Mēris

Neviena cita epidēmija nav prasījusi tik daudzu cilvēku dzīvības kā melnā nāve jeb mēris. Savu vārdu šī bīstamā infekcijas slimība ieguva melnajiem plankumiem uz ādas, ko izraisa iekšējā asiņošana vai inficētas blusas kodiens.

6. gadsimtā Ēģiptē, Sīrijā, Mazāzijā un Eiropā sākās pirmā zināmā lielā mēra epidēmija, kas prasīja simtiem tūkstošu cilvēku dzīvības.

Vēl vairāk upuru prasīja simtiem tūkstošu cilvēku dzīvības.

Vēl vairāk upuru prasīja 14. gadsimta vidū plosījusies mēra epidēmija, kas sākās Centrālāzijā. Iespējams, ka pirmie slimības pārnēsātāji bija ķīniešu tirgotāji, kas tur kopā ar lāčādām ievada inficētas blusas.

Isikula krastā esošie kristiešu kapakmeņi liecina, ka jau 1338. gadā Centrālāzijā cilvēki miruši no mēra. Trīspadsmit gadu laikā mēris izplatījās visās tajās Vecās pasaules zemēs, kurām bija preču apmaiņa ar Centrālāzijas valstīm. Daudzās pasaules vietās no desmit inficētajiem mira deviņi. Precīzākus skaitļus nav iespējams minēt, jo saglabājušās tikai dažas rakstiskas liecības, bez tam epidēmija dažādos apvidus izplatījās ļoti nevienmērīgi.

Pēc vēsturnieku liecībām zināms, ka no mēra miruši 20 līdz 25 miljoni cilvēku, kas ir viena trešdaļa no Eiropas tā laika iedzīvotājiem.

Pagāja pusotrs gadsimts, iekams iedzīvotāju skaits sasniedza 14. gadsimta vidējo līmeni.

Pirmā vēsts par šo globālo katastrofu Eiropas ostās nonāca 1346. gadā. Sāka izplatīties ziņas par cilvēku izmiršanu Āzijā. Runāja, ka Indija kļuvusi tukša no cilvēkiem un Austrumāzijā ir līķu kaudzes. Laika gaitā mēris nonāca līdz Krimai, un iespējams tieši no turienes tas nokļuva Rietumeiropā. Pēc tā laika itāļu hronikas zināms, ka mēris iznīcināja tatāru armiju, kas 1347. gadā bija aplenkusi Krimas ostas pilsētu Kafu (pašreizējā Feodosija), kur pārsvarā dzīvoja itāļu tirgotāji. Cerībā gūt kādu labumu no infekcijas slimības tatāru karavadonis Janibegs pavēlēja mērī bojāgājušo līķus ar milzīgo katapultu pārmest pāri pirmie, kas izmantoja – lai gan ļoti primitīvā veidā – bakterioloģisko ieroci.

Kad pilsētā sāka izplatīties mēris, daudzi itāļi bēga uz saviem kuģiem, lai burātu atpakaļ uz Dženovu, Mesīnu un Venēciju. Tā šīs pilsētas 1347. gada beigās un 1348. gada sākumā ieguva pirmos mēra slimnieks Eiropā. Mesīnas iedzīvotāji krita panikā, viņi izdzina inficējušos jūrniekus no pilsētas, bet, kas saslima, tiem vajadzēja bēgt. Diemžēl viņiem neizdevās izsargāties no slimības. Gluži pretēji, viņi mēri nesa sev līdzi un inficēja daudzu citu pilsētu iedzīvotājus.

1347. gada beigās tika reģistrēti pirmie saslimšanas gadījumi ar mēri Sicīlijā. No turienes mēris ar kuģiem nonāca Korsikā, Sardīnijā, Ziemeļāfrikā un Dienviditālijā. No Apenīnu pussalas mēris izplatījās līdz Francijai, Holandei un Vācijai. 1348. gada jūnijā mēris izplatījās līdz Francijai, Holandei un Vācijai. 1348. gada jūnijā mēris skāra jau Londonu un decembrī – Skotiju. 1350. gadā epidēmija nonāca Skandināvijā. No turienes sērga izplatījās uz austrumiem un dienvidiem, līdz no jauna nonāca tatāru apmetnēs volgas krastos. 1352. gadā epidēmija sāka vājināties.

