Hospitālās infekcijas

Hospitālās infekcijas

Hospitāli iegutās jeb nozokomiālās infekcijas ir infekcijas, kuras slimnieks iegūst atrodoties slimnīcā vai arī kādā citā ārstniecības iestādē un iestāšanās brīdī šī persona neatradās ne inkubācijas periodā, ne bija slims ar kādu no tām.

Gadījumu vairākumā nosacīti pieņemts, ja slimnieks medicīnas iestāde saslimst ar kādu infekcijas pirmajās 48 stundās pēc iestāšanas, tad iestāšanās brīdī viņš ir bijis inkubācijas periodā, bet, ja pēc 48stundām, tad tā ir hospitālī iegūta jeb nozokomiāla infekcija.

Ar hospitālī iegūtu infekciju pacients var saslimt arī pēc izrakstīšanās no medicīnas iestādes, piemēram, hepatītu, ķirurģiskas brūces infekcija.

Hospitālī iegūtas infekcijas skar vismaz 5% no stacionārā uzņemtajiem slimniekiem un ir nopietna problēma, visās pasaules valstīs. Ar hi sliemo biežāk terapijas nodalju, pēc operācijas un imūn kompromitētie slimnieki. Hi biezi izraisa pret antimikrobiskajiem līdzekļiem rezistenta mikroflora.

Šī problēma skar ne tikai vienu atsevišķu slimnīcu, bet tā ir kopīga valstij un sevišķi sabiedriskām telpām, kur sanāk kopā cilvēki ar pavājinātu veselību ( pārticība, vitamīnu trūkums, pastāvīgs stress, cita slimība).

Analīzei svarīgi sekojoši informatīvie bloki:

  1. Par hospitāļu infekcijām kā profesionāls ķīmiķis sāku interesēties apmēram 1988.g., kad sāku piedalīties starptautiskās biologu zinātniskās konferencēs par dezinfekcijas jautājumiem (pirms tam strādāju citās ķīmijas zinātnes jomās). Mani pārsteidza modernās ķīmiskās tehnoloģijas bezspēcība pret Dabas spēju pielāgoties arvien spēcīgākām ķīmiskām vielām, augstākai darba koncentrācijai. Redzēju kā izmainās dažādu slimnīcu paraugu baktēriju “izturība” pret oksidantiem, salīdzinot ar to muzeja štammiem, kas ļāva prognozēt arvien smagāku ķīmisko vielu un antibiotiku “cīņu” ar baktērijām, ar izturīgām to kolonijām. Bēdīgo toreizējo prognozi novēro Pasaulē jau šobrīd, jo konstatē arvien jaunu slimību parādīšanos, pret kurām mūsdienu ķīmija ir bezspēcīga, bet bieži slimības izraisītāji ir pašu slimnīcās “izauklēti” mutanti.

  2. Apmēram 90-to gadu beigās (1988.-1989.g.) daži zinātnieki izteica viedokli, ka izdevīgāk t.s. “vecās slimnīcas” ir nojaukt, nodedzināt, lai iznīcinātu tur uzkrājušās baktēriju kolonijas, kas izplatās valstī.

  3. Es piekrītu citam kardinālam viedoklim, ka maksimāli ir jāatsakās no arvien augstāku koncentrāciju ķīmisko vielu pielietošanas, ka jāatsakās no sarežģītām sintezētām organiskām vielām, bet jāatgriežas pie dabas izmantotiem oksidantiem, turklāt – nelielā koncentrācijā, bet ar paaugstinātu oksidējošo molekulu aktivitāti (t. i. ierosinātas molekulas, radikāli). Tāpēc ierosināju jauno tehnoloģijas virzienu (šķīdumu elektroķīmiskā aktivācija) attīstīt, griežoties pie toreizējās (1989.g.) VAM. Vadošie VAM speciālisti šo ideju neatbalstīja, tāpēc tālāko pētniecisko darbību Latvijā finansēja Pētnieciskā jaunsaimniecība “Gundegas”, izbūvējot Latvijā 5 cehus ar toreiz lielāko iekārtu ražību Pasaulē 1 tonna/stundā (anolīts, katolīts), ko lietoja lopkopībā, t.sk. lai novērstu masveida dizentērijas epidēmiju antibiotiku trūkuma apstākļos 1991-1992.g.. Pētījumu un eksperimentu rezultāti tika ziņoti Zinātņu Akadēmijas Padomēs, starptautiskās konferencēs, bet st5arpvalstu associācijas “Baltic ECO” konkursā (to vada Zviedrijas karaļnama aktīvisti) ieguvām atzīta projekta statusu 1992.g., uzvarot 250 projektu konkursā (Latvijas projektu pārstāvniecību “Baltic ECO” vadīja Dr.biol. Ilgonis Kļaviņš). Lauksaimnieciskā krīze 1992.g. noveda arī mūsu saimniecību un partnerus pie loģiski sekojoša bankrota, tāpēc tālākie pētījumi tika veikti lēnākā tempā, ko bremzēja arī Valsts veselības dienestu vadības neieinteresētība, jauno metožu apmelojumi.

