NMP cukura diabēta slimniekam sarežģījumu gadījumos

Izšķir četrus cukura diabēta veidus:

1.      Pirmā tipa cukura diabēts;

2.      Otrā tipa cukura diabēts;

3.      Sekundārais cukura diabēts;

4.      Grūtnieču cukura diabēts.

Cukura diabēta akūtās komplikācijas:

1.      Diabētiskā ketoacidoze.

2.      Hipoglikēmija.

3.      Diabētiskā hiperosmolāra dehidratācija.

 1. Diabētiskā ketoacidoze 

    Ar diabēta dekompensāciju saprot cukura līmeņa palielināšanos virs 20 mmo/l un ketonvielu rašanos urīnā.

    Attīstās leni - dienas, vairāku dienu un pat vēl ilgāka laikā.  

Dekompensācijas cēloņi:

1.      Parāk mazas insulīna vai pretdiabēta tablešu devas vai kārtējo devu izlaišana.

2.      Nepareizi sabalansēta diēta, pārēšanās.

3.      Insulīna deficīts situācijās, kad deva ir jāpalielina, bet tas nav izdarīts (emocionālais stress, grūtniecība, infekcija, trauma, operacija).

Klīniskās izpausmes:

1.  Pirmās pazīmes- slāpes, poliūrija, niktūrija, nelaba dūša, vemšana, vājums.

2.  Pakāpeniski attīstās dehidratācija – hiperemēta sausa āda, sausas gļotādas, mīksti acu āboli, neskaidra redze, izteikts nespēks, galvassāpes.

3.  Hipotensija, vājš un ātrs pulss.

4.  Stāvoklim pasliktinoties – Kusmaula tipa elpošana, elpai ir augļu (acetona) smarža. Iestājas apdullums un pēc tam – koma.

Ārstēšanas principi:

1.  Rehidratācija - pacients zaudē šķidrumu un elektrolītus, kas jākompensē. Pirmajās 12 st. ievada 6l šķidruma (4l - pirmajās 4 st.) - 0,9% nātrija hlorīda šķīdums.

2.  Kad glikēmija kļūst zemāka par 15 mmo/l, ievada 5% glikozes šķīdumu nātrija hlorīda vietā, jo bez glikozes organisms nespēj atbrīvoties no ketoniem. Pacientiem ar izteiktiem mikrocirkulācijas traucējumiem un hipotoniju ievada dekstrānus vai asins plazmu.  Šķidrumu ievada tikai parenterāli. Nedrīkst ievadīt šķidrumu per os, jo ketoacidozes dēļ rodas kuņģa atonija un paplašināšanās. Lai novērstu slāpes, var iedot sūkāt ledu, mitrināt lūpas un mēli.

3.  Insulīnterapija -vēnā ievada tikai ātras darbības insulīnu, labāk ar perfuzoru. Parasti ievada 6 DV st., pēc tam devu samazina. Glikēmija jākontrolē katru stundu. Vēlams, lai glikēmija pazeminātos aptuveni līdz 5mmol stundā. Kad pacients ir spējīgs ēst, pāriet uz s/c insulīna ievadīšanu.

4.  Kālija ievade - hipokaliēmija (poliūrija, insulīna deficīts) var radīt dzīvībai bīstamu aritmiju. Tāpēc ar otro insulīna infūzijas stundu iesaka ievadīt kālija hlorīdu (2%) i/v. Jāievada ļoti lēni, jo ātra kālija koncentrācijas paaugstināšanās ir bīstama, tā var būt aritmijas un nāves cēlonis.

Kālija līmenis jākontrolē ik 2-4 st. 

2. Hipoglikēmija 

Veselam cilvēkam hipoglikēmija izpaužas klīniski, kad glikēmija ir 2,5 - 3,0 mmol/l. Bet cukura diabēta pacientiem simptomi var parādīties , ja glikēmija ir zem 3,4 mmol/l. 

Iespējamie cēloņi:

1.      Pretdiabēta līdzekļu pārdozēšana.

2.      Nepietiekams ogļhidrātu daudzums uzturā vai izlaista ēdienreize.

3.      Parāk liela fiziskā slodze vai alkohola lietošana.

Klīniskā aina:

1.  Pirmā simptomu grupa: veģetatīvie simptomi, stresa hormonu darbības rezultāts (KA, GK, glikagons): nemiers, bailes, svīšana, trīce, bālums, sirdsklauves, neliela AS paaugstināšanāš, sāpes sirds apvidū.

