MASĀŽA

Kas ir masāža?

Masāža (notiek no franču massage vārda - «masēt, braucīt», iespējams, no arābu massa vārda «pieskarties, skart» vai no latīniska massa - «masa», «mīkla») pārstāv  ārstēšanu ar pieskārienu palīdzību ar fiziskiem, funkcionāliem medicīniski - terapeitiskiem mērķiem, un dažos gadījumos ar emocionāliem mērķiem.

Masāža pārstāv pacienta iedarbošanos uz ķermeņa ar saspaidīšanas (strukturēta, nestrukturēta un/vai kustības), berzes, vibrācijas palīdzību, īstenojami ar rokām vai ar mehānisku ierīču palīdzību. Mērķis var būt muskuļi, cīpslas, ligamenti, āda, locītavas un citu ķermeņa daļus, kā arī limfmezgli un/vai gremošanas organi. Masāža var notikt ar roku, pirkstu, elkoņu, delnas, pēdas palīdzību, eksistē vairāk kā 80 masāžas atšķirīgas tehnikas. Masāžas taisišanās galvenie cēloņi ir pacientu lūgumi un ārstnieciska efektivitāte.

Teorijā skaitā, ka masāža ir spējīga bloķēt sāpju signālus, kas rīkojas pie smadzenēm (vārtu kontroles teorija), aktivizēt nervu sistēmas darbību, stimulēt endorfīnu un serotonīnu atdalīšanu, palielināt limfas darbu, samazināt sāpju izjūtas, kā arī uzlabot miegu.

Masāža var notikt ar profesionālu masāžu terapeitu, vai citiem speciālistiem, tādi kā hiropraktiķi, osteopati, sporta treneri, terapeiti. Masāžu terapeiti strādā hospitāļos kā kopēji speciālisti, aprūpe mājās, sporta iestādēs, spa salonos un skaistuma salonos, kruīzu kuģos, privātos ofisos, hoteļos. Kontrindikācijas pret masāžu ir dziļa vēnu tromboze, problēmas ar asiņošanām vai zāļu pielietojums, tādus kā Warfarin, asinsvadu bojājums, novājinātiba ar kaula vēzi, osteoporoze, lūzumi un drudzis.

Profesionālos nosacījumos klients atguļas uz speciālu masāžu galdu vai sēžas uz speciālo masāža krēslu, vai guļ uz paklājiņa uz grīdas. Izņemot tādas prakses,  kā Šiatcu, Tui Na, vai masāža ar pēdas, masāžu taisa izģērbtajā stāvoklī vai daļēji izģērbtajā stāvoklī, pacienta ķermeni apklāj ar dvieli vai palagu.

Masāžai ir daudz priekšrocības, ieskaitot atbrīvošanu no sāpēm, stresa, kā arī palīdzība pie daudzām saslimšanām, līdz pat pilnas izveseļošanās.

Atbrīvošana no sāpēm

Cēlonis, pa kuru cilvēki izmanto masāžu ir viņa palīdzība pie muskuļu traumām un skeleta traumām. Masāža samazina sāpes. Masāža tāpat vairāk efektīvi, nekā citas terapijas metodes samazina sāpes mugurā un samazina pēcoperācijas sāpes. Slimnieki ar vēzi tāpat runā par stāvokļa uzlabojumu. Masāža var samazināt galvassāpes. Punktveida masāža var atnest vairāk labuma nekā klasiska zviedru masāža, ārstējot sāpes mugurā. Savienojumā ar izglītību un pieredzi, masāža var veicināt hronisku sāpju ārstēšanu muguras apakšdaļā.

Slimības

Masāža veicina veselības atjaunošanu pie atšķirīgām saslimšanām. Masāža stimulē plaušas darbību pie astmatiķiem, samazina glikozes līmeni slimniekiem ar diabētu. Masāža samazina spiedi un veicina pēcdzeršanas sindromu noņemšanu. Masāža tāpat palīdz ārstēt dieniņu-žokļa disfunkciju. Masāža var palīdzēt pie diplegijas, kas ir izsaukta ar cerebrālu paralīzi. Masāža tiek izmantota vispārēja stāvokļa uzlabojumam, slimības simptomu noņemšanai.

Dvēseliska veselība

Masāža tāpat labvēlīgi iedarbojas uz dvēseliska stāvokļa. Viņš noņem stresu un samazina nervozitātes un depresijas izjūtu, uzlabojot kopēju stāvokli. Papildinājumā pie sāpes noņemšanas, stresa samazināšana un relaksācija ir masāžas izmantošanas kopēji cēloņi.

Citi faktori

Citi labvēlīgi faktori ir nogurdināmības samazināšana, stresa, nelabuma. Lokanības palielinājums, muskuļu sprieguma samazināšana, spazmu samazināšana masāžu terapijas rezultātā. Masāža tāpat stimulē imūnu sistēmu, palielinot limfocītu daudzumu. Līdz ar to, šis efekts ir sasniedzams tikai ar aromomasāžas palīdzības, kurš paredz atšķirīgu eļļu izmantošanu.

Pēc masāžas pacientiem ir novērojams darbspējas un matemātikas spēju uzlabojums, kas, varbūtēi, veicina stresa hormonu samazināšana.

 Masāžas vēsture

 Filologu mēģinājumi noskaidrot paša vārda „masāža” izcelšanās liecina par to, ka šis jēdziens ir diezgan vecs. Daži uzskata, ka masāža ir franču vārds „massage”, kas nāk no darbības vārda „masser” (berzēt), kurš, savukārt, ir aizgūts no arābu „mass” – pieskarties, taustīt. Citem šķiet, ka vārds „masāža” ir radies no sanskrita „makch”, trešie – no grieķu vārda „masso” (saspiest ar rokām), ceturtie – no latīņu vārda „massa” (kas pielīp pie pirkstiem), piektie – no senebreju vārda „mashesh” (tvarstīt). Visi šie termini, katrs savādāk, līdz zināmai pakāpei atspoguļo masāžas paņēmienu būtību. Daudzas ciltis un tautības izmantoja masāžu ļauno garu izdzīšanas reliģisko rituālu laikā, kā arī svētu nomazgāšanu procesā, ierīvējot ķermenī dažādas eļlas.

