Psoriāzes ārstēšanas iespējas ar bioloģiskiem medikamentiem Latvijā

Psoriāze ir hroniska papuloskvamoza neskaidras etioloģijas dermatoze ar raksturīgu ģenētisko predispozīciju un atšķirīgu prevalenci (1,5-3%) dažādās pasaules valstīs. Aizvien pieaugošs ir psoriāzes patoģenēzes posmu un terapijas līdzekļu zinātnisko pētījumu klāsts, kas paver iespējas pilnīgāk izzināt slimības norisi un pielietot mūsdienīgas, patoģenētiski pamatotas ārstēšanas metodes. Savlaicīgi un mūsdienu medicīnas sasniegumiem atbilstīgi ārstējot slimību, mēs būtiski spējam uzlabot slimnieku dzīves kvalitāti. Pēdējos gados, balstoties uz plašiem psoriāzes imūnpatoģenēzes pētījumiem, ir pierādīta iespēja psoriāzes ār-stēšanā izmantot jaunus ārstēšanas līdzekļus, proti, bioloģiskos medikamentus. Citas bioloģisko līdzekļu indikācijas dermatoloģijā pagaidām ir maz pētītas.

Psoriāzes terapijā mūsdienās izmanto lokālas un vispārējas darbības ārstnieciskos līdzekļus, fototerapiju (ultravioleto staru terapiju), kā arī kūrortterapiju. Izvēloties ārstniecisko līdzekli vai metodi, ir jāņem vērā slimības stadija, forma un sezonalitāte.

Vairākums diagnosticēto gadījumu liecina, ka psoriāze pacientam pirmo reizi klīniski izpaudusies dzīves trešajā dekādē vai vēlāk. Psoriāzei, kas sākusies agrīni, proti, bērnībā, bieži raksturīga smagāka norise, tā grūtāk padodas terapijai, kā arī biežāk vērojami slimības recidīvi. Bērnībā diagnosticētas psoriāzes slimnieka ģimenes anamnēzē biežāk tiek atrasti psoriāzes gadījumi tuviem radiniekiem. Šādu vidēji smagu līdz smagu psoriāzes formu gadījumos nepieciešama ilgstoša ārstēšana un būtiska ir laba preparāta panesamība, tāpēc terapijā vairāk būtu akceptējami līdzekļi, kas, ārstējot ilgstoši, uzrāda augstāku drošību, lietojot visās vecuma grupās, arī vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Bioloģiskie medikamenti samazina iekaisumu psoriātiskos bojājuma perēkļos, tādējādi uzlabojot arī bojāto ādas rajonu stāvokli. Tie darbojas, ietekmējot specifiskas imūnsistēmas reakcijas, kas, iespējams, ir iesaistītas psoriāzes attīstībā. Tiek uzskatīts, ka bioloģisko medikamentu efektivitātes pamatā ir četri darbības mehānismi:

·  T šūnu aktivācijas un/vai migrācijas bloķēšana iekaisuma vietā (galvenokārt efalizumabs).

·  Imūnnovirzes indukcija, mainot citokīnu vidi no 1. tipa helperu (Th1) dominantes uz 2. tipa helperu (Th2) pārsvaru (Th2 citokīni: IL-4, IL-10, IL-11; specifiskie citokīnu antagonisti).

·  Patoloģisko aktivēto T šūnu skaita selektīva samazināšana (galvenokārt alefacepts).

·  Efektoro citokīnu (no kuriem galvenais ir tumoru nekrozes faktors alfa) inaktivācija (anti-TNF līdzekļi, galvenokārt infliksimabs un etanercepts).

Pašlaik Latvijā zāļu reģistrā ir iekļauti četri preparāti - bioloģiskie medikamenti, kas indicēti psoriāzes terapijai: etanercepts (Enbrel), adalimumabs (Humira), infliksimabs (Remikade) un efalizumabs (Raptiva). Šie preparāti ir ļoti dārgi, jālieto ilgstošu kursu veidā un Latvijā psoriāzes terapijā pašlaik vēl netiek plaši pielietoti.