No šīs slimības nebija pasargāts neviens. Bet arī tos, kam izdevās izdzīvot, nomāca tuvinieku zaudējums. Bailes no infekcijas sadragāja nākotnes cerības un atstāja savu ietekmi uz katru cilvēku, galu galā uz visu sabiedrību. Daudzi apvienojās grupās un sāka askētiski dzīvot vientuļās vietās. Veselie bēga no slimības, vecāki pameta pat slimos bērnus.

Daudzu zemju rakstnieki savos darbos aprakstījuši mēra gaitu. Slavenā „Dekamerona”

Autors Džovanni Bokačo raksturojis „audzējs” padusēs, cirkšņos, uz kakla un citur, no kuriem daži bijuši ābola lielumā, citi izskatījušies kā olas. „Melni vai zili plankumi pēkšņi parādījās uz visa ķermeņa,’’ viņš rakstīja. Protams, Bokačo nezināja, ka šīs pumpas bija limfmezgli strutains iekaisums.

Francijā pāvesta klementa VI (14. gs.) personiskais ārsts Gijs de Šoliaks atzīmēja, ka mēris izpaudies galvenokārt divās formās: viena ar temperatūru un asiņu spļaušanu, kas cilvēku noveda līdz kapam trijās dienās, otra forma bija tāda, ka uz ķermeņa parādījās pumpas un plankumi, un nāve pienāca pēc piecām dienām.

Šodien mēs zinām, ka šīs slimības formas ir limfmezgli (buboņu), plaušu, ādas un septiskais mēris, ko izraisa mikroorganisms Yersinia pestis.

Mēra baciļus izplata blusas, kas no mēra slimnieka sūc asinis, no cilvēka uz cilvēku tas var izplatīties arī pilienu vai pieskārienu ceļā. Epidēmija izplatās pa ķēdīti – žurka – blusa – cilvēks.

Ārsti bija bezspēcīgi. Viņi slimniekiem ieteica asins nolaišanu vai etiķa dzeršanu. Venēcijā ārsti paslēpās savās mājās un pie slimniekiem sūtīja mācekļus. Pilsētas vadība izdeva noteikumus mēra izplatīšanās ierobežošanai: mājas, kurās atradās slimnieki, tika aizslēgtas, ielās novākti atkritumi, un kuģi, kas iebrauca no ārpasaules, tika pārbaudīti. Bet, kad vietēji varasvīri paši krita par upuriem slimībai, sabiedrība nokļuva pilnīgā anarhijā. Slimniekiem tika radītas aprūpes mājas (par slimnīcām tās nevarēja nosaukt) un mirušos ļāva apglabāt tikai naktīs. Hronikas ir iemūžinājušas briesmīgus stāstus.

Itālijā mēris vislielāko postu nodarīja Florencē. Pilsētnieku likteni aprakstījis Bokačo „Dekamerona” priekšvārdā. Viņš stāsta, kā cilvēki miruši uz ielām vai visu atstāti savās mājās. Tikai pēc dažām dienām līķu smaka pievērusi kaimiņu uzmanību notikušajam. Cilvēki tika apglabāti kopējos kapos, bēres notika ļoti reti. Apbedītāji ar ratiem veda mirušā piederīgos uz baznīcām. Tur priesteris vadīja bēres pie pirmās kaut cik brīvās kapa vietas.

Uzskata, ka puse no Florences iedzīvotājiem sešu mēnešu laikā mira no mēra. Mēris prasīja daudz upuru arī Sjēnā, kur epidēmijas dēļ nācās pārtraukt Doma baznīcas celtniecību. Liels skaits ciemu un klosteru palika tukši.

Dzejnieka Petrarkas brālis Žerardo, kas dzīvoja kā mūks Marseļai tuvējā Montro klosterī, vienu pēc otra apglabāja visus savus ticības brāļus. Klosterī palika dzīvs tikai viņš un kāds suns. Anglijā kļuva tukši daudzi ciemi, mājas sabruka, un beigu beigās neviens vairs neatcerējās, kas tur dzīvojis. Ročesteras bīskapa pilī nomira četri priesteri, septiņi jauni rakstveži un seši pāži. Dzīvs palika vienīgi pats bīskaps. Bēdīgi izgāja Turīnā baznīcu zvani zvanīja no rīta līdz vakaram.

