. Sepse- dg.,NMP, taktika

Sepse ir organisma vispārēja smaga saindēšanās, kuras cēlonis ir strutas radošo mikroorganismu un to toksīnu cirkulācija asinīs un limfā.

SEPSE ierosina stafilokoki, streptokoki, pneimokoki, gonokoki, zarnu nūjiņas un anaerobi. Mikroorganismiem iekļūstot audos, rodas iekaisums, kam raksturīgs apsārtums, pietūkums, sāpīgums un paaugstināta t. Organisms cenšas inf.u ierobežot: leikocīti izveido aizsargvalni ap inf. perēkli.

Ja organisms stipri novājināts (hipovitaminoze, liels asins zaudējums, novājēšana) un inf. ļoti virulenta, tā ņem pārsvaru pār leikocītu aizsargfunkciju un, izlauzoties cauri to aizsargvalnim, izplatās pa visu organismu — izveidojas SEPSE. Tā var būt dažu ķirurģiski ārstējamu slimību — furunkula, karbunkula, flegmonas, abscesa, osteomielīta u.c, kā arī inf.cētu brūču komplikācija.

SEPSE var rasties arī no bojātiem zobiem un strutojošām mandelēm (orālā SEPSE), urīnceļu inf. gadījumā (urosepse), jaundzimušiem — sastrutojot nabas brūcei (nabas sepse); retāk SEPSE var rasties pēc operācijas.

Izšķir metastazējošo un nemetastazējošo SEPSE.
Metastazējošā SEPSE (piēmija) izplatās ar asins plūsmu; strutu perēkļi izveidojas dažādos audos un orgānos: kaulos, locītavās, aknās, plaušās, liesā u.c; visbiežāk to ierosina stafilokoki.
Nemetastazējošajai SEPSE (septicēmijai) raksturīga toksīnu nokļūšana asinīs un audu deģeneratīvas pārmaiņas; ieros-i parasti ir streptokoki.

SEPSE simptomi: strauja t paaugstināšanās, drebuļi, svīšana. Atkarībā no jaunu strutu perēkļu veidošanās ķermeņa t var būt paaugstināta ik dienas vai arī ar pārtraukumiem. Mēle sausa, aplikta, paātrināta sirdsdarbība un elpošana, pazemināts asins spiediens. Āda var kļūt iedzeltena, palielinās aknas un liesa. Asinīs palielinās leikocītu daudzums. Pasliktinās ēstgriba, rodas sagurums, apātija, galvassāpes, bezmiegs; dažreiz aptumšojas apziņa. SEPSE ir smaga komplikācija un apdraud cilv. dzīvību.
Ārstē slimnīcā.