Etanercepts

Darbības mehānisms

Psoriāzes pacientiem iekaisuma šūnu - T-limfocītu - infiltrācijas process izraisa TNF līmeņa paaugstināšanos psoriātiskajā bojājumā, salīdzinot ar neskartiem ādas apvidiem. Etanercepts konkurējoši inhibē TNF saistīšanos pie tā receptoriem uz šūnas virsmas un tādējādi nomāc TNF bioloģisko aktivitāti. TNF un limfotoksīns ir iekaisumu izraisoši citokīni, kas saistās ar diviem dažādiem šūnas virsmas receptoriem - 55 kilodaltonu (p55) un 75 kilodaltonu (p75), tumornekrozes faktora receptoriem (TNFR).

Abi TNFR organismā dabiski atrodas gan ar membrānu saistītā, gan šķīstošā veidā. Domājams, ka TNF bioloģisko aktivitāti regulē šķīstošie TNFR. TNF un limfotoksīns pastāv galvenokārt homotrimēru veidā, un to bioloģiskā aktivitāte atkarīga no krusteniskas saistīšanās ar šūnas virsmas TNFR. Dimēriskiem šķīstošiem receptoriem, piemēram, etanerceptam, ir lielāka afinitāte pret TNF, salīdzinot ar monomēriskiem receptoriem, un tie izteikti spēcīgāk konkurējoši inhibē TNF saistīšanos ar tā šūnu receptoriem. Izmantojot imūnglobulīna Fc vietu par saistošo elementu dimēriska receptora konstrukcijā, tiek nodrošināts ilgāks eliminācijas pusperiods no seruma.

Ārstēšanas metodika

Ieteicamā etanercepta deva ir 25 mg divas reizes nedēļā vai 50 mg vienu reizi nedēļā. Alternatīva lietošanas metode ir laika posmā līdz 12 nedēļām lietot 50 mg etanercepta divas reizes nedēļā un pēc tam, ja nepieciešams, lietot devu 25 mg divas reizes nedēļā vai 50 mg vienu reizi nedēļā. Terapija jāturpina, līdz tiek sasniegta remisija, pat līdz 24 nedēļām. Pacientiem, kam nenovēro atbildes reakciju pēc 12 nedēļām, ārstēšana jāpārtrauc.

Ja ir nozīmēta atkārtota terapija, jāievēro tie paši ārstēšanas ilguma un devas (25 mg divas reizes nedēļā vai 50 mg vienu reizi nedēļā) nosacījumi.

Efektivitāte (pētījumu rezultāti)

Etanercepta efektivitāte attiecībā pret citiem sistēmiskās terapijas veidiem pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi (atbildes reakcija pret citām sistēmiskajām terapijām) netika pētīta tiešā salīdzinošā etanercepta pētījumā ar citām sistēmiskajām terapijām. Tā vietā etanercepta drošība un efektivitāte tika novērtēta četros randomizētos, dubultaklos, placebo kontrolētos pētījumos. Galvenais efektivitātes rādītāja galapunkts visos četros pētījumos bija pacientu, kuri sasniedza PASI 75 12. nedēļā, proporcionālā attiecība katrā terapijas grupā (t. i., uzlabošanās vismaz par 75%, salīdzinot ar psoriāzes laukuma un smaguma pakāpes indeksu (Psoriasis Area and Severity Index) izejas punktā).

·  Pirmais pētījums bija otrās fāzes pētījums pacientiem ar aktīvu, bet klīniski stabilu perēkļveida psoriāzi, kas aptvēra ≥ 10% no ķermeņa virsmas laukuma, un kuru vecums bija 18 gadi un vairāk. 112 pacienti tika randomizēti un saņēma etanerceptu pa 25 mg (n=57) vai placebo (n=55) divas reizes nedēļā 24 nedēļas. Etanercepta terapijas grupā būtiski lielākai daļai pacientu novēroja atbildes reakciju ar PASI 75 12. nedēļā (30%), salīdzinot ar placebo grupu (2%). 24. nedēļā 56% etanercepta terapijas grupā sasniedza PASI 75, salīdzinot ar 5% placebo grupā.