  4. Esmu vairākkārt interesējies Latvijas medicīnas statistikas dienestā par patieso stāvokli slimnīcās “hospitāļu” infekcijas jautājumā un saņēmis atbildes, ka korektu un ticamu datu tur neesot. Šādā situācijā nav iespējams korekti salīdzināt arī mūsu ieteikto paņēmienu, ko lieto Gaiļezera slimnīcā, ar vispārējo situāciju “hospitāļu” infekcijās Latvijā, bet ārsti un medmāsas Gaiļezerā ir pārliecināti, ka efektivitāte ir acīmredzama, ko apstiprina vairāk par 1000 ikgadējo bakteriālo analīžu (pat 1500 analīzes gadā). Savukārt, “mutvārdu telegrāfs” no dažādām Latvijas malām ziņo par pieaugošo mediķu nespēju pret infekcijām slimnīcās, kas varētu raksturot “hospitāļu” infekciju nopietnību.

  5. Protams, man zināms, ka medicīnas sistēmā pārāk daudzas personas iegūst lielu materiālo labumu no it kā spēcīgo importa dezinfekcijas līdzekļu pārdošanas, ka viņi spēj ietekmēt slimnīcu vadību. Taču zinu arī to, ka pēc šo ķīmisko vielu iedarbības pāri paliek Dabai ļoti kaitīgas vielas (parasti – hlororganiskās vielas), diemžēl, nemazinās baktēriju mutācijas, tiek izdoti lieli Valsts naudas resursi bez attiecīgā efekta. Medicīnas speciālisti no dažādām slimnīcām man konkrēti ir ziņojuši par to, ka Latvijā ir medicīnas darbinieki (ne jau slimnīcās), kuri darīs visu, lai tikai importa preparātu plūsma nemazinātos, jo pat persulfātus Latvijas slimnīcās daži “darboņi” gribēja masveidā ieviest (personīgi ziņoju Labklājības ministrijai, ka Pēc Kanādas un Japānas zinātnieku pētījumiem persulfāti pēc 2-3 gadiem izsauc kalcija apmaiņas traucējumus šķērssvītrotajā muskulatūrā), kas varētu izsaukt sirds slimību palielināšanos ārstu, medmāsu vidē. Raksturīgi, ka Latvijā ir iegādāti persulfāti smalki dispersā veidā, bet nevis granulēti, kas nozīmē, ka šķietami vienkāršais to šķīdināšanas process kļūst personālam bīstams.

  6. Latvijas slimnīcās kā dezinfekcijas līdzekļi parādījās pat 3. paaudzes detergenti, kas ir Pasaulē aizliegto bināro ķīmisko ieroču primārā komponente (pārbaudot starp kolēģiem – ķīmiķiem, izrādījās, ka tajā eksportētājvalstī šos detergentus ir aizliegts pat ražot). Profesionāls ienaidnieks ar dažiem kilogramiem šī detergenta – dezinfekcijas līdzekļa varētu pusi Rīgas iedzīvotāju saindēt. Protams, mana profesionālā pretošanās šiem bīstamiem dezinfekcijas līdzekļu “importiem” izsauca niknumu vairākos medicīnas sistēmas darboņos, kuri daudz darīja, lai nobremzētu jaunās tehnoloģijas attīstību slimnīcās, tāpēc ļoti augstu vērtēju Gaiļezera slimnīcas vadītāja God. Dr. E.Platkāja izturību, kolektīva darbību.

  7. Neskatoties uz dažādiem traucējošiem un nelabvēlīgiem faktoriem, Gaiļezera slimnīcas vadītāji ir izturējuši negatīvo spiedienu no dažādām instancēm un mūsu sadarbībā metodiski attīstījuši dezinfekcijas līdzekļa – “anolīts” ieguvi uz vietas (in site – angl.), kas ļauj izmantot darba šķīdumus ar aktīvā aksidanta – atomārais skābeklis no aktivētā hipohlorīta molekulas ar ekvivalento koncentrāciju šķīdumā 0,006%, ko nosaka analītiski pēc “aktīvā hlora” analīzēm.