Nepārvaramai apmātībai (obsesīvi kompulsīviem traucējumiem) raksturīgas uzmācīgas domas (idejas, priekšstati), kas pacientam ir nepatīkamas, atkārtojas atkal un atkal pret paša gribu, pacients ar tām cenšas cīnīties, bet nesekmīgi. Uzmācības ir pacientam nepieņemamas pēc satura vai mokošas, izsauc trauksmi.
Kompulsīvas (uzmācīgas) darbības ir kustības, ģērbšanās, runāšana, skaitīšana un citas rituālas darbības, ko pacients veic atkal un atkal, lai novērstu iedomātu ļaunumu. Šīs darbības pats pacients vērtē kā pārspīlētas, nejēdzīgas, traucējošas. Gandrīz vienmēr šos traucējumus pavada trauksme. DSM-IV-TR izdala arī OKT "bez kritikas", kad pašam pacientam uzmācība un apmātība nešķiet neadekvāta.
Šajā gadījumā runā par "psihotiska tipa" OKT traucējumiem.
OKT bieži ir komorbīdi ar depresīviem traucējumiem, paniku, fobijām, UDHS un ēšanas traucējumiem. Interesanta ir OKT saistība ar Tureta sindromu (kombinēta vokāla un motoriska rauste). Vismaz pusei pacientu ar Tureta sindromu atrod OKT. Šie traucējumi bieži pārmantojas nākamajās paaudzēs. Turklāt dažiem pacientiem pēc pārslimotas Streptococcus infekcijas parādās akūti tiki un smagi OKT, īpaši pediatriskajā populācijā. To skaidro ar iekaisuma ietekmi uz bazālajiem ganglijiem.
OKT etioloģiju saista ar serotonīna sistēmas regulācijas traucējumiem, imunoloģiskiem traucējumiem, neiroanatomiskām izmaiņām, ģenētiskiem faktoriem, psiholoģiskiem faktoriem - nespēju paciest nepatīkamu emocionālu stāvokli. Psihoanalītiskā pieeja OKT skaidro ar nosacītu regresiju no edipālās stadijas līdz anālajai attīstības stadijai, kas ir kā aizsardzības reakcija pret neapzinātiem agresīviem vai seksuālas dabas impulsiem.
OKT jāšķir gan no "normālām" uzmācīgām domām, satraukuma, ieradumiem, gan arī no anankastiskiem personības traucējumiem, šizofrēnijas, fobijām, depresīviem traucējumiem un citām iespējamām psihiskām saslimšanām.
OKT gaitas slikta prognoze iespējama, ja pacients ļaujas apmātībai, ja izpausmes ir dīvainas, ja traucējumi ir ilgstoši, sākušies agrīnā vecumā, ja komorbīdi ir arī depresija, pārvērtēšanas idejas, personības traucējumi. Labāka OKT prognoze ir pacientiem, kam pirms saslimšanas bijusi laba sociālā funkcionēšana, ja traucējumus izsaucis konkrēts, identificējams faktors, ja simptomi ir epizodiski.
Ārstēšana
OKT ārstēšanā nozīmīga ir atbalsta psihoterapija un biheiviorālā psihoterapija. Medikamentozas terapijas sākumposmā rekomendē vai nu SSAI, vai TCA klomipramīnu vidējās un lielās devās. Nepieciešamības gadījumā AD efektu iesaka augmentēt ar buspironu (ja ir trauksme), atipiskajiem neiroleptiķiem (ja ir psihotiskas iezīmes, šizotipiskas iezīmes vai tiki), litiju (ja ir klīniski nozīmīga depresija).
Smagos gadījumos var apsvērt elektrokonvulsīvo terapiju. Pasaules literatūrā ir dati par OKT psihoķirurģisku ārstēšanu (stereotakses cingulotomiju), kas teorētiski izjauc neironu plūsmu starp orbitofrontālo garozu un bazālajiem ganglijiem.
Kompulsīvas (uzmācīgas) darbības ir kustības, ģērbšanās, runāšana, skaitīšana un citas rituālas darbības, ko pacients veic atkal un atkal, lai novērstu iedomātu ļaunumu. Šīs darbības pats pacients vērtē kā pārspīlētas, nejēdzīgas, traucējošas. Gandrīz vienmēr šos traucējumus pavada trauksme. DSM-IV-TR izdala arī OKT "bez kritikas", kad pašam pacientam uzmācība un apmātība nešķiet neadekvāta.
Šajā gadījumā runā par "psihotiska tipa" OKT traucējumiem.
OKT bieži ir komorbīdi ar depresīviem traucējumiem, paniku, fobijām, UDHS un ēšanas traucējumiem. Interesanta ir OKT saistība ar Tureta sindromu (kombinēta vokāla un motoriska rauste). Vismaz pusei pacientu ar Tureta sindromu atrod OKT. Šie traucējumi bieži pārmantojas nākamajās paaudzēs. Turklāt dažiem pacientiem pēc pārslimotas Streptococcus infekcijas parādās akūti tiki un smagi OKT, īpaši pediatriskajā populācijā. To skaidro ar iekaisuma ietekmi uz bazālajiem ganglijiem.
OKT etioloģiju saista ar serotonīna sistēmas regulācijas traucējumiem, imunoloģiskiem traucējumiem, neiroanatomiskām izmaiņām, ģenētiskiem faktoriem, psiholoģiskiem faktoriem - nespēju paciest nepatīkamu emocionālu stāvokli. Psihoanalītiskā pieeja OKT skaidro ar nosacītu regresiju no edipālās stadijas līdz anālajai attīstības stadijai, kas ir kā aizsardzības reakcija pret neapzinātiem agresīviem vai seksuālas dabas impulsiem.
OKT jāšķir gan no "normālām" uzmācīgām domām, satraukuma, ieradumiem, gan arī no anankastiskiem personības traucējumiem, šizofrēnijas, fobijām, depresīviem traucējumiem un citām iespējamām psihiskām saslimšanām.
OKT gaitas slikta prognoze iespējama, ja pacients ļaujas apmātībai, ja izpausmes ir dīvainas, ja traucējumi ir ilgstoši, sākušies agrīnā vecumā, ja komorbīdi ir arī depresija, pārvērtēšanas idejas, personības traucējumi. Labāka OKT prognoze ir pacientiem, kam pirms saslimšanas bijusi laba sociālā funkcionēšana, ja traucējumus izsaucis konkrēts, identificējams faktors, ja simptomi ir epizodiski.
Ārstēšana
OKT ārstēšanā nozīmīga ir atbalsta psihoterapija un biheiviorālā psihoterapija. Medikamentozas terapijas sākumposmā rekomendē vai nu SSAI, vai TCA klomipramīnu vidējās un lielās devās. Nepieciešamības gadījumā AD efektu iesaka augmentēt ar buspironu (ja ir trauksme), atipiskajiem neiroleptiķiem (ja ir psihotiskas iezīmes, šizotipiskas iezīmes vai tiki), litiju (ja ir klīniski nozīmīga depresija).
Smagos gadījumos var apsvērt elektrokonvulsīvo terapiju. Pasaules literatūrā ir dati par OKT psihoķirurģisku ārstēšanu (stereotakses cingulotomiju), kas teorētiski izjauc neironu plūsmu starp orbitofrontālo garozu un bazālajiem ganglijiem.
Комментариев нет:
Отправить комментарий
Примечание. Отправлять комментарии могут только участники этого блога.