Masāžas kā ārstnieciskā līdzekļa izmantošanas sākumi ir meklējami sirmā senatnē. Literārie avoti sniedz liecības par to, ka masāža ir bijusi pazīstama vairāk kā 25. gadsimtus p.m.ē. Mūsdienās atrastās akmens adatas fakts ir ļāvis Ķīnas tautas medicīnas akadēmijai secināt, ka akupunktūra ir pastāvējusi vismaz 10. tūkstošgades atpakaļ, bet roku masāža daudz agrāk. Masāža – īstenībā ir daļa no reliģiskām, filozofijas un medicīnas mācībām, kas nākušas no tūkstošgadu dziļumiem. Jau sen masāžu pielietoja Senajā Indijā, Japānā, Korejā, Senajā Ēģiptē, Senajā Grieķijā un Senajā Romā, Austrumu un Rietumeiropas valstīs, Senajā Krievzemē un daudzos citos pasaules nostūros. Ir zināms, ka masāžu pielietoja pat pirmatnējās Dienvidāfrikas ciltis. Acīmredzams, ka pašā sākumā sāpīgās vietas glaudīja, berzēja un mīcīja tīri instinktīvi. Masāžu veica tautas medicīnas pašos agrīnajos attīstības posmos.

Ķīnā masāžu sāka pielietot trešajā tūkstošgadē p.m.ē. Tur to izmantoja reimatisko sāpju, mežģījumu ārstēšanai, noguruma, muskuļu spazmu noņemšanai. Turklāt, veicot masāžu, ķīnieši berzēja ar rokām visu ķermeni, maigi saspiežot muskuļus un veicot īpatnējas raustīšanas kustības locītavās. Raustīšanas laikā krakšķus varēja dzirdēt pat no liela attāluma. Par masāžas pielietošanu Senajā Ķīnā pirmoreiz tiek minēts grāmatā „Kong-Fu” („Cilvēka māksla”), kas ir uzrakstīta 2698.gadā p.m.ē. „Kong-Fu” manuskripta autori apgalvoja, ka kustības (vingrošana un masāža) uztur elpošanas līdzsvaru, bet elpošana, savukārt, ir asinsrites regulators. Mūsu ēras VI gs. pirmo reizi pasaules vēsturē Ķīnā tika dibināts valsts medicīnas institūts, kurā kā obligāto disciplīnu pasniedza ārstniecisko masāžu. Gandrīz visās Senās Ķīnas provincēs bija ārstnieciskās vingrošanas skolas, kurās sagatavoja taosse ārstus, kas praktizēja masāžu un ārstniecisko vingrošanu. VI gs. p.m.ē. Ķīnā tika izdota 64. sējumu liela enciklopēdija ar nosaukumu „San-Tsai-Tu-Gosi”, kurā bija sistematizēti berzēšanas, mīcīšanas, dauzīšanas, vibrācijas, pasīvo kustību paņēmieni, izklāstīta senās ķīniešu masāžas metodika un tehnika.

Senajā Indijā masāžu pielietoja visos dzīves gadījumos: slimību un čūsku kodienu, noguruma un īpaši traumu, sasitumu, lūzumu un sastiepumu gadījumos. Tur speciāli apmācīti priesteri taisīja masāžu svētajos tempļos. Mākslā dziedināt ar masāžu viņi guva tādus panākumus, ka vienkāršos cilvēkos izraisīja māņticīgās bailes. Masāžas paņēmieni Senajā Indijā sīki aprakstīti „Ajūrvēdas” traktātā – „Dzīves zinības” (IX – III gs p.m.ē.). Tai pat laikā norisa ķermeņa izmīcīšana – no augšējām ekstremitātēm līdz pēdām. Indieši pirmie apvienoja tvaika pirtis ar masāžu. Masāžas laikā, pirtī, uz sakarsētām dzelzs plītīm lēja noteiktu ūdens daudzumu, kurš iztvaikojot, iekļuva katra klātesošā ādā. Kad cilvēka ķermenis kļuva pietiekoši mitrs, tad masējamo nolika uz grīdas un katrā pusē viens kalps ar dažādu spēku saspieda atslābušos ekstremitāšu muskuļus, bet pēc tam masēja vēderu un krūtis. Tad cilvēku grieza uz vēdera un veica masāžu uz pakaļējās ķermeņa virsmas.

4000.g. p.m.ē. Senajā Ēģiptē, Līvijā, Bābelē masāžu izmantoja gan ārstējot brūces, ko kareivji guva kaujās, gan fizisko spēku atjaunošanai pēc kara pārgājieniem. Vienā no papirusiem, ko atrada 1841.g. Ēģiptes karavadoņa sarkofāgā, bija attēloti tādi masāžas paņēmieni kā glaudīšana, berzēšana un dauzīšana. Asīrijas ķēniņam Sanheriba (861.-705. g. p.m.ē.) piederušu priekšmetu vidū bija bareljefs no alebastra, kas attēloja divus cilvēkus, viens no kuriem masēja otru.

Masāža kopā ar eļļu un ziežu ierīvēšanu ādā bija seno grieķu pārņemta no Ēģiptes. Homērs apraksta kā Circeja pirtī ar ziedēm ieberzēja Odiseju. Senās Grieķijas ārsti pielietoja masāžu ne tikai medicīnā ārstēšanas nolūkos, bet arī ieviesa to sadzīvē, sportā, skolā un armijā. Iedzīvotāju fiziskās audzināšanas sistēmā parādijās jauns masāžas veids – ķermeņa, kurš ar veselības nostiprināšanas mērķi tika izpildīts kopā ar fiziskiem vingrinājumiem. Jaunatne mācījās ģimnāzijās, kur masāža bija obligātas izvēles mācību priekšmets. Pirmais no grieķu ārstiem, kurš ieteica pielietot masāžu kā atveseļošanās līdzekli, bija Herodikoss (484. – 425.g. p.m.ē.). Viņa māceklis Hipokrāts, slimību ārstēšanai rekomendēja masāžu ar audu mīcīšanu (460. – 377.g. p.m.ē.). Krājumā „Hipokrāta kodekss” (“Corpus Hyppocraticum”) autors aprakstīja fizisko vingrinājumu un masāžas paņēmienu ietekmi uz slimu cilvēkam. Skaidroja to ārstniecisko ietekmi ar fizioloģisko procesu stimulāciju. Tieši Hipokrātam pieder izteiciens: ”Ārstam jābūt pieredzējušam daudzās lietās un, starp citu, arī masāžā”. Viņš aicināja īpašu uzmanību pievērst mīcīšanas paņēmieniem, uzsverot, ka to ietekmē „atslābušais loceklis stiprinās, bet saspringtais kļūst kustīgs”. Hipokrātu atzīst par masāžas kā ārstnieciska līdzekļa pamatlicēju.

