. Traumatiska cerebrālā koma- kritēriji, NMP, taktika

Neiroloģiskā izmeklēšana jāveic šādā secībā:

• jānosaka samaņas līmenis;

• jānosaka zīlīšu izmēri un reakcija uz gaismu;

• jānosaka katras ekstremitātes motora reakcija uz kairinājumu;

• jānosaka fokāli vai vispārēji neiroloģiski simptomi.

Samaņas līmeni galvas traumu slimniekiem jāvērtē pēc Glazgovas komas skalas (standartizēta pacienta samaņas līmeņa vērtēšana pēc acu atvēršanas reakcijas, mutiskās atbildes un motorās reakcijas). Smaga galvas smadzeņu trauma (GST) ir pacientam, kurš pēc vitālo funkciju atjauno šanas atrodas bezsamaņā un pēc GKS atbilst 3–8 ballēm.

Jānovērtē acu zīlītes. Nozīmīga anizokorija – zīlīšu diametru atšķirība vismaz par 1 mm.

Ar reakciju uz gaismu pārbauda gan redzes nerva (II), gan okulomotorā nerva (III) funkciju.

Par pozitīvu reakciju uzskatāma zīlīšu konstrikcija vismaz par 1 mm. Klīniski nozīmīgs ir tieši okulomotorā nerva funkcijas traucējums, kas ir noderīgs simptoms pieaugoša intrakraniāla tilpuma gadījumā un vienlaikus signalizē par smadzeņu ķīlēšanās draudiem.

Hemiparēze vai hemiplēģija parasti iestājas intrakraniālajam bojājumam pretējā pusē, bet var rasties arī bojājuma pusē (“nepareizi” lokalizējošā pazīme). Tādējādi hemiparēzei vai hemiplēģijai ir mazāka nozīme intrakraniāla bojājuma puses lokalizācijā.

Klīniska izmeklēšana nevar droši norādīt intrakraniālas hematomas tipu vai pusi, bet tā norāda uz tālākās

izmeklēšanas nepieciešamību un nodrošina pamatu, ar ko salīdzināt jebkuras tālākās klīniskās pārmaiņas.

Ja pacientam ir epileptiskas krampju lēkmes, tās jākupē ar antikonvulsantiem (benzodiazepīni, īslaicīgas darbības barbiturāti).

Draudošas galvas smadzeņu ķīlēšanās gadījumā (vienpusēja vai abpusēja zīlīšu paplašināšanās, asimetriska zīlīšu reakcija uz gaismu, patoloģiska ekstremitāšu fl eksija vai ekstensija, progresējoša neiroloģiskā stāvokļa pasliktināšanās, kas nav izskaidrojama ar ekstrakraniāliem faktoriem) jau līdz slimnieka nogādāšanai neiroķirurģiskā stacionārā jāsāk mannitola infūzija bolusa veidā (lg/kg 30 min laikā), īslaicīga hiperventilācija ar pC02=30–35 mm Hg. Furesemīds var tikt izmantots kopā ar mannitolu potencējoša diurētiska efekta radīšanai . Deva- 20-60 mg i/v. Krampju  lēkmju gadījumā- diazepāms 0,2 mg/kg i/v lēni., ja nav efekta- tiopentāls.

Neiroloģiskā izmeklēšana jāatkārto pietiekami bieži, līdz stacionāra apstākļos tiek precizēti galvas un nervu

sistēmas bojājumi.

Primārās izmeklēšanas un transporta laikā slimniekiem ar galvas traumu jāsaglabā brīva venozā attece pa

jugulārajām vēnām, pārsējiem jābūt pietiekami vaļīgiem. Pēc vitālo rādītāju stabilizēšanas taisni vērstu galvu un ķermeņa augšdaļu vēlams pacelt apmēram 30 grādu leņķī. Šādā stāvoklī var atsūkt elpceļus iespējamas vemšanas gadījumā, pacientu var klīniski novērtēt, var novērtēt vitālos parametrus, netiek papildus paaugstināts intrakraniālais spiediens, kā arī bojājumu gadījumā tiek labāk aizsargāts mugurkauls. Slimniekiem ar galvas traumu, pēc dažādiem literatūras avotiem, 1,8–10% gadījumu ir arī nopietni kakla skriemeļu bojājumi, tāpēc nepieciešams preventīvi fiksēt kaklu ar cieto apkakli, līdz stacionārā kakla skriemeļu lūzums tiek vai nu apstiprināts, vai arī izslēgts. Ja ir aizdomas par mugurkaula lūzumu, pacients jānovieto uz cieta pamata vai vakuummatracī. Par kakla skriemeļu un mugurkaula pārējo daļu iespējamo bojājumu jādomā, veicot jebkuru manipulāciju, īpaši, cietušo intubējot un pārvietojot.

Smagu un vidēji smagu galvas smadzeņu traumas slimnieku sākotnējo izmeklēšanu praktiski veic vienlaikus ar neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) sākšanu. Pirmsslimnīcas etapa uzdevums ir nodrošināt cietušā vitālās funkcijas, ko realizē primārās izmeklēšanas laikā. Sekundāro izmeklēšanu veic atkarībā no situācijas – pēc iespējas daļu īsteno pirmsslimnīcas etapā, taču pilnīgu sekundāro izmeklēšanu var izdarīt tikai stacionārā. Pacientam ar galvas traumu prioritāte ir ātra un pilnīga vitālo fi zioloģisko rādītāju atjaunošana un stabilizācija.