Krūškurvja traumas- NMP, TAKTIKA

Krūškurvja traumas var iedalīt pēc to rašanās trim galvenajiem mehānismiem:

• trauma, kas radusies inerces rezultātā, – mūsdienās visbiežāk sastopamais veids, kad iekšējo orgānu inerce

atpaliek no skeleta paātrinājuma vai bremzējuma. Visraksturīgākais šā mehānisma piemērs ir automobiļu

avārijas;

• ķermeņa kompresija – rodas no mehāniska saspieduma vai krītot no liela augstuma, kad ārējais spēks

pārsniedz skeleta galējo izturību;

• lokālās iedarbības trauma – spēka trieciens pārsniedz audu un orgānu pretestību. Šie ievainojumi ir atkarīgi no lietotā ieroča veida un paātrinājuma spēka pielikšanas brīdī. Tās ir šautas (lodes, šķembas) un

durtas/cirstas brūces. Traumatizēta tiek tikai konkrēta zona. Piemēram, lode ar savu trieciena enerģiju iedarbojas lokāli uz krūškurvi, bet pārējais organisms traumas brīdī paliek neskarts.

Pie nedaudz retāk sastopamām lokālās iedarbības traumām pieskaita – ķīmiskos apdegumus, elpceļu obstrukciju žņaugšanas vai slīkšanas rezultātā, termiskos apdegumus un elektrotraumas. Lai noteiktu agrīnas medicīniskās iejaukšanās nepieciešamību un transportēšanas iespē jamību/veidu, ļoti svarīga ir savlaicīga krūškurvja traumas veida diagnostika. Krūškurvja traumas rezultātā bieži rodas elpošanas traucējumi, kas izraisa audu hipoksiju, hiperkapniju un acidozi. Audu hipoksija rodas no audu nepilvērtīgas apgādes ar skābekli. Tās cēlonis var būt: hipovolēmija (asins zudums), plaušu ventilācijas un perfūzijas traucējumi (kontūzija, hematoma, alveolārs kolapss u.c.) un intratorakālā spiediena attiecību pārmaiņas (spriedzes pneimotorakss, vaļējs pneimotorakss u.c.). Respiratora acidoze veidojas kā sekas neadekvātas ventilācijas (hipoventilācija) un intratorakālā spiediena attiecības maiņai. Hipoperfūzijas rezultātā audos veidojas metaboliskā acidoze. Akūtā stadijā hipoksijai ir lielāka nozīme.

Krūšu kurvja traumas vēl iedala:

1.  slēgtas krūškurvja traumas  bez pleiras un krūškurvja orgānu bojājumiem- sasitumi, krūšu kaula lūzumi, ribu lūzumi.

2.  Krūškurvja slēgtie ievainojumi ar pleiras un krūškurvja orgānu bojājumiem,

3.  Krūškurvja vaļējie ievainojumi ar pleiras krūškurvja bojājumiem.

Krūškurvja slēgtie  ievainojumi bez pleiras un   krūškurvja orgānu bojājuma : sasitumi, krūškaula lūzumi, ribu lūzumi, lāpstiņu lūzumi, slēgtie krūškurvja sienas ievainojumi, tangenciālie krūškurvja šauti un durtie ievainojumi.

Krūškurvja slēgtie ievainojumi ar pleiras un krūškurvja orgānu bojājumiem- krūškurvja satricinājums, krūškurvja saspiedums, krūškurvja sasitums, hemotorakss.

Krūškurvja satricinājums

·    parasti sprādziena un gaisa spiediena viļņa iedarbības rezultātā, tūlīt pēc traumas – bālums vai cianoze, elpas trūkums, auksti sviedri, šoks,

·    smagos gadījumos var iestāties primāra sirds paralīze – sinkope.

Krūškurvja sasitums un saspiedums parasti kombinējas ar –ribu lūzumiem, krūškurvja sienas asinsvadu pārāvumiem, pleiras bojājumi, plaušu plīsumiem, pneimotoraksu, hemotoraksu, zemādas emfizēmu.

Hemotorakss

·    asiņošana un asins uzkrāšanās pleiras dobumā.

·    Ja asins daudzums pleiras dobumā nepārsniedz 200 ml, tad nav konstatējams, ne klīniski, ne rtg,

·    Liela asins zuduma gadījumā- posthemorāģiskās  anēmijas klīnika, elpošanas traucējumi, sirdsdarbības traucējumi.

Pneimotorakss

·    Gaisa uzkrāšanās pleiras dobumā,

·    Var izveidoties pēc ribu lūzumiem, plaušu vai pleiras plīsumiem,

·    Ja gaiss pleiras dobumā iekļūst lielā daudzumā, tad rodas plaušas kolapss, plauša tiek izslēgta no elpošanas.

·    Tas var būt vaļējs , slēgts un ventiļa pneimotorakss.

Vaļējs pneimotorakss

·    Gaiss pleiras dobumā iekļūst no ārienes,

·    Videnes svārstīšanās- līdz ar elpošanas kustībām videne svārstās uz vienu un otru pusi,

·    Videnes svārstīšanās ātri izraisa elpošanas insuficienci un nopietnus sirdsdarbības traucējumus.

Slēgts pneimotorakss

·    Atvere slēgta, gaiss pleiras dobumā parasti sterils,

·    Ārstē konservatīvi-punkcija,

·    Ja punkcija nelīdz, tad pleiras dobuma drenāža (Bīlava drenāža, drenēšana ar Pertesa aparātu un inžektoru)

·    Smagos gadījumos torokocentēze vai plaušas daļas rezekcija.

Ventiļa pneimotorakss

·    Biežāk rodas pēc plaušas lēverveida plīsuma vai vaļējām brūcēm,

·    Gaiss pleiras dobumā ieplūst, bet ārā neplūst,

·    Hipertensīvais pneimotorakss- spiediens pleiras dobumā pārsniedz atmosfēras spiedienu.

Pneimotoraksa klīnikas īpatnības nosaka-

·    Krūškurvja sienas un plaušu bojājuma plašums,

·    Posttraumatiskā pleiropulmonālā šoka pazīme,

·    Asiņošanas intensitāte pleiras dobumā.

Smaga pneimotoraksa īpatnības nosaka- Elpas trūkums, Cianoze, Pulsa paātrināšanās, Ribstarpu izlīdzinājums, samazinātas elpošanas kustības slimajā pusē, Perkutējot- kastes skaņa, Auskultējot- pavājināta elpošana

Klīnika:

·     Pie vaļēja pneimotoraksa – smaga elpošana, asinsrites traucējumi,

·     Paradoksāla elpošana – ieelpā no saplakušās plaušas daļēji tiek iesūkts gaiss veselajā plaušā, līdz ar to ievainojuma puse vēl vairāk saplok .Izelpā daļa gaisa no veselās plaušas nonāk ievainotās puses plaušā.

Taktika: Ja spriedzes pneimotorakss – nekavējoties izdari pleiras dobuma punkciju

Ja vaļējs pneimotorakss – nekavējoties uzliec pārsēju

Ja iespējams mugurkaula bojājums – cietušo pārvieto kā “vienu veselu