Marseļā no mēra gāja bojā 56 000 cilvēku. Perpiņānā no astoņiem ārstiem dzīvs palika tikai viens. Aviņonā palika tukšas 7000 mājas, un pāvestam nekas cits neatlika, kā iesvētīt kronas upi, lai līķus varētu iemest ūdenī.

Kādā Parīzes baznīcā deviņu mēnešu laikā notika 419 aizlūgumi – 40 reižu vairāk nekā pirms epidēmijas sākšanās. Simtgadu kara laikā mēris pat piespieda parakstīt pamieru starp Franciju un Angliju. Pēc kāda ceļinieka apraksta pa dažu pilsētu ielām, vilkdami ķēdes, klejoja savā vaļā mājlopi, vīnu pagrabu durvis bija vaļā un lauku pamesti atmatā.

1348. gadā mēris bija izplatījies lielākajā Vācijas un Austrijas daļā. Katrā pilsētā mirušos skaitīja tūkstošos, un, piemēram, Vīnē vienā dienā mira 960 cilvēku. Vācija zaudēja vienu trešdaļu garīdznieku, un daudzus klosterus un baznīcas nācās slēgt. Mēris paņēma arī Bizantijas ķeizara vienu dēlu. Uz ielām iedzīvotājiem uzbruka vilki. Norvēģijā mēris nokļuva ar krastā nonākušu kuģi, kura visa apkalpe bija mirusi. No mēra mira arī Kastīlijas karalis Alfonso. Bet citām Eiropas monarhijām paveicās.

Kristieši mēri saskatīja Dieva sodu par saviem grēkiem, un viņi lūdza žēlastību. Flagelanti atviegloja Dieva lielo darba slodzi un sodīja paši sevi. Grēku nožēlotāji 33 dienas pēc kārtas trīsreiz dienā pēra sevi ar pātagu – vienu dienu par katru Kristus dzīves gadu. Flagelantu kolonnas, kurās bija līdz 1000 vīriem, atkailināja ķermeņa augšdaļu, un cits citu slānīja ar ādas siksnu metāla sprādzēm. Pēc tam viņi pātagoja paši sevi undziedāja garīgās dziesmas. Tā kā viņi bija atteikušies no mazgāšanās, tad daudzi mira no saviem ievainojumiem. Flagelantu kustība bija izplatīta jau pirms mēra, īpaši Vācijā.

Ko nozīmēja flagelantisms?

Sevis pēršana kopā ar ticības fanātismu radīja seksuālu apmierinājumu. Pātagošana kā seksuāla uzbudinājuma un apmierinājuma gūšanas veids ir tik pat vecs kā pasaule. Pašaustīšanu pazina jau Bībeles laikā. Flagelantisms bija un ir izplatīts dažādās tautās, būtībā pašaustīšana cieši saistīta ar sadismu un mazohismu.

1349. gadā pāvests Klements VI aizliedza flagelantu kustību. Simtiem pašaustītāju tika ielikti cietumā, tur viņus mocīja vai pat nogalināja.

Tā kā cilvēkam ir paradums savās bēdās vainot ne tikai debesu spēkus vai elles varu, tad mēra laikā radās atbilstošs rasisks mazākums. Kuprīši, lepras slimnieki, svētceļotāji un brīvmūrnieki kristīgajā Spānijā kļuva, ja ne par vajāšanas, tad vismaz par lamāšanas objektiem. Bet visvairāk tika vajāti ebreji. Antisemīti izplatīja baumas, ka ebreji ir saindējuši kristiešu akas. 1348. gadā Provansā ebrejiem tika sarīkota asinspirts. Savukārt Bāzelē ebreju tautības pilsoņus ieslēdza koka mājās un tās aizdedzināja. Novembrī ebreji tika nogalināti visās Vācijas pilsētās. Špeierē ebreju līķus iebāza vīna mucās un ieripināja Reinas upē. Strasbūrgā grautiņā gāja bojā tūkstošiem ebreju, vēl pirms mēris nonāca līdz pilsētai. Cilvēku dzīvības prasīja arī grautiņi Flandrijā.

