Kontaktdermatīts ir vispopulārākā
profesionālā slimība ar milzīgu nozīmi gan indivīdam, gan sabiedrībai.
Alerģiskā kontaktdermatīta diagnosticēšanā ārstiem nepieciešama pacietība,
augsts profesionālo zināšanu līmenis un asa uztvere - īpaši, lai noteiktu šīs
alerģijas cēloni. Rakstā galvenokārt aplūkoti primāri un alerģiski
kontaktdermatīti un to ārstēšana.
Definīcijas un veicinošie faktori
Kontaktdermatīts ir ādas iekaisums, kas
var rasties pēc saskares ar ķīmisku vielu vai fizisku kairinātāju. Šķir
kairinājuma (primāro vai iritanto) un alerģisko (netiešo) kontaktdermatītu.
[2-4; 13]
Kairinājuma dermatīts var attīstīties
jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vispārējā stāvokļa un specifiskās
reaktivitātes. Faktorus, kas izraisa kairinājuma dermatītu, sauc par obligātiem
kairinātājiem. Biežāk sastopamie obligātie kairinātāji ir ādas tīrīšanas
līdzekļi, mazgāšanas līdzekļi, šķīdinātāji, skābes un sārmi, eļļas un ķermeņa
atdalījumi (autiņdermatīta gadījumā), kā arī augstas temperatūras iedarbība un
radiācija. [2-4] Klīniski novēro dedzināšanu vai sāpes bojājuma vietā. Novēro
eritēmu, bullas, tūsku, erozijas, nekrozes vai čūlas. [2; 7]
Alerģisku kontaktdermatītu (AKD) izraisa
vēlīnā jeb šūnu alerģiskā reakcija, kas attīstās pēc atkārtotas saskares ar
alergēnu. To izraisa mazmolekulārās ķīmiskās vielas jeb haptēni, kas ir,
piemēram, metālos (hroms, niķelis, kobalts, berilijs), antibiotikās, polimēros,
formaldehīdā, augos (indīgā efeja, indīgais ozols). [4; 5; 7; 13] Ekspozīcijas
laiks atšķiras: variē no mēnešiem līdz gadiem, retos gadījumos dažas nedēļas.
Mazmolekulārās vielas piestiprinās pie
Langerhansa šūnu specifiskiem receptoriem un migrē no epidermas bazālā slāņa uz
reģionālajiem limfmezgliem, kur piestiprinās pie alergēnspecifiskām T šūnām.
Pēc atkārtotas saskares ar alergēnu šīs atmiņas šūnas savairojas un migrē at
tiecīgā kontaktvietā un 4–8 stundu laikā ierosina alerģisku reakciju, kas būs plašāka
par kontaktvietu. [7; 12]
Epidemioloģija
Alerģisko kontaktdermatītu novēro visu
rasu pārstāvjiem un visās vecumgrupās. Bērniem alerģiskā kontaktdermatīta
incidence ir zemāka nekā pieaugušajiem. [5] Alerģiska kontaktdermatīta biežums
pieaug vecākiem cilvēkiem, darba veterāniem un personām, kas sirgst ar citām
(galvenokārt kuņģa un zarnu trakta) slimībām. [12] Sievietes ar
kontaktdermatītu slimo biežāk. [5; 6; 10]
No visiem kontaktdermatīta veidiem
kairinājuma dermatīts attīstās 80%, bet alerģisks kontaktdermatīts – 20%
gadījumu. [4]
Kontaktdermatītu biežāk novēro
cilvēkiem, kas strādā lauksaimniecībā, dzīvnieku aprūpē, automehānikā, pārtikas
rūpniecībā, skaistumkopšanā, dārzniecībā, veselības aprūpē, ķīmiskajā
rūpniecībā, metālindustrijā, tekstilrūpniecībā, gumijas rūpniecībā, pacientiem,
kas lieto lokāli aplicējumus līdzekļus. Pēdējā laikā, ņemot vērā pētījumu
rezultātus, kas rāda, cik ļoti pieaudzis pozitīvu kontaktalergēnu testu skaits
attiecībā uz ādu hidratējošiem līdzekļiem, standartizētos testos tiek
rekomendēts iekļaut arī tos. [5-7]
Attīstības mehānisms
Alerģiskā kontaktdermatīta attīstības
mehānisms ir ļoti specifisks, tam raksturīgas vēlīnā tipa hipersensitivitātes
reakcijas. AKD indukcijai nepieciešama haptēna (antigēna aktīvā daļa) savstarpēja
mijiedarbība ar ādu. Daudzi haptēni, kas attīsta AKD, ir taukos šķīstošas
vielas ar molekulāro svaru mazāk par 500 daltoniem. Tiek uzskatīts, ka haptēns
izveido kompleksu ar olbaltumvielām–pārnesējiem. Šīs olbaltumvielas, kas
atrodas uz Langerhansa šūnu (LŠ) virsmas, savienojoties ar haptēnu, izraisa
antigēno aktivitāti. Kontakta jutības indukcija izraisa savstarpējo T limfocītu
un epidermālo LŠ mijiedarbību. LŠ migrē uz reģionālajiem limfmezgliem un tur
sensibilizē specifiskās T šūnas. Pēc haptēnu aplikācijas LŠ migrē uz
limfmezgliem un piedāvā antigēnu. Tālāka alergēna iedarbība pastiprina šo
reakciju. Aktivētās cirkulējošās T šūnas nokļūst antigēna iedarbības vietā.
