietnēs www.facebook.com
dzimumlocekļa trauma
Dzimumloceklis, katram vīrietim ir savs un katram ir dažādu izmēru. Vienam ir garāks otram īsāks, vienam ir tievāks otram ir resnāks, Bet katram virietim dzimumlocekļa uzbūve ir vienāda. Viņš sastāv no 3 ķermenīšiem, kā švammes, kuras ir mīkstas un, kad vīrietim uznāk uzbudinājums un loceklis kļūst cietāks un resnāks un garāks, tur iekšā pieplūst ļoti liels asins apjoms. Dzimumlocekli nevar salauzt kā kaulu, bet var dabūt citu traumu - tā kā loceklis ir pārklāts ar ļoti plānu un kustīgu ādu, to var traumēt seksa laikā saskrāpēt vai saberzīt, ja ir sausas un neskūtas starpene un dzimumceļi sievietei. Var arī traumēt ar pirkstu nagiem vai ar mutes zobiem, ja ir oralais sex. Mīļas sievietes rūpējaties par sava vīrieša locekli, netaisiet viņam traumu, jo no tā atkarīga sexa kvalitāte un komforts.
Подписаться на:
Сообщения (Atom)