Slīkšana saldūdenī un jūras ūdenī-taktika.

• Slīkšana saldūdenī (peldbaseinā, upē, ezerā). Saldūdens nokļūst plaušu alveolās (vissīkākā plaušu sastāvdaļa, kas atgādina maisiņus) un ātri uzsūcas asinsvados, kuri tās apņem. Saldūdenim nokļūstot asinsritē, asins elektrolītu sastāvs mainās un tāpēc:

- plīst sarkanie asinsķermenīši (eritrocīti) un attīstās smaga asins patoloģija, ko sauc par hemolīzi;

- asins elektrolītu sastāva pārmaiņu dēļ var attīstīties sirdsdarbības traucējumi;

- plaušu alveolām plīstot, var rasties neatgriezeniski plaušu bojājumi.

• Slīkšana sālsūdenī (jūrā, okeānā). Sālsūdens, nokļūstot plaušu alveolās, piesaista no plaušu asinsvadiem asins šķidro daļu. Alveolas piepildās ar šķidrumu, attīstās plaušu tūska, un skābeklis nevar nokļūt plaušu asinsvados. Ūdenī atrodas arī baktērijas un ķīmiskas vielas, kas var izraisīt plaušu bojājumus.• Balsenes spazms. Ja cilvēka elpceļos nokļūst neliels daudzums saldūdens vai sālsūdens, var attīstīties balsenes spazmas un ūdens vairs nevar nokļūt plaušas. Uzsākot elpināšanu šādam cietušajam, var būt situācija, kad cietuša plaušās nevar iepūst gaisu. Šajā gadījumā nedrīkst apjukt, bet jāpārliecinās, vai elpceļi ir brīvi {svešķermeņi mutē, pareizs galvas stāvoklis), un jāatkārto elpināšanas mēģinājums, jo, cietušajam esot bezsamaņā, balsenes spazmas izzūd un elpināšana kļūst iespējama.• Sirdsdarbības traucējumi. Cilvēkam atrodoties aukstā ūdenī, sakarā ar klejotājnerva kairinājumu, var sākties pēkšņa un dzīvībai bīstama sirdsdarbības palēnināšanās, kas var izraisīt bezsamaņu un noslīkšanu.

NMP- pret visiem slīkstošajiem jāizturas kā pret traumas pacientiem- nedrīkst aizmirst par iespējamo mugurkaula traumu. Jau pirms izcelšanas no ūdens jācenšas fiksēt cietušā kakla daļa un cietušais jau ūdenī jānovieto uz dēļa. Pēc iespējas ātrāk jāuzsāk elpceļu atbrīvošana un mākslīgā plaušu ventilācija. Ja nepieciešams arī netiešo sirds masāžu. Jānovērš aspirācijas iespējas, izmantojot sūkni. Padziļinātā kardiopulmonālā reanimācija parasti notiek pēc ventrikuļu fibrillācijas, bezpulsu elektriskās aktivitātes vai asistolijas algoritmiem, ņemot vērā atdzīvināšanas īpatnības hipotermijā esošiem pacientiem. Hipotermija pacientam var iestāties arī KPR laikā, jo liels ūdens daudzums iztvaiko no cietušā ādas virsmas un apģērba, tādejādi vēl vairāk pazeminot ķermeņa temperatūru. Lai mazinātu hipotermiju, cietušais pēc iespējas ātrāk jāatbrīvo no slapjā apģērba, jāsasedz ar segu u.tt. Bieži vien hipotermija var traucēt adekvāti izvērtēt elpošanu un sirdsdarbību. Stacionārā jānogādā arī tie slimn., kuriem uz NMP atbraukšanas brīdi jau atjaunojusies samaņa, elpošana un sirdsdarbība. Arī šajos gadījumos jānodrošina O2 piegāde, sirdsdarbības monitorēšana, jo iespējama apnoes lēkmes, bradikardija, kambaru tahikardija vai fibrillācija, asistolija. Iespējama plaušu tūskas attīstīšanās- otreizēja slīkšana.

Ārstēšana: optimāla oksigenizācija caur masku ar 100% O2. Ja nepieciešams- intubācija, mākslīgā plaušu ventilācija. Bronhu spazmu ārstēšanai lieto beta2 antagonistus vai adrenalīnu. Hipotermijā esošiem- sasildīšanas pasākumi. Infūzterapijā koriģē eloktrolītu līdzsvara traucējumus. Seko divrēzei. Ja nepieciešams, hipoglikēmijas, hipotensijas izraisītas bronhorejas, krampju, disritmijas, arteriālas hipotensijas simptomātiska ārstēšana. Plaušu tūskas profilakses pasākumi.

Slīkšanas iespējamās sekas- plaušu ievainojumi, hiotermijas un prolangētas hipoksijas patofizioloģiskās sekas- neiroloģiski bojājumi, plaušu tūska, ARDS, sekundāras plaušu infekcija, orgānu mazspēja- akūta nieru tubullāra nekroze, mioglobinūrija, hemoglobinūrija