Senās Romas ārsti arī pārņēma masāžas teorijas un prakses sasniegumus no ķīniešiem, indiešiem, ēģiptiešiem un grieķiem, un veicinājuši masāžas turpmāku attīstību kā ārstēšanas mākslu un fiziskās audzināšanas veidu. Ļoti plaši masāžu pielietoja romieši Karakallas un Diokletiāna pirtīs. Masāžas paņēmieni, kas bija pārnesti uz Seno Romu, tika izmantoti gladiatoru skolās. Masāžu veica gan pirms cīņas (labākai organisma sagatavošanai), gan pēc tās ar traumu ārstēšanas mērķiem un spēku ātrākai atjaunošanai pirms tālākajām divkaujām. Imperatora armijā masāža kļuva par kareivju fiziskās sagatavošanas neatņemamo daļu.

Senās Krievzemes slāvu ciltis, kā par to liecina Nestora raksti, atrodoties sava klimata bargajos apstākļos, bieži izmantoja mazgāšanos un pēršanos pirtīs, pašmasāžu, sitot sev ar bērza vai ozola pirtsslotu pa ādu. Bēržot locītavas un mīcot muskuļus plaši izmantoja smēres, taukus un speciālas zāles, vārītas no augiem un lapām. Līdzīga masāža bija izplatīta arī somiem un karēļiem.

Beidzamā masāžas pārveidošanās par patstāvīgu ārstēšanas metodi notika tikai mūsu ēras pirmās tūkstošgades otrajā pusē. Kopš tiem laikiem cilvēce vāca un akumulēja šo pieredzi.

 Masāžas veidi

 Ārstnieciskās

Holistiskā, Reiki, limfodrenāžas, muguras, medus un Stoun-terapija ( ar sildīšanu uz karstiem akmeņiem).
-Pretcelulīta masāža,
-Atslābinošā, antistresa.

Masāža nepieciešama visiem - pieaugušajiem, bērniem, pusmūža cilvēkiem (ja nav blakus parādību). Pirmām kārtām tā vajadzīga veseliem cilvēkiem, lai uzturētu labu pašsajūtu, arī dažādu slimību profilaksei.

Indikācijas (gadījumi, kad nepieciešama ārstnieciskā masāža)

1.Sāpes mugurā, jostas vietā, kakla skriemeļos.
2. Galvas sāpes.
3. Osteohondroze.
4. Sasitumi, muskuļu, cīpslu un saišu sastiepumi.
5. Lūzumi visās dzīšanas stadijās.
6. Funkcionāli traucējumi pēc lūzumiem un mežģījumiem (locītavu mazkustība, izmaiņas muskuļos, audu nepareizi saaugumi).
7. Artrīts akūtā un hroniskā stadijā.
8. Neiralģijas un nefrīti.
9. Radikulīts.
10.Paralīze.
11.Sirds muskuļa hroniska nepietiekamība.
12.Stenokardija.
13.Hipertoniskā slimība.
14.Arteriālā hipertonija.
15.Rehabilitācijas periods pēc miokarda infarkta.
16.Hronisks gastrīts.
17.Resnās zarnas funkciju traucējumi.
18.Bronhīts.
19.Pneumonija.
20.Bronhālā astma.
21.Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas (bez saasinājumiem).

Kontrindikācijas (dotas vispārējā veidā)
1. Akūts drudzis un paaugstināta temperatūra.
2. Asiņošana un tieksme uz to.
3. Asins slimības.
4. Strutojoši procesi jebkurā stadijā.
5. Dažādas ādas, nagu un matu slimības.
6. Asinsvadu un limfvadu iekaisumi, tromboze, izteikta varikozā vēnu paplašināšanās.
7. Perifērisko un galvas smadzeņu asinsvadu paplašināšanās.
8. Aortas un sirds aneirisms.
9. Alerģiskās saslimšanas ar ādas izsitumiem.
10.Vēdera orgānu saslimšana ar tieksmi uz iekšējo asiņošanu.
11.Hronisks osteomelīts.
12.Audzēji.
13.Psihiskās slimības ar paaugstinātu uzbudināmību.
14.Trešās pakāpes asinsrites nepietiekamība.
15.Hipertonisko un hipotonisko krīžu periodos.
16.Akūta miokarda išēmija.
17.Izteikta galvas smadzeņu asinsvadu skleroze.
18.Akūta respiratoru saslimšana.
19.Traucējumi zarnu trakta funkcijās (slikta dūša, vemšana, caureja).

