Hlamidijas

Kas ir Hlamidijas

Hlamīdijas ir sīki mikroorganismi, kas vairojas gļotādā. Inficēšanās notiek, baktērijai Chlamydia trachomatis nokļūstot uz gļotādas. Lielākoties ar tām inficējas seksuālo kontaktu laikā vai arī, neievērojot higiēnu, jo šie mikroorganismi kādu laiku spēj izdzīvot arī ārpus cilvēka organisma.

Šī mikroorganisma forma var pastāvēt ārpus organisma istabas temperatūrā 24-36 h un iet bojā ultravioleto staru, dezinficējošo līdzekļu iedarbībā vai pie vārīšanās temperatūras. Ar hlamīdijām var inficēties arī bērni no slimās mātes caur placentu vai dzemdību laikā. Turklāt infekcija var izplatīties arī limfogēni (pa limfas ceļiem) vai hematogēni (caur asinsriti).

Hlamidioze ir visbiežāk sastopamā seksuāli transmisīvā uroģenitālā infekcija, kas var izraisīt ilgstošu iekaisumu ar komplikācijām. Visbiežāk hlamīdijas bojā dzimumceļu un urīnceļu gļotādas. Hlamīdijas, ja tās neārstē, var izraisīt dažādus iekaisuma procesus dzimumceļu, urīnceļu, elpošanas ceļu gļotādā. Infekcijai nonākot acu gļotādā, attīstās konjuktīvīts. Var būt izsitumi. Slimniekiem ar imūnpatoloģiskām reakcijām attīstās reaktīvais artrīts, nodozā eritrēma u.c.

Ilgstoša infekcija sievietēm izraisa saaugumus olvados, ārpusdzemdes grūtniecību, spontāno abortu un neauglību, vīriešiem – priekšdziedzera iekaisumu, potences traucējumus un neauglību, izraisa saaugumus, hronisku locītavu bojājumu.

 Simptomi

Sūdzības var arī nebūt, tomēr parasti ir nepatīkamas sajūtas urīnizvadkanālā, dedzināšanas sajūta vai nieze. Urīnizvadkanāla atvere mēdz būt nedaudz tūskaina, ar niecīgiem gļotainiem izdalījumiem. Sievietēm raksturīgs dzemdes kakla un tā kanāla iekaisums.

Vīriešiem vajadzētu pārbaudīties, ja:

-no urīna izvadkanāla parādās pastiprināti izdalījumi;

-sāp un pietūkst sēklinieki.

 Diagnostika un ārstēšana

Inkubācijas periods ir 5-14 dienas un ilgāks, t.i. šajā laikā analīzes hlamīdijas neuzrādīs. Hlamīdiju diagnosticēšanai pielieto dažāda veida metodes, piemēram, veicot speciālus uzsējumus no dzemdes kakla un urīnizvadkanāla, izmeklējot ar polimerāzes ķēdes reakciju un nosakot hlamīdiju DNS, kas ir specifiska un ļoti jutīga izmeklēšanas metode.

Asins analīzēs var noteikt tikai antivielas, ko cilvēka organisms ir izveidojis pret hlamīdijām, taču tā ir nespecifiska reakcija un neko neliecina par infekcijas stāvokli izmeklēšanas brīdī. Arī bakterioskopija ir nejutīga metode, kas dod iespēju slimību konstatēt tikai 15-25% gadījumu, to izmanto arvien retāk. Šim testam ir tikai orientējoša nozīme.

Tā kā hlamidioze ir infekcijas slimība, tad to ārstē tikai un vienīgi ar antibakteriāliem līdzekļiem. Ārstēšanās kursu nosaka šo mikroorganismu attīstības cikls. Pēc mēneša jāveic atkārtota pārbaude, jo reizēm ar vienu ārstēšanās kursu nepietiek. Cilvēka uroģenitālo hlamidiozi ierosina baktērijas Chlamydia trachomatis, kas var ilgstoši parazitēt šūnā, radot minimālu antigēnu kairinājumu.

Imūndepresijas vai imūndeficīta gadījumā tās var transformēties, izraisot slimības uzliesmojumu. Atsevišķos gadījumos var slimot tikai viens no partneriem, kuram ir vājāka imunitāte, bet otrs kalpot par šīs infekcijas avotu (pārnēsātāju). Tomēr, ja vienam no dzimumpartneriem ir diagnosticēta šī saslimšana, izmeklēšana jāveic arī otram, un ārstēšanu vēlams veikt vienlaicīgi un paralēli. Lai slimība neatkārtotos un nepārietu hroniskā formā, papildus terapijai vēlams lietot dažādus imunitāti un organismu kopumā stiprinošus preparātus.