Savstarpēja antigēna iedarbība ar T šūnām pastiprina to proliferāciju un IL-2,
gamma-interferona sekrēciju. Vēlāk notiek iekaisuma mediatoru veidošanās.
Eksogēnais antigēns saistībā ar I a antigēnu izraisa tikai vienu no signāliem,
kas aktivizē T šūnas. LŠ spēj producēt sekundāro signālu, kas nepieciešams T
šūnu aktivizācijai, kā arī timocītu aktivizācijas faktoru, ko veido ādas šūnas
IL-1. Imunizācijas procesā notiek T šūnu proliferācija limfmezglu
parakortikoīdajos apvidos. Vēlāk tās diferencējas par efektoršūnām, atbrīvojot
limfokīnus, kas izraisa lokālu imūno reakciju.
Baktēriju, protozoju un vīrusu antigēni
var stimulēt makrofāgu spēju sekretēt IL-12, kas virza T šūnu diferenciāciju
par Th1. Tās, savukārt, izstrādā IL-2 un gamma-interferonu, kuri inducē vēlīnā
tipa hipersensitivitāti. Citu inducējošo aģentu (piemēram, helmintu) antigēni rada
IL-4 un 5, kā arī citus citokīnus, kas veicina antivielu veidošanos ar B šūnām,
piemēram, IgE antivielas. Akūta iekaisuma gadījumā keratinocīti tieši aktivizē
kapilāru endotēliju. Langerhansa šūnu (kaulu smadzeņu izcelsmes dendrītiskās
epidermālās sūnas) skaits ir 1–5%.
Langerhansa šūnas tiek pakļautas mitozei
epidermā. Šajās šūnās granulas veidojas endocitozes rezultātā. Nepārmainītā ādā
LŠ ir vienīgās, kas ekspresē antigēnus. LŠ ekspresē Fc (antigēna receptora
fragmentu), C3 (komplementu) un monoklonālo antivielu membrānas antigēnu. Tās
līdzīgi makrofāgiem attīsta T šūnu antigēnspecifisko aktivizāciju. Šīs šūnas ir
nepieciešamas T limfocītu citotoksiskai ģenerācijai, ko inducē epiderma. Tas
nozīmē, ka šīm šūnām ir vislielākā nozīme kontakta sensibilizācijas attīstībā.
[14-16]
Klīniskā aina
Klīniskā aina atkarīga no iekaisuma
fāzes: mēdz būt akūts, subakūts un hronisks kontaktdermatīts. [11; 12] Klīniski
tas izpaužas kā dažādu veidu izsitumi: no atsevišķām vezīkulām līdz labi
norobežotiem eritēmas plankumiem, ekzematizācijai un tūskai, nātrenei, var būt
arī pārejoši sausi plankumi, kas lobās. [5-7; 10; 11; 13]. Bojātās un veselās
ādas robežas iritanta kontaktdermatīta slimniekiem ir asas, bet alerģiskā
dermatīta gadījumā – izplūdušas, bez asām robežām, kas ir platākas par saskares
vietu ar alergēnu. [12]
Diagnostika
Ja no anamnēzes īsti nav skaidrs, kas
izraisījis kontaktdermatītu, to var noskaidrot divējādi:
·
izslēgt kontaktu ar aizdomīgajiem
priekšmetiem, līdz ādas stāvoklis uzlabojas, tad pakāpeniski veikt testu ar
katru priekšmetu;
·
var lietot arī ādas kontaktalergēnu
testus, kas ir vispāratzīta un standartizēta metode, kuras laikā alergēns tiek
aplicēts uz veselas ādas ar standartizētām alergēnu plāksnēm.