ĀRSTNIECISKĀ HOLASTISKĀ MASĀŽA

Termins "holistisks" nāk no grieķu vārda "holos" (vesels, veselīgs). šī masāža sevī apvieno vairākas austrumu un rietumu ārstnieciskās atveseļošanas sistēmas. Pie tām pieder su-džok un rei-ki, klasiskā masāža, manuālā terapija, bioenerģētiskā terapija un refleksu terapija. Holistiskās masāžas pamatā ir tāda pat pieeja cilvēkam kā tradicionālajā austrumu medicīnā. Tajā cilvēka organisms tiek uztverts kā vesela sistēma, kur visas daļas atrodas dziļā savstarpējā saistībā un atkarībā. Attiecīgi ārstēšana notiek ne tik daudz konkrētas slimības simptomu novēršanā, kā organisma bioinformācijas saišu bojājumu normalizēšanā, tās atgriežot iepriekšējā līmenī. Holistiskā masāža aptver visu cilvēka ķermeni. Zona, kas prasa lielāku uzmanību (un nereti ir par iemeslu masiera apmeklējumam), tiek apstrādāta ciešā kontaktā ar visu ķermeni - tik lielā mērā, cik organisms spējīgs atjaunoties. Holistiskajam principam ir savas ārstnieciskās atveseļošanas iedarbības īpatnības. Pilns masāžas kurss parasti sastāv no 10-15 seansiem, saīsinātais no 5-7 seansiem. Iespējams arī iepazīšanās variants ar 1-3 tikšanās reizēm. Zinātniskie pētījumi rāda, ka organisms "ieslēdzas" fizioloģiskajā un bioķīmiskajā līmenī tikai pēc trešā seansa. Tādā veidā šie trīs iepazīšanās seansi ne rada nopietnas izmaiņas organismā, ne arī tam kaitē, vienīgi cilvēks gūst priekšstatu par holistiskās masāžas tehniku. Tomēr atveseļošanās un ārstnieciskais efekts parādās daudz ātrāk. Ar šo masāžas veidu iespējams pazemināt vai paaugstināt nervu uzbudināmību, iedarbināt gandrīz zudušos refleksus, ievērojami uzlabot audu stāvokli, iekšējo orgānu darbību un pacienta pašsajūtu. Uzlabojas organisma sistēmu caurlaidība, muskuļu, iekšējo orgānu un galvas asinsvadu stāvoklis. ārstnieciskā holistiskā masāža pozitīvi iespaido arī perifēro nervu sistēmu. Ar tās palīdzību var samazināt vai noņemt galvas sāpes, uzlabot nervu sistēmas caurlaidību, paātrināt atjaunošanās procesu pie bojājumiem, novērst blakus parādību rašanos locītavās un muskuļos nervu bojājumu vietās.

 Masāžas iedarbība uz ādu

Āda nodrošina iekšējo orgānu mehānisko aizsardzību pret bojājumiem, aizkavē mikroorganismu un citu kaitīgu vielu iekļūšanu ķermenī, piedalās šķidruma un siltuma apmaiņā ar ārējo vidi, reaģē uz kairinājumiem.

Ar masāžas palīdzību tiek aizvāktas ādas virskārtas atmirušo šūnu paliekas. Tas sekmē ādas elpošanu, pastiprina tauku un sviedru dziedzeru darbību. Bez tam uzlabojas arī asinsrite un ādas barošanās no dziedzeriem. Tātad - ievērojami paaugstinās visi organisma vielu apmaiņas procesi.

Masāžas ietekme uz muskuļiem

Muskuļos atrodas daudz asinsvadu. Masāžas ietekmē muskuļu audi labāk tiek apgādāti ar skābekli un barības vielām, no tiem ātrāk tiek izvadīti sairšanas produkti, vieglāk rodas "enerģija", ar kuras palīdzību muskuļi saraujas un kļūst darba spējīgāki. Tādēļ, pirms apgūt masēšanas metodiku, tehniku un paņēmienus, nepieciešams rūpīgi iepazīties ar cilvēka muskuļu izvietojumu. Tad ar masāžas palīdzību īsā laikā iespējams atjaunot fiziskā darbā nogurdinātu muskuļu darba spējas.

 Masāžas ietekme uz locītavām, saitēm un cīpslām

Masāža aktivizē locītavas apvalka sekrēciju, sekmē tūsku, izgulējumu un pataloģisko nogulsnējumu uzsūkšanos. Apstrādes rezultātā masējamajā sektorā notiek asiņu un limfas pārdale, kas sekmē skābekļa un barības vielu pieplūdi, aktivizē vietējo asinsriti un pastiprina oksidēšanās-reducēšanās procesus. Viss tas sekmē sāpju noņemšanu un mugurkaula funkciju atjaunošanu. Masāža nostiprina saites un cīpslas, paaugstina pretestību dažādām infekcijām un fiziskām ietekmēm. Masāža īpaši noderīga pusmūža un veciem cilvēkiem.

Masāžas ietekme uz asinsriti un limfosistēmu

Masāžas ietekmē paātrinās venozo asiņu un limfas atplūde, kas uzlabo apgādi ar skābekli un barības vielām dažādās ķermeņa daļās, sekmē ātrāku sairšanas produktu izvadīšanu no organisma, likvidē sastrēgumus locītavās un mugurkaulā. Masāža ne tikai vienkārši ierosina lielāka skaita kapilāru darbību, bet arī sekmē asiņu plūsmas pārdali masējamā apgabalā. šī ietekme izplatās arī uz citām, masējamai vietai tuvākām ķermeņa daļām. Notiek asiņu atplūde no iekšējiem orgāniem uz ādas virspusi un muskuļiem, kas sekmē mērenu perifēro asinsvadu izplešanos, atvieglo kreisā sirds kambara un priekškuņģa darbu, uzlabo sirds darbību, asinsriti un sirds muskuļa saraušanās spējas.

Masāžas ietekme uz nervu sistēmu

Nervu sistēma regulē visa organisma dzīvotspēju: muskuļu darbību, vielmaiņu, sirds un iekšējo sekrēcijas dziedzeru darbību, u.c. Nervu sistēma it kā apvieno visas sistēmas un orgānus, saskaņojot to darbību. Masāža pastiprina centrālās nervu sistēmas regulējošās un koordinējošās funkcijas, stimulē reģenerāciju un perifēro nervu atjaunošanos. Masāžas ietekmes sfēra ir ļoti plaša. Tā efektīvi ietekmē spēku atjaunošanu, darba spēju uzlabošanu, dažādu traumu un slimību seku pārvarēšanu.

 REIKI MASĀŽA

Vārdu Reiki no japāņu valodas var tulkot kā universālu dzīves enerģiju, kā kolosālu dzīves aktivitāti, kas caurstrāvo Visumu. Reiki - tā ir no jauna atklāta un atdzimusi sena ārstniecības māksla, kas saistās ar roku uzlikšanas metodi. Pārvadāmās enerģijas spēks orientēts uz enerģijas saņemšanas nepieciešamību. Reiki nav pretrunā ar tradicionālo medicīnu, taisni pretēji, tas atbalsta un bagātina dažādus terapijas veidus, ārstniecisko masāžu, u.c.
Reiki, izejot cauri cilvēkam, sekmē izdziedināšanos saviem spēkiem, noņem blokus, attīra organismu no kaitīgām vielām, atjauno harmoniju. Reiki nav nekā kopīga ar okultismu, hipnozi un jebkuru psihotehniku. Reiki ir tīra universālās kosmiskās enerģijas pielietošana neitrālā, bet koncentrētā formā. Reiki dod spēka rezervi. Dzīves enerģija un fiziskā veselība ir iekšēji saistītas. Dzīves enerģija - tas ir virzošais spēks. Bet šīs enerģijas iegūšana, savukārt, atkarīga no cilvēka organisma funkcionālo sistēmu darbības. Ārstniecības kursa laikā iekšējie bloki, kas aiztur enerģijas kustību organismā, atslābst un labvēlīgi ietekmē visa organisma darbību.