·  Otrajā pētījumā tika iesaistīti 652 pacienti ar hronisku perēkļveida psoriāzi, lietojot tos pašus izvēles kritērijus kā pirmajā pētījumā, papildus izvēloties tos, kuriem minimālais PASI ir desmit. Etanercepts tika ievadīts devā pa 25 mg vienu reizi nedēļā, pa 25 mg divas reizes nedēļā vai pa 50 mg divas reizes nedēļā sešus mēnešus pēc kārtas. Pirmajā 12 nedēļu dubultaklajā ārstēšanas periodā pacienti saņēma placebo vai vienu no trim etanercepta devām. Pēc 12 terapijas nedēļām pacienti no placebo grupas sāka ārstēšanu aklajā etanercepta grupā (25 mg divas reizes nedēļā); pacienti no aktīvās terapijas grupas ārstēšanu turpināja 24 nedēļas ar devu, ar kādu tika randomizēti. Šajā pētījumā bija arī zāļu pārtraukuma periods, kad pacienti, kuri 24. nedēļā sasniedza PASI uzlabošanos vismaz līdz 50%, terapiju pārtrauca. Pārtraucot terapiju, tika vērota atgriezeniskā reakcija (PASI ≥150% no izejas punkta) un laiks līdz recidīvam (ko izteica kā sasniegto terapijas rezultātu samazināšanos 24. nedēļā vismaz par pusi no izejas punkta). Atcelšanas periodā psoriāzes simptomi trīs mēnešu laikā vidējā tempā pakāpeniski atgriezās. Netika novēroti strauji slimības uzliesmojumi vai ar psoriāzi saistītas nopietnas nevēlamas blakusparādības. Bija arī daži pierādījumi, kas liecināja par atkārtotas etanercepta terapijas ieguvumu pacientiem, kam sākumā bija atbildes reakcija uz terapiju.

·  Trešajā pētījumā tika iesaistīti 583 pacienti ar tiem pašiem iekļaušanas kritērijiem kā otrajā pētījumā. Šajā pētījumā pacienti saņēma etanercepta devas pa 25 mg vai 50 mg vai placebo divas reizes nedēļā 12 nedēļas un pēc tam papildu 24 nedēļas pacienti atklāti saņēma 25 mg etanercepta divas reizes nedēļā. Lielākā daļa pacientu (77%), kuri sākumā tika randomizēti ar 50 mg divas reizes nedēļā un kuriem etanercepta deva 12. nedēļā tika samazināta uz 25 mg divas reizes nedēļā, sasniedza atbildes reakciju ar PASI 75 36. nedēļā. Pacientiem, kuri saņēma 25 mg divas reizes nedēļā visu pētījuma laiku, PASI 75 atbildes reakcija pakāpeniski nostiprinājās no 12. līdz 36. nedēļai.

·  Ceturtajā pētījumā tika iesaistīti 142 pacienti, un tajā bija līdzīgi iekļaušanas kritēriji kā otrajā un trešajā pētījumā. Pacienti šā pētījuma laikā 12 nedēļas reizi nedēļā saņēma etanercepta devu 50 mg vai placebo, un pēc tam visi pacienti papildu 12 nedēļas atklātā pētījuma laikā saņēma 50 mg etanercepta reizi nedēļā. Šā pētījuma 12. nedēļā grupā, kas ārstēšanā saņēma etanerceptu, bija būtiski lielāka pacientu ar PASI 75 proporcija (38%) nekā grupā, kas saņēma placebo (2%). Efektivitātes atbildes reakcijas pacientiem, kas visu pētījumu saņēma 50 mg etanercepta vienu reizi nedēļā, turpināja palielināties līdz 71%, 24. nedēļā sasniedzot PASI 75.

Adalimumabs

Darbības mehānisms

Adalimumabs specifiski saistās pie TNF un neitralizē TNF bioloģisko darbību, bloķējot tā mijiedarbību ar p55 un p75 šūnu virsmas TNF receptoriem.

Adalimumabs arī modulē bioloģisko atbildes reakciju, ko inducē vai regulē TNF, tostarp adhēzijas molekulu, kas nosaka leikocītu migrāciju (ELAM-1, VCAM-1 un ICAM-1 ar IC50 1-2 x 10-10 M), daudzuma pārmaiņas.

Adalimumabs ir indicēts vidēji smagas vai smagas hroniskas zvīņveida psoriāzes ārstēšanai pieaugušiem pacientiem, kam cita sistēmiska terapija nav bijusi efektīva, ir kontrindicēta vai ir citas sistēmiskas terapijas nepanesamība, tostarp ciklosporīna, metotreksāta vai PUVA.