Pēdējā laikā, ņemot vērā pētījumu
rezultātus, tiek rekomendēts iekļaut arī standartizētus testus alerģijas
noteikšanai pret ādu hidratējošiem līdzekļiem. Testus liek ne agrāk kā trīs
nedēļas pēc ādas iekaisuma regresēšanas. Šajā laikā nedrīkst lietot
antihistamīna līdzekļus, kortikosteroīdus, citostatiķus u.c. pretiekaisuma
līdzekļus, nedrīkst saņemt UV apstarojumu (arī solārijā). Pēc 48 stundām testus
noņem un 15–30 minūtēs nolasa rezultātu. Ja alerģiskās reakcijas klīniskie
simptomi ir novēloti, rezultātu nolasa pēc 72 vai 96 stundām, atsevišķos
gadījumos pat nedēļu pēc testa aplicēšanas. Klīniski pozitīva testa reakcija ir
neliels sārts plankums ~1 cm diametrā ar eritēmas paplašināšanos, tūsku un
cieši novietotām vezīkulām, kas saglabājas pēc plāksnes noņemšanas vai arī
parādās 2–7 dienas pēc tam. [5-7; 12; 13]
Ārstēšana
Kontaktdermatīta pacientu ārstēšanā ir
trīs mērķi [2]:
·
ārstēt akūtu slimību ar pretiekaisuma
līdzekļiem un citiem līdzekļiem;
·
atjaunot ādas dabisko aizsargfunkciju;
·
izvairīties no recidīviem.
Etioloģiskā terapija
Pirms ārstēšanas obligāts
priekšnoteikums ir pārtraukt saskari ar alergēnu (zināmo vai iespējamo). [1; 3;
4; 10; 12]
Patoģenētiskā terapija
Lokālā ārstēšana atkarīga no [3; 12]:
·
slimības fāzes (akūta, subakūta,
hroniska);
·
klīniskām izpausmēm (eritēma–cianoze,
tūska–infiltrācija, pūslīši, mistrošana, kreveles, zvīņas);
·
komplikācijām (sekundārā infekcija);
·
lokalizācijas vietas.
Akūts
kontaktdermatīts
Akūta dermatīta gadījumā ārstēšanas
mērķis ir panākt vazokonstrikciju un mazināt iekaisuma šūnu infiltrāciju dermā
un epidermā, atdalot eksudātu un krēveles.
Akūtu dermatītu izteiktas mistrošanas
gadījumā ārstē ar mitriem un vēsiem apliekamajiem ar fizioloģisko šķidrumu vai
alumīnija acetātu, kā arī Sol. ac. borici 2%, Sol. ac. tanini 2%,
Sol. Resorcini 1–2%. Mitrās kompreses liek 2–3 reizes dienā pa 0,5 st.
Mitrās kompreses jāmaina ik pēc 10–15 min., lai tās saglabātu vēsumu un
neizžūtu. [4; 9; 12] Mitrās kompreses parasti lieto 2–3 dienas. [2]
Lokāli lieto kortikosteroīdu hidrokrēmus
(ūdens eļļā), losjonus/linimentus (eļļa ūdenī). Sejas, roku, dzimumorgānu
apvidū lieto vājas darbības, bet plaukstu un pēdu ādā stipras darbības
kortikosteroīdus. Optimāli kortikosteroīdi lokāli lietojami līdz brīdim, kad
iekaisums mazinās (7–10–14 dienas). [12]
Vajadzības gadījumā lokālu ārstēšanu var
kombinēt, perorāli lietojot zāles pret niezi (antihistamīnus), pret iekaisumu
(sistēmiskos kortikosteroīdus) un pret infekciju (antibiotikas). [4-6; 9]
Antihistmīna līdzekļu efektivitāte ir
vāja, jo alerģiskais kontaktdermatīts ir IV tipa alerģiska reakcija, bet to
lietošanas laikā mazinās tūska, nieze, eritēma. Akūta iekaisuma laikā labāk
lietot I paaudzes līdzekļus, jo tiem ir arī sedatīva darbība. [8; 12]. I
paaudzes līdzekļus lieto līdz 10 dienām, jo pēc tam tie zaudē iedarbību.
Terapiju turpina ar II paaudzes antihistamīniem līdz iekaisuma regresēšanai.
[8; 12]
Ja pievienojas bakteriāla vai sēnīšu
infekcija, izvēlas atbilstīgu terapiju. Bakteriālas infekcijas gadījumā
visbiežāk lieto doksiciklīnu 0,1 divreiz dienā (7–10 dienas), eritromicīnu 0,5
četrreiz dienā (7–10 dienas) vai klaritromicīnu 0,5 divreiz dienā (7 dienas).
Sēnīšu infekcijas gadījumā lieto flukonazolu pēc shēmas. [12]
Akūts, diseminēts kontaktdermatīts
Akūta, diseminēta kontaktdermatīta
gadījumā īslaicīgi pieļaujama arī sistēmisko kortikosteroīdu lietošana.