 Reiki iedarbība

- Sekmē dabīgu izdziedināšanos paša spēkiem;
- Atjauno garīgo harmoniju un uzlabo pašsajūtu;
- Izlīdzina un līdzsvaro enerģiju;
- Sekmē atslābināšanos;
- Attīra organismu no toksīniem;
- Piemērojas pacienta dabīgām vajadzībām.

LIMFODRENĀŽAS MASĀŽA

Limfodrenāžas masāža - organisma detoksikācija, kas efektīvi palīdz atrisināt celulīta un liekā svara problēmas.

Darbojas uz:

1. Asinsrites un limfas mikrocirkulācijas atjaunošanu;
2. Tauku sadedzināšanu;
3. Sadalīto lielmolekulu toksīnu izvadīšanu no organisma;
4. Audu elastības atjaunošanu.

Masāža tiek veikta ar naturālām smaržīgām eļļām (ar mērķi sadalīt lielmolekulu toksīnus). Ar roku darbības metodikas palīdzību notiek audu elastības atjaunošana.

MUGURAS MASĀŽA

Muguras ārstnieciskā masāža - viens no efektīvākajiem fizioloģiskajiem paņēmieniem iedarbībai uz organismu, kas nav saistīts ar medikamentu lietošanu.

Masāža noder pie ļoti daudzām slimībām:

• Muskuļu spazmām;
• Dažādiem muskuļu, saišu un nervu bojājumiem un traumām;
• Mugurkaula osteohondrozes;
• Neiralģijas;
• Skoliozes;
• Migrēnas;
• Hipertoniskās slimības.

Masāžas mērķis - paātrināt bojātu audu dzīšanas procesus, novērst mugurkaula problēmas un nostiprināt tā muskulatūru. Paātrinot asins cirkulāciju un noņemot tūskas, atdzīvināt bronhu, zarnu trakta, žultsceļu darbību un pazemināt vai paaugstināt nervu sistēmas tonusu.Relaksējošā (atslābinošā) masāža palīdz atslābināties pēc grūtas dienas, bet tas ir īpaši svarīgi pēdējā laikā, kad jūsu dzīve ir nepārtraukts stress, bet cilvēki aizmirsuši, kā atslābināties. Tas palīdzēs novērst daudzu slimību attīstību.Procedūras tiek veiktas katru otro dienu, un, atkarībā no vecuma un vajadzības, ne mazāk kā 8 reizes.

MEDUS MASĀŽA

Šī metode, kas atnākusi pie mums no senās Tibetas, pamatojas uz ādas un medū esošo bioloģiski aktīvo vielu savstarpējo iedarbību, ietverot arī citu masāžas veidu standarta procedūras. Masāža balstās uz refleksu terapijas dažādošanu, kas lieliski savieno bišu medus un masāžas ārstniecisko iedarbību. Strauja asinsrites uzlabošanās dziļākos ādas slāņos un muskuļos sekmē audu un iekšējo orgānu barošanu. Medus, atdodot savas bioloģiski aktīvās vielas, adsorbē toksīnus un palīdz tos izvadīt no organisma. Tāda masāža noder arī limfas plūsmas paātrināšanai un ādas tīrīšanai. āda pēc medus masāžas pielietošanas kļūst zīdaina un elastīga, nogludinās zemādas izciļņi un līdz ar to uzlabojas organisma vispārējais stāvoklis.

PRETCELULĪTA MASĀŽA

Iedarbības pamatā ir sildīšanas efekts, tauku uzkrājumu un toksīnu "izvilkšana" un nogludināšana ar veltnīšu un ķīniešu banku palīdzību, kā arī asins un limfas cirkulācijas uzlabošana un dabīgās vielu maiņas atjaunošana.

 ANTISTRESA (ATSLĀBINOŠĀ) MASĀŽA

Veicina atslābināšanos, spriedzes noņemšanu un spēku atjaunošanu. Jau kļuvis par aksiomu, ka stress ir pamatā 70 procentiem saslimšanu. Smagi pārdzīvojamas situācijas, problēmas biznesā jeb mājās noved pie tādu somātisko slimību rašanās, kā miokarda infarkts, galvas smadzeņu insults, u.c., kuru sekas var būt letālas. Masāža samazina stresa iedarbību un tādā veidā novērš slimību rašanos vai attīstību. Savlaicīgi izvesta, tā apstādina organismā postošos procesus, noņem trauksmes sajūtu un dod spēku situāciju uzlabot. Noņem negatīvās stresa sekas, regulē vielmaiņu, nobalansē kustību aparātu. Mēs esam spējīgi panest apkārtējo pasauli tikai tad, ja tā valda mūsu dvēselē. Masāža rada mūsos harmoniju, un tad mēs sākam izstarot veselību un visiem apkārtējiem dāsni dalīt dzīves prieku. Ilglaicīgs stress traucē izpausties arī spējām. Masāža iedarbojas uz dzīvībai svarīgiem orgāniem caur veģetatīvo nervu sistēmu un atgriež organismam spēju atjaunoties. Mūsu reakcijas vada divas veģetatīvās nervu sistēmas sastāvdaļas - pirmā, simpātiskā nervi sistēma, aktivizē enerģijas izdalīšanās procesus, kad organisms mobilizējies cīņai ar stresu. Tas izdala asinīs adrenalīnu, paātrina sirds darbību un nomāc gremošanas sistēmas funkcijas. Savukārt trauksmes stāvokli bloķē parasimpātiskā nervu sistēma, izpildot pretējas darbības. Masāžas laikā atslābinoties, var iestāties dabisks līdzsvars. Visi ķermeņa pretstresa masāžas seansi balstās uz austrumu medicīnas kanoniem, izmantojot naturālās eļļas un smaržvielas.