Ārstēšanas metodika

Ieteicamā adalimumaba sākotnējā deva pieaugušiem pacientiem 80 mg subkutāni, pēc tam vienu nedēļu pēc sākotnējās devas lieto 40 mg subkutāni katru otro nedēļu. Pacientiem, kam 16 nedēļu laikā nav atbildes reakcijas, terapijas turpināšana ir rūpīgi jāizvērtē.

Efektivitāte (pētījumu rezultāti)

Adalimumaba lietošanas drošība un efektivitāte tika pētīta pieaugušiem pacientiem ar hronisku zvīņveida psoriāzi (≥ 10% ķermeņa virsmas iesaiste un PASI ≥ 12 vai ≥ 10), kuri randomizētos, dubultaklos pētījumos bija kandidāti sistēmiskai terapijai vai fototerapijai. 73% psoriāzes pētījumos I un II iekļauto pacientu iepriekš bija saņēmuši sistēmisku terapiju vai fototerapiju.

·  Psoriāzes pētījumā I (REVEAL) tika vērtēti 1212 pacienti trijos ārstēšanas periodos. A periodā pacienti saņēma placebo vai adalimumabu 80 mg sākotnējā devā, pēc tam katru otro nedēļu pa 40 mg, sākot vienu nedēļu pēc sākotnējās devas. Pēc 16 ārstēšanas nedēļām pacienti, kuri sasniedza vismaz PASI 75 atbildes reakcijas (PASI punktu skaita uzlabošanās par vismaz 75% salīdzinājumā ar sākotnējo), sāka B periodu un atklāti saņēma 40 mg adalimumaba katru otro nedēļu. Pacienti, kuriem saglabājās ≥ PASI75 atbildes reakcijas 33. nedēļā un sākotnēji bija nejaušināti iedalīti aktīvajai terapijai A periodā, tika atkārtoti randomizēti C periodā 40 mg adalimumaba saņemšanai katru otro nedēļu vai placebo vēl papildu 19 nedēļas. Visās ārstēšanas grupās vidējais sākotnējais PASI punktu skaits bija 18,9 un sākotnējais Ārsta vispārējā novērtējuma (ĀVN) punktu skaits bija no mērena (53% iekļauto subjektu) līdz smagam (41%) un ļoti smagam (6%).

·  Psoriāzes pētījumā II (CHAMPION) 271 pacientam salīdzināja adalimumaba lietošanas efektivitāti un drošību salīdzinājumā ar metotreksātu (MTX) un placebo. Pacienti saņēma placebo, sākotnējo MTX 7,5 mg un pēc tam līdz 12. nedēļai devu palielināja līdz maksimālajai devai 25 mg, vai sākotnējo 80 mg adalimumaba devu un pēc tam katru otro nedēļu pa 40 mg (sākot vienu nedēļu pēc sākotnējās devas ievadīšanas) 16 nedēļas. Nav pieejami salīdzinoši dati par adalimumabu un MTX pēc 16. terapijas nedēļas. Pacientiem, kas saņēma MTX un sasniedza ≥ PASI 50 atbildes reakciju 8. un/vai 12. nedēļā, deva vairs netika palielināta. Visās ārstēšanas grupās vidējais sākotnējais PASI punktu skaits bija 19,7 un sākotnējais ĀVN punktu skaits variēja no viegla (mērenam (48%), smagam (46%) un ļoti smagam (6%).

Psoriāzes pētījumos I un II primārais vērtētais raksturlielums bija pacientu daļa, kuri sasniedza PASI 75 atbildes reakciju no sākotnējā brīža līdz 16. nedēļai.

Psoriāzes pētījumā I 28% pacientu, kuriem bija atbildes reakcija PASI 75 un kuri 33. nedēļā tika atkārtoti randomizēti saņemt placebo, salīdzinot ar 5%, kas turpināja lietot adalimumabu, bija adekvātas atbildes reakcijas zudums (PASI punktu skaits pēc 33. nedēļas un vēlāk vai pirms 52. nedēļas, kura rezultātā bija PASI 50 atbildes reakcija salīdzinājumā ar sākotnējo stāvokli ar minimālu PASI punktu skaita palielināšanos par sešiem punktiem salīdzinājumā ar 33. nedēļu). No pacientiem, kuriem nebija adekvātas atbildes reakcijas pēc atkārtotās randomizācijas placebo saņemšanai un kuri tad tika iekļauti atklātajā pētījuma pagarinājumā, 38% (25 no 66) un 55% (36 no 66) atguva PASI 75 atbildes reakciju pēc attiecīgi 12 un 24 atkārtotas ārstēšanas nedēļām.