Mēra sociālās sekas

Tikai 1894. gadā šveicieši ārsts Aleksandrs Jersins un japāņu bakteriologs, Roberts Koha skolnieks Šibasaburo Kitasato atklāja mēra baktēriju, kuru nodēvēja par Yersinia pestis. Šī baktērija ir visu mēra formu radītāja. Pagāja vēl trīs gadi, pirms noskaidrojās, ka mēra baktērijas iznēsā žurku blusa Xenopsylla cheopis. Blusa inficē žurku, uz kuras tā parazitē, un baktērijas turpina vairoties blusas organismā. Ar katru jaunu kodienu grauzēja asinsritē nonāk arvien jaunas mēra baktērijas. Kā zināms, grauzēji pret mēra baktērijām ir imūni, bet tie iet bojā, kad blusa tos pārāk stipri inficē. Tad blusām jāmeklē sev jauns dzīvnieks – saimnieks.

Centrālāzijā zināmos apvidos mēra sīkbūtnes izplatījās jau no seniem laikiem. Bet retā apdzīvotība un nelielā žurku mēra epidēmijai, kas skāra Eiropu, bija tik katastrofālas sekas?

14. gadsimta vidū Eiropā dzīvoja apmēram 70 miljoni cilvēku. Arvien vairāk zemnieku no laukiem pārcēlās uz pilsētas. Pilsētas dzīve sev līdzi nesa lielas sociālas un kulturālas pārvērtības, bet vienlaikus radīja arī sociālas problēmas. Lielo katedrāļu tuvumā atradās neticami nolaisti nabadzīgo kvartāli. Nosviestie atkritumi uz nebruģētajām ielām un izlietie netīrie ūdeņi radīja ideālus žurku un blusu masveida vairošanās apstākļus. Pēc epidēmijas sākšanās mēris varēja izplatīties bez šķēršļiem.

Ar iejūga lopiem un kuģiem no Āzijas veda garšvielas, no Anglijas – vilnu, no Krievijas – lāčādas un vasku, no Flandrijas – lakatus un no Burgundijas – vīnu uz neskaitāmām pilsētām. Katrā vezumā vai uz tirdzniecības letes varēja nokļūt mēra pārnēsātāji.

Lai gan preču apmaiņa saimnieciskajā dzīvē sāka spēlēt arvien lielāku lomu, Eiropā pirmām kārtām dominēja lauksaimniecība. Neražas izraisīja badu. Ļoti postošs bads turpinājās no 1315. līdz 1318. gadam, un tas jūtami pavājināja cilvēku pretestību pret infekcijas slimībām. Turklāt 14. gadsimtā bez mēra, kas prasīja lielu upuru skaitu, bija novērotas tādas infekciju slimības kā gripa, tuberkuloze, bakas, dizentērija un tīfs. Stāvokli pasliktināja arī daudzie kari.

Mēris grāva Eiropas lauksaimniecību, jo tieši sīksaimnieku un zemnieku vidū zaudējumi bija vislielākie. Piemēram, Vācijā apmēram viena ceturtdaļa no apstrādātajām zemēm gada laikā tika pamesta.

Izdzīvojušie zemnieki tomēr pamazām saprata, ka daudz kas ir atkarīgs no viņu darbaspēka, un viņi sāka pieprasīt lielāku algu un mazāku rentes maksu. Ja vietējais muižnieks vai zemes valdnieks viņu prasības neapmierināja, tad kaimiņu muižnieks vai zemes valdnieks viņu prasības neapmierināja, tad kaimiņu muižnieks tās varēja arī atbalstīt. Tā mēra epidēmija netieši veicināja feodālās sistēmas sabrukumu. Pilsētās šis process bija jau sācies. Pēc mēra sīkzemnieki ieguva lielāku neatkarību no zemes valdniekiem. Tomēr valdnieki centās pārmaiņu vilnim turēties pretī, un viņu pretspars noveda pie neskaitāmiem zemnieku nemieriem. Gan 1358. gadā Francijā, gan arī 1381. gadā Anglijā notikušās zemnieku sacelšanās nežēlīgi apspieda.