1.  Otrā simptomu grupa: simptomi, ko rada glikozes deficīts smadzeņu šūnās.

a.   vispārējie simptomi: bada sajūta, galvassāpes, nespēks, reibonis, lēnīgums, lūpu tirpšana;

b.  domāšanas un uztveres traucējumi: apmulsums, nespēja koncentreties, atmiņas traucējumi,

c.   kustību un koordinācijas traucējumi: gaitas traucējumi, grūtības runāt, nespēja veikt ierastas darbības (arī glikēmijas paškontroli);

d.  psihiskie traucējumi ir ļoti daudzveidīgi – agresivitāte, uzbudinājums, nepamatota aušība, kritikas  trūkums (piem., atsakas no palīdzības), krampji, bezsamaņa.

3.      Nonākot komā, pacientam āda ir bāla, ir auksti sviedri, elpošana ir normāla, AS parasti ir normāls.

Hipoglikēmiju nosacīti var iedalīt šādi:

1.  Viegla hipoglikēmija - pacients pats to spēj atpazīt un noverst.

2.  Vidēji smaga hipoglikēmija - pacients ir dezorientēts, taču ar cita cilvēka palīdzību hipoglikēmiju var novērst, uzņemot ogļhidrātus. Jāatceras, ka viņš savu stāvokli var neuztvert kritiski, kļūt rupjš vai atteikties no palīdzības.

3.  Smaga hipoglikēmija - bezsamaņa.

    Dažiem slimniekiem var būt hipoglikēmijas nesajušana - glikēmija ir zem 2,5 mmol/l, bet pacientam nekādu simptomu nav. Draud pēkšņa komas iestāšanās. Biežāk tā var būt pacientiem ar ilgu slimības stāžu un grūtniecēm 1. trimestrī. 

Palīdzība: hipoglikēmijas gadījumā jārīkojas nekavējoties.

1.      Ja pacientam ir viegla hipoglikēmija - dod 10-20 g glikozes vai 3 tējkarotes cukura. Var dot 200 ml augļu sulas vai 3 karameļu tipa konfektes, vai 2-3 cepumus. Ja uzlabošanās nav, atkārtoti (pēc 20 min.) dod saldu dzērienu.

2.      Ja pacients ir bezsamaņā - i/v ievada 40-100 ml 40% glikozes šķīduma. Pēc samaņas atgūšanas turpina ievadīt 5 vai 10% glikozes šķīdumu i/v, ar sistēmu.

3.      Ja i/v glikozes ievadīšana nav iespējama, izmanto glikagonu s/c vai i/m, 1mg. Glikagons atbrīvo glikogēnu aknās un tādējādi paaugstina glikozes līmeni asinīs, iedarbība sākas pēc 5-20 min., ilgst 1 - 1,5 st.

3. Diabētiskā hiperosmolāra dehidratācija 

      Parasti rodas vecākiem 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Pacientam ir ļoti augsts glikozes līmenis asinīs (40 mmol/l un vairāk). Ūdens no audiem steidz pāriet asinīs, bet ar urīnu savukārt tiek izvadīts no organisma. Notiek visu organisma audu atūdeņošanās. Asinis kļūst stipri biezākas, pastāv liels trombožu risks.

    Attīstās lēni - vairāku dienu un pat vairāku nedēļu laikā. Simptomi lielā mērā ir līdzīgi kā diabētiskās ketoacidozes gadījumā. Visspilgtākā pazīme ir ļoti stipra dehidratācija. Galvenā atšķirība ir dziļas ātras jeb Kusmaula elpošanas trūkums (nav acidozes). 

    Hiperosmolāra dehidratācija ir smagāks un dzīvībai bīstamākais stāvoklis nekā diabētiskā ketoacidoze, un pat pareiza ārstēšana reizēm nespēj glābt pacienta dzīvību. Galvenais ārstēšanas pasākums ir rehidratācija ar izotonisko nātrija hlorīda šķīdumu.