Nozīmīga uzlabošanās 16. nedēļā, salīdzinot ar sākotnējo stāvokli un placebo (pētījums I un II) un MTX (pētījums II), tika pierādīta ar DDKI (Dermatoloģisko dzīves kvalitātes indeksu). Pētījumā I bija arī nozīmīga fiziskā un mentālā kopīgā pacienta anketas (SF-36) punktu skaita uzlabošanās salīdzinājumā ar placebo.

Atklātā pētījuma pagarinājumā pacientiem, kuriem PASI atbildes reakcijas dēļ zem 50 deva tika palielināta no 40 mg katru otro nedēļu līdz 40 mg katru nedēļu un kuri tika novērtēti 12 nedēļas pēc devas palielināšanas, 59 pacienti no 243 (tātad 24,3%) atguva PASI 75 atbildes reakciju.

Infliksimabs

Darbības mehānisms

Infliksimabs ir himēriska cilvēka un peles monoklonāla antiviela, kas ar lielu afinitāti saistās gan pie šķīstošām, gan transmembrānu TNFa formām, bet nesaistās pie limfotoksīna a (TNFb). Infliksimabs kavē TNFa funkcionālo aktivitāti dažādās in vitro bioloģiskās analīzēs. In vivo infliksimabs strauji veido stabilus kompleksus ar cilvēka TNFa - šis process notiek vienlaikus ar TNFa bioloģiskās aktivitātes samazināšanos.

Ārstēšanas metodika

Terapija ar infliksimabu tiek veikta 5 mg/kg intravenozas infūzijas veidā divu stundu laikā ar sekojošām papildu infūzijām ar 5 mg/kg devu otrajā un sestajā nedēļā pēc pirmās infūzijas, pēc tam ik pēc astoņām nedēļām. Ja pacientam nav atbildes reakcijas pēc 14 nedēļām (t. i., pēc četrām devām), papildu ārstēšana ar infliksimabu nav jāveic.

Efektivitāte (pētījumu rezultāti)

Infliksimaba efektivitāti novērtēja divos daudzcentru, randomizētos, dubultaklos pētījumos - SPIRIT un EXPRESS pacientiem ar psoriasis vulgaris diagnozi (skartais ķermeņa virsmas laukums ≥ 10%, PASI vērtē jums ≥ 12). Primārais rezultāts abos pētījumos bija pacientu procentuālais daudzums, kam sasniegta PASI uzlabošanās par ≥ 75% desmitajā nedēļā, salīdzinot ar sākotnējo stāvokli.

·  SPIRIT pētījumā vērtēja infliksimaba ievadterapijas efektivitāti 249 pacientiem ar psoriasis vulgaris, kas iepriekš bija saņēmuši PUVA vai sistēmisku terapiju. Pacienti saņēma 3 vai 5 mg/kg infliksimaba vai placebo infūzijas 0., 2. un 6. nedēļā. Pacienti ar ārstu doto globālo (kopējo) izmaiņu novērtējumu (Physician's Global Assessmen, PGA) ≥ 3 bija piemēroti tā paša ārstēšanas līdzekļa papildu infūzijai 26. nedēļā. SPIRIT pētījumā pacientu daļa, kas sasniedza PASI 75 desmitajā nedēļā, bija 71,7% 3 mg/kg infliksimaba grupā, 87,9% 5 mg/kg infliksimaba grupā un 5,9% placebo grupā. 26. nedēļā (20 nedēļas pēc pēdējās ievaddevas) 30% pacientu 5 mg/kg grupā un 13,8% pacientu 3 mg/kg grupā novēroja PASI 75. Laikā no 6. līdz 26. nedēļai psoriāzes simptomi pakāpeniski atjaunojās ar vidējo laiku līdz slimības recidīvam virs 20 nedēļām. Atsitiena efektu nenovēroja.