Sakarā ar neizārstējamās un neizskaidrojamās slimības izplatīšanos daudzi cilvēki pievērsās baznīcai, cerot ar lūgšanām, grēku nožēlošanu un naudas ziedojumiem paglābties no ļaunuma. Tūkstošiem turīgo mēra upuru ziedoja savu mantu baznīcai un tādējādi palielināja garīdzniecības turību. Bet ne jau visi meklēja mierinājumu un palīdzību kristietībā. Baznīcas prestižu grāva tās bezpalīdzība mēra priekša, jo arī ticīgie paši krita par upuriem epidēmijai. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc nākamajos gadsimtos laicīgā pasaule ieguva arvien vairāk simpātiju. Cilvēki gribēja pilnasinīgu dzīvi, nevis šķērdēt laiku pēc viņu domām nevajadzīgās liturģijas. Kāpēc nedrīkst baudīt dzīvi, ja tā var kuru katru brīdi beigties?

Tā kā neviens nezināja, kas izraisa mēri, ārsti nespēja šo slimību ārstēt un tās izplatību ierobežot. Neraugoties uz to, atradās cilvēki kas nejauši nokļuva atrisinājumam uz pēdām. Daudzi ticēja, ka slimības izraisītāji izplatās pa gaisu, un viņi bija ļoti tuvu patiesībai. Viņu gala slēdziens bija loģisks: no mēra ir iespējams izglābties vienīgi ar izolācijas palīdzību. Bet šo ideju nebija nemaz tik viegli realizēt, jo neizdevās izolēt infekcijas patiesos pārnēsātājus – blusas.

Milānas pilsētas vadība pavēlēja aizmūrēt mēra slimnieku māju logus un durvis, tādējādi ļaujot slimniekiem vienkārši nomirt, Šis apkārtējais līdzeklis varēja būt viens no tiem iemesliem, kas izskaidro, kāpēc šajā pilsētā bija tik maz zaudējumu.

1374. gadā visus infekcijas pārnēsātājus izraidīja Venēcijas. 1383. gadā visus Marseļas ostās nonākušos pasažierus, kas varēja būt infekciju slimību pārnēsātāji, atstāja uz kuģiem, uzliekot 40 dienu karantīnu. Tas diemžēl bija nepilnīgs līdzeklis, jo nespēja ierobežot inficēto žurku un blusu nokļūšanu uz sauszemes.

Pēc viduslaiku lielās epidēmijas daudzas zemes vēlāk piemeklēja vēl citi lieli mēra uzliesmojumi, sevišķi nikna epidēmija bija 17. gadsimtā Francijā un 18. gadsimtā Anglijā, Austrijā un Austrumprūsijā. Bet šīs epidēmijas prasīja ievērojami mazāk upuru nekā 14. gadsimtā trakojušais mēris.

Vēlāk Rietumeiropa no mēra epidēmijām paglābās, pateicoties akmens māju celtniecībai un līdz ar to labākiem sanitārajiem apstākļiem, kas veicināja žurku un blusu populācijas samazināšanos. Mazāk attīstītās valstis, tādas kā Ēģipte, Indija un Ķīna cieta mēra epidēmija arī 19. gadsimtā. 19. gs. 90. gados liela mēra epidēmija plosījās no Ķīnas līdz Dienvidamerikai, un 1922. gadā mēra uzliesmojums bija pat Floridā.

Liela mēra epidēmija 1910. gada decembrī pārņēma Ķīnu, izplatoties no Mongolijas un Mandžūrijas uz dienvidiem.

Tā bija šīs infekcijas slimības visbīstamākā forma – plaušu mēris. Īsā laika sprīdī Ķīna nomira 60 000 cilvēku. Ķīniešu sāka masveidā bēgt no valsts ziemeļu provincēm uz dienvidiem. 20. gadsimta 20. gadu sākumā ir izstrādāti sanitārie noteikumi, ik gadus tomēr vēl simtiem cilvēku slimo ar mēri, lai gan no tā mirst vairs tikai daži.