Perinatālā asfiksija

Perinatālā asfiksija

Perinatālā asfiksija - augļa vai jaundzimuša bērna saslimšana, kuras pamatā ir skābekļa trūkums (hipoksija) ar asinsrites nepietiekamību dažādos orgānos un sistēmās.

Hipoksijai ir teratogēna iedarbība uz cilvēka embriju. To bieži uzskata par vienu no iedzimto anomāliju cēloņiem. Slimības klīnika un sekas atkarīgas no intrauterīnās attīstības perioda, kurā hipoksija iedarbojas un topošo bērnu, hipoksijas ilguma un intensitātes, tāpēc svarīga ir hipoksijas savlaicīga profilakse. Visbiežāk cieš elpošana – attīstās elpošanas traucējumi, CNS, sirds un asinsvadu sistēma, kā arī aknas.

Pēc asfiksijas bieži rodas smagi morfoloģiski un funkcionāli CNS bojājumi, pat intrakraniāli asins izplūdumi, kuri var būt par bērna nāves cēloni intranatālajā vai postnatālajā periodā vai arī nelabvēlīgi ietekmēt bērna tālāko fizisko un psihomotoro attīstību.

Patoģenēze.

Asfiksijas pamatā ir skābekļa bads asinīs un audos, ogļskābes un citu skābo vielmaiņas produktu uzkrāšanās organismā.

Hroniskās hipoksijas iemesli biežāk ir saistīti ar grūtniecības komplikācijām:

1.        pārnēsāta grūtniecība,

2.        grūtniecības toksikoze,

3.        intrauterīnas infekcijas,

4.        imunoloģiskie konflikti (JHS),

5.        mātes slimības (akūtas, hroniskas),

6.        nekontrolētu medikamentu lietošana,

7.        grūtniecības pārtraukšanās draudi,

8.        asiņošanas,

9.        nabas saites apvīšanās,

10.     augļa attīstības anomālijas,

11.     izmainīts augļūdeņu daudzums,

12.     priekšlaicīga augļūdeņu noplūšana,

13.     daudzaugļu grūtniecība,

14.     priekšlaicīgas dzemdības.

Akūta hipoksija rodas:

1.        grūtniecības laikā (reti) -

a.        priekšlaicīga placentas atslāņošanās

2.        dzemdību laikā (biežāk) –

a.        ieildzis izstumšanas periods – sašaurināts iegurnis,

b.        dzemdību sāpju vājums,

c.        nabas saites savīšanās, iestiepšana vai īsto mezglu veidošanās,

d.        operatīva iejaukšanās dzemdībās –

                                                               i.      vakumekstrakcija,

                                                              ii.      stangas u.c.,

e.        trauma dzemdību laikā ar sekojošiem intrakraniāliem asins izplūdumiem.

 Klīnika

Intrauterīnajā periodā hipoksijas izraisītos traucējumus izvērtē pēc augļa sirdstoņiem, uzvedības, dzimstot izvērtē mekonija klātbūtni augļūdeņos.

Asfiksijas simptomi var izpausties tūlīt pēc piedzimšanas, nākamajās dzīves stundās vai dienās pēc piedzimšanas. Asfiksijas pakāpi bērnam pēc piedzimšanas izvērtē izmantojot Apgares skalu.

Kritērijs	0	1	2
Sirdsdarbības frekvencc	Nav	Zem 100	Virs 100
Elpošana	Nav	Lēna vai neregulāra	Skaļš kliedziens
Muskuļu tonuss	Ļengans	Dažas fleksijas ekstremitātēs	Aktīvas kustības
Reflektorā uzbudināmība (reakcija uz deguna katetru)	Nav reakcijas	Izraisa grimases	Klepus vai šķavas
Ādas krāsa	Cianotiska vai bāla	Ķermenis sārts, ekstremitātes cianotiskas	Sārta

Viegla asfiksija - 7 - 6 balles. Tā var izpausties kā:

1.        neliela ādas cianoze,

2.        virspusēja, reta elpošana,

3.        labs muskulatūras tonuss

4.        saglabāta reflektorā uzbudināmība,

5.        nedaudz palēnināta, ritmiska sirdsdarbība, kas tomēr atbilst 2 baļļu vērtējumam.

Vidēji smaga asfiksija - 5 – 4 balles. Bērna vispārējais stāvoklis vērtējams kā grūts. Pastāv:

1.        izteikta ādas cianoze,

2.        bērns neelpo vai elpošana ir aritmiska, neregulāra,

3.        krasi pazemināts muskuļu tonuss un reflektorā uzbudināmība,

4.        sirds darbība ritmiska, bet bradikardija,

5.        dobji sirds toņi.

Smagas asfiksijas gadījumā vērtējums pēc Apgares skalas ir 3 – 1 balle, kas izpaužas ar:

1.        dziļiem kavēšanas procesiem visos galvas smadzeņu rajonos.

2.        Bērna stāvoklis atgādina šoku.

Ārstēšana.

Asfiksijā dzimuša jaundzimušā reanimācija ietver pasākumu kompleksu, kura mērķis ir likvidēt hipoksiju, normalizēt sirdsdarbību un hemodinamiku, novērst metabolos traucējumus.

Reanimācijas efektivitāte ir atkarīga no terapijas sākuma. Jo ātrāk uzsākti pasākumi, jo iespējami labāka prognoze.

Novēlotas terapijas rezultātā var iestāties neatgriezeniski procesi. Veicot reanimācijas pasākumus, Apgares skalas vērtējums atspoguļo šo pasākumu efektivitāti.