·  EXPRESS pētījumā vērtēja infliksimaba ievadterapijas un balstterapijas efektivitāti 378 pacientiem ar psoriasis vulgaris. Pacienti saņēma 5 mg/kg infliksimaba vai placebo infūzijas 0., 2. un 6. nedēļā, pēc tam veicot balstterapiju ik pēc astoņām nedēļām līdz 22. nedēļai placebo grupā un līdz 46. nedēļai infliksimaba grupā. 24. nedēļā placebo grupa pārgāja uz infliksimaba ievadterapiju (5 mg/kg), pēc tam veicot infliksimaba balstterapiju (5 mg/ kg). Nagu psoriāzi novērtēja, izmantojot Nagu psoriāzes smaguma pakāpes indeksu (Nail Psoriasis Severity Index, NAPSI). Iepriekšēju terapiju ar PUVA, metotreksātu, ciklosporīnu vai acitretīnu bija saņēmuši 71,4% pacientu, kaut gan viņiem noteikti nebija jābūt rezistentiem pret terapiju. Ar infliksimabu ārstētiem pacientiem nozīmīgas PASI 50 atbildreakcijas novēroja jau pirmajā vizītē (otrajā nedēļā) un PASI 75 atbildreakciju - otrajā vizītē (sestajā nedēļā). Pacientu apakšgrupai, kuri iepriekš bija pakļauti sistēmiskai terapijai, iedarbība bija līdzīga salīdzinājumā ar vispārējo pētījuma populāciju. Analīzes tika veiktas subjektiem ar nagu psoriāzi pie sākuma rādītājiem (81,8% no subjektiem). Vidējais sākuma rādītāju NAPSI vērtējums bija 4,6 infliksimabam un 4,3 placebo grupai. Nozīmīgs uzlabojums sākuma rādītājos tika novērots DDKI, kā arī fiziskajos un mentālajos rādītājos (SF-36 anketa).

Efalizumabs

Darbības mehānisms

Efalizumabs ir rekombinantas humanizētas monoklonālas antivielas, kas specifiski saistās ar LFA-1 (limfocītu funkcionāli saistītais antigēns-1) CD11a subpopulāciju, leikocītu šūnu virsmas proteīnu. Darbojoties pēc aprakstītā darbības mehānisma, efalizumabs inhibē LFA-1 saistīšanos pie ICAM-1, kas traucē T-limfocītu adhēziju pie citiem šūnu tipiem. LFA-1 ir atrodams aktivētajos T-limfocītos, bet ICAM-1 atrodas uz endoteliālajām šūnām un keratinocītiem psoriātiskos bojājuma perēkļos. Efalizumabs spēj mazināt psoriāzes simptomus, jo, traucējot LFA-1/ICAM saistīšanos, tas inhibē imunoloģiskās kaskādes dažādas pakāpes.

Ārstēšanas metodika

Vienreizējā sākuma deva ir 0,7 mg/ kg ķermeņa masas, turpmāk katru nedēļu injicē ar devu 1,0 mg/kg ķermeņa masas (maksimālā reizes deva nedrīkst kopumā pārsniegt 200     mg). Terapija ilgst 12 nedēļas. Turpināt terapiju drīkst tikai tiem pacientiem, kuriem slimība padodas šai terapijai.

Efektivitāte (pētījumu rezultāti)

Efalizumaba rekomendēto devu efektivitāte un lietošanas drošība vidēji smagas un smagas psoriasis vulgaris gadījumā ir pētīta piecos randomizētos, dubul taklos, ar placebo kontrolētos pētījumos (n=1742). Visu pētījumu primārais vērtēšanas kritērijs bija vienu nedēļu pēc 12 nedēļu terapijas kursa beigšanas novērtēt pacientu daļu, kuriem psoriātisko bojājumu laukums (PA - Psoriasis Area) un smaguma pakāpe (SI - Severity Index) bija samazinājušies par ≥ 75% (PASI-reaģēša na 75).

Lielākajā pētījumā IMP24011 (n=793) bija iekļauti pacienti (n=526), kuriem, izvērtējot psoriāzes ārstēšanas slimības vēstures, divas vai vairākas vispārējās ārstēšanas metodes nebija devušas uzlabojumu vai bijušas kontrindicētas, vai bijusi šo ārstēšanas metožu nepanesība.