STOUN-TERAPIJA

Stoun-terapijā (angliski stone - akmens) ārstniecisko iedarbību panāk ar karstiem un aukstiem akmeņiem.
Ārstnieciskie efekti - tonizējošs, sedatīvs (nomierinošs), vazoaktīvs (asinsvadus normalizējošs), spazmatisks.
Indikācijas - dažādas pakāpes aptaukošanās, atbalsta un kustību aparāta, perifērās nervu sistēmas saslimšanas un traumu sekas, veģetatīvo asinsvadu disfunkcija, klimakss, seksuālā neiroze, asinsvadu saslimšana.






Masāža ar karsto akmeņu palīdzību noņem stresu, spriedzi un nogurumu. Tās ietekmē izplešas kapilāri, paaugstinās vielu maiņa, uzlabojas asinsrite, kas sekmē toksīnu izvadīšanu no organisma. Neitralizējas negatīvā enerģija, izlīdzinās enerģijas plūsmas, iestājas ķermeņa un gara harmonija

1. Labvēlīgi ietekmē perifēro un centrālo nervu sistēmu;
2. Sekmē dziļas relaksācijas sasniegšanu, harmonizējot iekšējo stāvokli;
3. Noņem stresu un spriedzi;
4. Pateicoties siltumam paaugstina un uzlabo asins cirkulāciju un vielmaiņu;
5. ķermeņa šūnas apgādā ar lielāku skābekļa un vajadzīgo barības vielu daudzumu;
6. Pateicoties akmeņu svaram pastiprina limfas cirkulāciju.
7. Straujāk izvada vielmaiņas un sairšanas produktus, organismā notiek detoksikācija;
8. Sekmē imūnās sistēmas un muskuļu nostiprināšanos;
9. Samazina iekaisumus, paātrina rehabilitācijas procesus;
10. Pateicoties siltumam samazina sāpes muskuļos;
11. Sekmē endorfīnu izstrādāšanu;
12. Samazina galvas sāpes, paaugstina imunitāti, samazina stresa risku;
13. Noņem muskuļu sāpes;
14. Harmonizē cilvēka iekšējās izjūtas;
15. Pastiprina vielmaiņas procesus organismā (ātri sadeg tauku uzkrājumi, palēninās novecošanās process);
16. Palielina ādas tonusu un elastību, pastiprina tauku un sviedru dziedzeru sekrēciju, attīra poras un izvada šlakvielas.
17. Likvidē sastrēgumus vēnās un uzlabo limfas cirkulāciju.

Literatūras avoti:

„Masaža”Izdevniecība- Zvaigzne

„Klīniska fiziska medicīna”Ints Zeidlers

„Pašmasaža”Ints Zeidlers

„Punkta masāža”V.Ibrahimova 1989.gads

 Geilbriels Modžejs”Arodterapija”Izdevniecība ,Zvaigzne 2004.gads

 Mājas Medicīna,1994.gads

Hlamidijas

Kas ir Hlamidijas

Hlamīdijas ir sīki mikroorganismi, kas vairojas gļotādā. Inficēšanās notiek, baktērijai Chlamydia trachomatis nokļūstot uz gļotādas. Lielākoties ar tām inficējas seksuālo kontaktu laikā vai arī, neievērojot higiēnu, jo šie mikroorganismi kādu laiku spēj izdzīvot arī ārpus cilvēka organisma.

Šī mikroorganisma forma var pastāvēt ārpus organisma istabas temperatūrā 24-36 h un iet bojā ultravioleto staru, dezinficējošo līdzekļu iedarbībā vai pie vārīšanās temperatūras. Ar hlamīdijām var inficēties arī bērni no slimās mātes caur placentu vai dzemdību laikā. Turklāt infekcija var izplatīties arī limfogēni (pa limfas ceļiem) vai hematogēni (caur asinsriti).

Hlamidioze ir visbiežāk sastopamā seksuāli transmisīvā uroģenitālā infekcija, kas var izraisīt ilgstošu iekaisumu ar komplikācijām. Visbiežāk hlamīdijas bojā dzimumceļu un urīnceļu gļotādas. Hlamīdijas, ja tās neārstē, var izraisīt dažādus iekaisuma procesus dzimumceļu, urīnceļu, elpošanas ceļu gļotādā. Infekcijai nonākot acu gļotādā, attīstās konjuktīvīts. Var būt izsitumi. Slimniekiem ar imūnpatoloģiskām reakcijām attīstās reaktīvais artrīts, nodozā eritrēma u.c.

Ilgstoša infekcija sievietēm izraisa saaugumus olvados, ārpusdzemdes grūtniecību, spontāno abortu un neauglību, vīriešiem – priekšdziedzera iekaisumu, potences traucējumus un neauglību, izraisa saaugumus, hronisku locītavu bojājumu.

 Simptomi

Sūdzības var arī nebūt, tomēr parasti ir nepatīkamas sajūtas urīnizvadkanālā, dedzināšanas sajūta vai nieze. Urīnizvadkanāla atvere mēdz būt nedaudz tūskaina, ar niecīgiem gļotainiem izdalījumiem. Sievietēm raksturīgs dzemdes kakla un tā kanāla iekaisums.

Vīriešiem vajadzētu pārbaudīties, ja:

-no urīna izvadkanāla parādās pastiprināti izdalījumi;

-sāp un pietūkst sēklinieki.

 Diagnostika un ārstēšana

Inkubācijas periods ir 5-14 dienas un ilgāks, t.i. šajā laikā analīzes hlamīdijas neuzrādīs. Hlamīdiju diagnosticēšanai pielieto dažāda veida metodes, piemēram, veicot speciālus uzsējumus no dzemdes kakla un urīnizvadkanāla, izmeklējot ar polimerāzes ķēdes reakciju un nosakot hlamīdiju DNS, kas ir specifiska un ļoti jutīga izmeklēšanas metode.