Ārstēšana atbilstīgi klīniskajai ainai parasti ilgst apmēram 2 nedēļas, sāk ar
120–90 mg vai 60–40 mg prednizolona, devu pakāpeniski samazinot. [10; 12]
Subakūts
kontaktdermatīts
Subakūtā stadijā, kad tūska mazinās,
mistrošana apstājas, sāk veidoties kreveles, jāpārtrauc lietot kompreses un
jāsāk eļļot āda. [4; 9; 12] Kad āda karsta, eritematoza, ar krevelēm,
ieteicamas pastas, kas ādu ietauko un vienlaikus susina. Pastām ieteicams
pievienot medikamentus, kas ādu dezinficē, veicina infiltrāta uzsūkšanos un
normalizē pārragošanos. [2; 12] Pasta jāuzziež ļoti plānā kārtā uz 24 stundām,
pēc tām āda jānotīra ar eļļas tamponu. Pastu parasti lieto 4–5 dienas,
pārmaiņus lieto arī kortikosteroīdu krēmus. [12]
Līdztekus lieto atvēsinošus, ādas
aizsargspēju atjaunojušus hidrogelus, krēmus, taukkrēmus (piemēram, Dexpanthenolum
krēmu, Acida adepica nonsaturata krēmu u.c.). [4; 12]
Ieteicamas arī ārstnieciskās peldes
(īpaši rokām un kājām) ar eļļām, 2–5% jūras sāli, kliju novārījumu. [2; 12]
Keratoplastiskie krēmi vai ziedes
veicina raga kārtas atjaunošanos (piemēram, 10% urea lotion, 5%
urīnvielas krēms u.c.). [2; 12]
Hronisks
kontaktdermatīts
Hroniska dermatīta gadījumā dominē
sūdzības par sausu, sabiezētu un saplaisājušu ādu. Šajā stadijā lieto
kortikosteroīdu ziedes un līdzekļus, kas mitrina ādu un palīdz saglabāt tajā
mitrumu. Mitrinošie līdzekļi uzlabo ādas elastību, lokanību un plasticitāti,
novērš sāpīgu plaisu veidošanos, uzlabo ādas aizsargfunkcijas, remdē niezi un
mazina iekaisumu. [4; 12]
Nepieciešamības gadījumā lieto
sistēmiskās antibiotikas vai lokāli kortikosteroīdu krēmus ar antibakteriālu
medikamentu (Acidum fusidicum, Hydrocortisoni acetas; Acidum
fusidicum, Betamethasoni valeras; Clotrimazolum, Hexamidini
diisethionas, Prednisoloni acetas). [12]
Pierimstot hroniska procesa
uzliesmojumam, āda jāturpina atveseļot ar ārstnieciskām peldēm, krēmiem,
ziedēm, kas veicina infiltrāta uzsūkšanos un uzlabo asinsriti. [12] Ieteicams
ilgstoši lietot arī ādu mīkstinošus, mitrinošus kopšanas līdzekļus, kā arī
vitamīnus.
Kā alternatīvu lokāliem
kortikosteroīdiem var lietot arī topiskos imūnmodulatorus, jo atšķirībā no
kortikosteroīdiem tie neizsauc ādas atrofiju. [10] Sejai parasti lieto pimecrolimus
krēmu, rokām tacrolimus ziedi.
Pacientiem ar hronisku alerģisko
dermatītu, kas slikti padodas standarta terapijai, apsver iespēju lietot UVA
vai PUVA. [2; 10] Ļoti nopietnas slimības gadījumā lieto arī imūnsupresīvos
medikamentus (ciklosporīnu A, azatioprīnu). [2; 10]
Kopsavilkums
Jāpiebilst, ka cilvēkiem ar tieksmi uz
alerģiskā kontaktdermatīta attīstību jāizvairās no potenciāliem alergēniem,
jāsaglabā ādas dabiskā aizsargbarjera, lietojot skābās un eļļas ziepes, kā arī
jālieto aizsargkrēmi un mitrinoši ādas kopšanas līdzekļi. Ieteicams lietot arī
vitamīnus ādai, omega-3 un ome ga- 6 taukskābes un mikroelementus. Tomēr
jāatceras, ka arī ādu mitrinošo līdzekļu sastāvā var būt alergēni, kas veicina
alerģiskā kontaktdermatīta attīstību. [2; 5; 6; 12]
Pareiza
farmakoloģisko preparātu izvēle ādas alerģisko slimību ārstēšanā katrā konkrētā
gadījumā ir atkarīga no imūtraucējumu rakstura. Tajā pašā laikā virkni
ārstniecisko līdzekļu, kas darbojas uz imunoloģisko reakciju gala posmiem, var
lietot jebkuru alerģisko dermatītu formu gadījumos.
Комментариев нет:
Отправить комментарий
Примечание. Отправлять комментарии могут только участники этого блога.