Visos piecos pētījumos pacientiem, kuri pēc randomizācijas bija iekļauti efalizumaba grupā, attiecībā uz primāro vērtēšanas kritēriju (PASI-reaģēšana 75), kā arī uz visiem sekundārajiem vērtēšanas kritērijiem, salīdzinot ar placebo grupu, bija vērojams statistiski ticams uzlabojums. Tādi paši rezultāti apstiprinājās arī pacientiem, kuriem citas vispārējās ārstēšanas metodes bija nepiemērotas (IMP24011 pētījums).

Laiks līdz slimības recidīvam (uzlabojuma samazināšanās par ≥ 50%) pacientiem, kuri reaģēja uz 12 nedēļu terapiju (PASI uzlabošanās ≥ 75%), tika novērtēts pētījumā ACD2058g. Vidējais laiks starp recidīviem ārstēšanas sākuma periodā šiem pacientiem bija 59 līdz 74 dienas pēc pēdējās efalizumaba devas.

Dati par ilgtermiņa (līdz 108 nedēļām) ārstēšanu iegūti nekontrolētā pētījumā (ACD2243g) 158 pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi. Apmēram 72% no pacientiem (122 no 170) bija iekļaujami PASI 75 grupā. Ja visi, kas izstājās no pētījuma tā laikā, tiktu uzskatīti par neuzņēmīgiem pret šo terapiju, tad PASI 75 grupas lielums būtu 42% (122 no 290).

Nav salīdzinošu datu par efalizumabu un citām psoriāzes sistēmiskās terapijas metodēm.

Kopsavilkums (kontrindikācijas, blaknes, praktiski apsvērumi)

Pēc literatūras datiem var secināt, ka, salīdzinot ar tradicionālo imūnsupresīvo terapiju (ciklosporīnu un metotreksātu), bioloģiskiem modulatoriem ir akceptējamāka riska/efektitvitātes attiecība.

Izvērtējot bioloģisko modulatoru efektivitāti, var konstatēt, ka visaugstāko efektivitāti uzrāda infliksimabs, salīdzinot ar zemādas injekciju veidā ievadāmiem medikamentiem. Tomēr infliksimaba ievadīšana vēnā ir jāveic slimnīcas apstākļos un infūzijas laikā pastāv salīdzinoši lielāks alerģisku reakciju risks - no vieglām izpausmēm (apgrūtināta elpošana, izsitumi uz ādas, nieze) līdz smagām reakcijām ar hipotensiju un pat šoku.

Etanercepts, efalizumabs un adalimumabs tiek ievadīti zemādas injekciju veidā, tādēļ gan pacientus, gan viņu ģimenes locekļus var apmācīt pašus injicēt zāles. Tas savukārt ļauj pacientam veikt ārstēšanos ar šiem medikamentiem arī mājas apstākļos. Injekcijas vietā var būt vietējas reakcijas (apsārtums, nieze, pietūkums), bet tās parasti būs īslaicīgas un vieglas intensitātes.

Bioloģisko modulatoru terapiju nedrīkst uzsākt vai arī tā ir jāpārtrauc, ja pacientam ir kāda nopietna infekcija, piemēram, septisks artrīts, inficētas protēzes, akūts abscess, osteomielīts, sepse, sistēmiskas mikozes kā gadījumos, ja pacients ir HIV pozitīvs vai slimo ar hronisku B vai C hepatītu. Terapiju nerekomendē uzsākt arī pacientiem, kas iepriekš slimojuši ar tuberkulozi.

Bioloģisko medikamentu terapijas laikā iespējamas dažādas lokalizācijas audzēju, tostarp limfomu, attīstība. Bioloģisko medikamentu lietošanas laikā nav ieteicama vakcinācija: kādā pētījumā tika konstatēts, ka, vakcinējot pacientus pret pneimokokiem, bioloģisko medikamentu lietošan as laikā neizveidojas pietiekams efekts.

Ir nepieciešami turpmāki pētījumi, lai varētu izvērtēt bioloģisko modulatoru izmantošanas nepieciešamību dažādu psoriāzes slimības formu terapijā, salīdzinot ar tradicionālajām psoriāzes ārstēšanas metodēm.