Asins analīzēs var noteikt tikai antivielas, ko cilvēka organisms ir izveidojis pret hlamīdijām, taču tā ir nespecifiska reakcija un neko neliecina par infekcijas stāvokli izmeklēšanas brīdī. Arī bakterioskopija ir nejutīga metode, kas dod iespēju slimību konstatēt tikai 15-25% gadījumu, to izmanto arvien retāk. Šim testam ir tikai orientējoša nozīme.

Tā kā hlamidioze ir infekcijas slimība, tad to ārstē tikai un vienīgi ar antibakteriāliem līdzekļiem. Ārstēšanās kursu nosaka šo mikroorganismu attīstības cikls. Pēc mēneša jāveic atkārtota pārbaude, jo reizēm ar vienu ārstēšanās kursu nepietiek. Cilvēka uroģenitālo hlamidiozi ierosina baktērijas Chlamydia trachomatis, kas var ilgstoši parazitēt šūnā, radot minimālu antigēnu kairinājumu.

Imūndepresijas vai imūndeficīta gadījumā tās var transformēties, izraisot slimības uzliesmojumu. Atsevišķos gadījumos var slimot tikai viens no partneriem, kuram ir vājāka imunitāte, bet otrs kalpot par šīs infekcijas avotu (pārnēsātāju). Tomēr, ja vienam no dzimumpartneriem ir diagnosticēta šī saslimšana, izmeklēšana jāveic arī otram, un ārstēšanu vēlams veikt vienlaicīgi un paralēli. Lai slimība neatkārtotos un nepārietu hroniskā formā, papildus terapijai vēlams lietot dažādus imunitāti un organismu kopumā stiprinošus preparātus.

Jaundzimušo reanimācijas pārskats un principi

Jaundzimušo reanimācijas pārskats un principi

      Aptuveni 19% gadījumu jaundzimušā nāves cēlonis ir asfiksija dzemdībās. Ik gadu pasaulē nomirst 5 miljoni jaundzimušo, no asfiksijas ~1 miljons.

Ø      Apmēram 10% jaundzimušo nepieciešama kaut kāda palīdzība, lai tūlīt pēc dzimšanas tie uzsāktu elpot, ap 1% bērnu nepieciešami plaši reanimācijas pasākumi.

Ø      Vismaz 90% tikko dzimušu bērnu veic pāreju no intrauterīnās uz ekstrauterīno dzīvi bez grūtībām.

Reanimācijas ABC

A-    elpceļi (pozicionējiet un atbrīvojiet)

B-    elpošana (stimulējiet, lai elpotu)

C-    asinsrite (novērtējiet sirdsdarbību un krāsu)

 

vienmēr nepieciešams                                                Novērtējiet bērna reakciju uz dzimšanu

                                                           __________________________________________________

Uzturiet bērnu siltu, pozicionējiet, atbrīvojiet elpceļus,

stimulējiet elpošanu, nosusiniet, skābekli

                                                                       ______________________________________

retāk nepieciešams                                                           -efektīva ventilācija

-maska-maiss

-intubācija

                                                                                   _________________________

ārējā sirds masāža

reti nepieciešams                                                               __________________

                                                                                                  medikamenti

Skābeklis ir visbūtiskākais izdzīvošanas faktors gan pirms, gan arī pēc piedzimšanas.

Pirmajās sekundēs pēc piedzimšanas notiek trīs nozīmīgas izmaiņas:

1. alveolu šķidrums tiek absorbēts plaušu audos un nomainīts pret gaisu;

2. nabas artērijas un vēna tiek noklemmētas, tas palielina sistēmas asinsspiedienu;

3. plaušu audu asinsvadi atslābst, izteikti pastiprina plaušu asinsriti un ↓ asinsriti caur arteriālo vadu.

Problēmas, kas var traucēt normālu adaptāciju:

-          nepietiekama elpošana, lai atbrīvotu alveolas no šķidruma vai tādas svešas vielas kā mekonijs, kas var aizsprostot gaisa iekļuvi alveolās;

-          izteikts asins zudums, slikta sirds kontraktilitāte, var veidoties bradikardija;

-          hipoksija var paildzināt plaušu arteriolu sašaurinātu stāvokli (persistējoša pulmonāla hipertensija).

Reanimācijas plūsmas diagramma

1. Novērtēšanas bloks. Dzimšanas brīdī jāuzdod pašam sev piecus jautājumus par jaundzimušo. Ja kāda no atbildēm ir „nē”, jāturpina sekot reanimācijas sākuma soļiem.

Piedzimšana

- vai elpceļi tīri no mekonija?

- elpo vai raud?

- labs muskulatūras tonuss?                     10 sekundes    novērtēšana

- sārta āda?

- iznēsāts gestācijas laiks?

nē

 

- nodrošiniet siltumu - pozicionējiet, atbrīvojiet elpceļus (ja nepieciešams) - nosusiniet, stimulējiet, atkārtoti - pozicionējiet - dodiet skābekli

                                                                      

A       Elpceļi

                                                                                 

                                                                                  20 sek.

 

 

- novērtējiet elpošanu, sirdsdarbību un krāsu

                                                                       Novērtēšana

 

Apnoe                             vai SD <100

- nodrošiniet pozitīva spiediena ventilāciju

                                                                                  30 sek.

                                                                       B

                                                                                   Elpošana

 

                                                                       Novērtēšana

SD <60                       SD >60

	-          nodrošiniet pozitīva spiediena ventilāciju* - veiciet sirds ārējo masāžu

 

                                                                                  30 sek.

                                                                                 

                                                                                  C asinsrite

                       M

JD <60                                                           Novērtēšana

- dodiet adrenalīnu

 

                                                                       D medikamenti

* Apsvērta endotraheālās intubācijas

nepietiekamība

- Na bikarbonāts 4,2% 10 ml amp.

- Naloksona hidrohlorīds 0,4 mg/ml 1 ml

- 10% Glikoze 250 ml

- joda šķīdums

- adrenalīns 1:10,000 /0,1 mg/ml 3 ml vai 10 ml ampulas

- izotonisks kristaloīds vai Ringera laktāts 100 vai 250 ml

- nabas kateteri

- šļirces, punktēšanas ierīce

Rutīnas aprūpe

Ap 90% jaundzimušo ir aktīvi, iznēsāti bērni bez riska faktoriem un ar gaišiem augļūdeņiem. Viņus pēc piedzimšanas nav jānošķir no mātēm, lai tiem veiktu reanimācijas sākuma soļus. Termoregulāciju var nodrošināt uzliekot bērnu uz mātes krūtīm, nosusinot un apsedzot ar sausu autiņu. Siltums tiek uzturēts tiešā ādas kontaktā ar māti. Augšējo elpceļu atbrīvošana, ja nepieciešams, var tikt veikta noslaukot bērna muti un degunu. Ja sākuma soļi tie veikti modificētā veidā, turpmāko elpošanas, aktivitātes un ādas krāsas novērtēšanu jāveic, lai izvērtētu papildus iejaukšanās nepieciešamību.

Uzturoša aprūpe

Bērniem, kuriem ir prenatāli vai intranatāli riska faktori, ir ar mekoniju iekrāsoti augļūdeņi vai āda, ir novājināta elpošana vai aktivitāte, un tie ir ciatoniski, būs nepieciešama kaut kāda veida reanimācija piedzimstot. Šos bērnus jānovērtē un jānovieto zem sildītāja un tiem jāsaņem atbilstošus reanimācijas sākuma soļus. Šie bērni saglabā risku turpmākām problēmām saistībā ar perinatālu nomākumu, un tiem nepieciešama bieža izvērtēšana agrīnajā neonatālajā periodā.

Turpmākā aprūpe

Bērniem, kuri saņēmuši pozitīva spiediena ventilāciju vai plašāku reanimāciju, var būt nepieciešama ilgstošāka aprūpe, un viņiem pastāv augstāks komplikāciju un adaptācijas traucējumu risks. Šiem bērniem ir jābūt aprūpētiem vidē, kur ir iespējama turpmāka novērošana un monitorings. Var rasties nepieciešamība pēc pārvešanas un intensīvās terapijas nodaļu. 

Sāpes krūšu kurvī- diferenciālā diagnostika, taktika.

1.1. Sāpes krūšu kurvī- diferenciālā diagnostika, taktika.

SĀPES KRŪTĪS

KORONĀRAS

ü      Stenokardija

ü      Nestabilā stenokardija

ü      Miokarda infarkts

NEKORONĀRAS

ü      Intratorokālas

ü      Ekstratorokālas

INTRATOROKĀLAS

ü      Krūšu aortas aneirismas atslāņošanās

ü      PATE

ü      Plaušu slimības

ü      Gremošanas trakta slimības

EKSTRATOROKĀLAS

ü      Mugurkaulāja spondiloze

ü      Vēdera dobuma orgānu slimības

Koronāras sāpes – spiedīgas, žņaudzīgas, dedzinošas; lēkmjveida; aiz krūšu kaula ar izstarojumu uz kreiso roku,lāpstiņu, kaklu, epigastriju; saistītas ar stenokardiju, miokarda infarktu.

Nekoronāras sāpes – pēc rakstura, intensitātes un lokalizācijas var būt dažādas (bieži durošas, kas pastiprinās, mainot ķermeņa stāvokli, dziļas elpošanas laikā utt.), saistītas ar mugurkaula spondilozi, ribstarpu neiralģiju un citu krūškurvja orgānu slimību (perikardīts, diafragmas atveres trūce u.c.).

Indikācijas veikt EKG pirmsslimnīcas etapā

A.sāpes epigastrijā;

B.pēkšņa samaņas zuduma epizode pirms brigādes atbraukšanas;

C.nemotivēta arteriāla hipertenzija bez citas objektīvas patoloģiskas atrades;

D.kupēta kardiālās astmas lēkme;

E.pulss 50x/min. 

. Sepse- dg.,NMP, taktika

Sepse ir organisma vispārēja smaga saindēšanās, kuras cēlonis ir strutas radošo mikroorganismu un to toksīnu cirkulācija asinīs un limfā.

SEPSE ierosina stafilokoki, streptokoki, pneimokoki, gonokoki, zarnu nūjiņas un anaerobi. Mikroorganismiem iekļūstot audos, rodas iekaisums, kam raksturīgs apsārtums, pietūkums, sāpīgums un paaugstināta t. Organisms cenšas inf.u ierobežot: leikocīti izveido aizsargvalni ap inf. perēkli.

Ja organisms stipri novājināts (hipovitaminoze, liels asins zaudējums, novājēšana) un inf. ļoti virulenta, tā ņem pārsvaru pār leikocītu aizsargfunkciju un, izlauzoties cauri to aizsargvalnim, izplatās pa visu organismu — izveidojas SEPSE. Tā var būt dažu ķirurģiski ārstējamu slimību — furunkula, karbunkula, flegmonas, abscesa, osteomielīta u.c, kā arī inf.cētu brūču komplikācija.

SEPSE var rasties arī no bojātiem zobiem un strutojošām mandelēm (orālā SEPSE), urīnceļu inf. gadījumā (urosepse), jaundzimušiem — sastrutojot nabas brūcei (nabas sepse); retāk SEPSE var rasties pēc operācijas.

Izšķir metastazējošo un nemetastazējošo SEPSE.
Metastazējošā SEPSE (piēmija) izplatās ar asins plūsmu; strutu perēkļi izveidojas dažādos audos un orgānos: kaulos, locītavās, aknās, plaušās, liesā u.c; visbiežāk to ierosina stafilokoki.
Nemetastazējošajai SEPSE (septicēmijai) raksturīga toksīnu nokļūšana asinīs un audu deģeneratīvas pārmaiņas; ieros-i parasti ir streptokoki.

SEPSE simptomi: strauja t paaugstināšanās, drebuļi, svīšana. Atkarībā no jaunu strutu perēkļu veidošanās ķermeņa t var būt paaugstināta ik dienas vai arī ar pārtraukumiem. Mēle sausa, aplikta, paātrināta sirdsdarbība un elpošana, pazemināts asins spiediens. Āda var kļūt iedzeltena, palielinās aknas un liesa. Asinīs palielinās leikocītu daudzums. Pasliktinās ēstgriba, rodas sagurums, apātija, galvassāpes, bezmiegs; dažreiz aptumšojas apziņa. SEPSE ir smaga komplikācija un apdraud cilv. dzīvību.
Ārstē slimnīcā.