Kašķis

Kašķis ir lipīga ādas slimība, ko ierosina kašķa ērcīte – Sarcoptes scabiei.
Infekcijas avots – slims cilvēks.
Infekcija izplatās tieša kontakta ceļā vai ar sadzīves priekšmetiem.
Infekcija ļoti ātri izplatās vidē, kur ir daudz cilvēku, starp kuriem rodas ciešs kontakts (skolās, bērnudārzos, nometnēs u.c.).
Nonākot uz cilvēka ādas, ērcītes ādas virsējos slāņos izurbj nelielas ejas, kurās tiek apaugļotas mātītes. Apaugļotā mātīte ejas paplašina un dēj oliņas. Ejas dienā tiek pagarinātas apmēram par 2 – 3 mm. Oliņas un ērcītes izkārnījumi atrodas ejās aiz ērcītēm. Katra ērcīte savā dzīves laikā (4 – 6 nedēļas) izdēj apmēram 40 – 50 oliņu, un šajā laikā eju nepamet. No oliņas 3 - 4 dienu laikā izšķiļas kūniņas, kuras iznāk ārā no ejām „izurbjot” ādas virskārtu un jaunu īsu eju, kurā transformējas par nimfām un vēlāk pieaugušām ērcītēm. Ārpus slimnieka ērcīte istabas temperatūrā (210C un 40 – 80% relatīvais mitrums) paliek dzīvas 24 – 36 stundas.
Svarīga loma kašķa izsitumu attīstībā un niezes sajūtas radīšanā ir alerģiskai reakcijai uz ērcītēm vai to izkārnījumiem.
Biežāk slimo 5 līdz 17 gadu veci bērni.
Klīnika:
1.mokoša nieze, kas var pastiprināties vakarā, nakts laikā vai mazgājoties ar karstu ūdeni,
2. bilaterāli izsitumi –
a. sīkas eritematozas, bieži ekskoriētas papulas un
b. īsas viļņainas, netīri pelēcīgas līnijas - ērču ejas, kuras lokalizējas –
    i.      pirkststarpās un uz pirkstu sānu virsmām,
    ii.      plaukstu locītavās,
   iii.      elkoņu ieloku virsmās,
  iv.      padušu priekšējās krokās,
         dažreiz arī ap nabu un gluteālā rajonā.
  vi.      Sievietēm - krūšu areolas apvidū,
 vii.      vīriešiem – ārējo dzimumorgānu rajonā,
3. niezošā āda var kļūt bieza, zvīņaina, uz tās dažādos virzienos parādās sīkas švīkas,
4.  kasot āda tiek saskrāpēta, un pa bojāto vietu var iekļūt kāda bakteriāla infekcija – attīstīties impetigo, 
5. diagnostiku apgrūtina sekundāras infekcijas pievienošanās, kā arī ekzematizācija,
6. kašķim ir dažādas formas, kas arī apgrūtina diagnostiku.
Kašķis tīrīgām personām – grūti nosakāms, jo izsitumi ir reti un ejas ir grūti pamanāmas.
Kašķis zīdaiņiem un maziem bērniem – iespējama kļūdaina diagnoze, jo kopā ar kašķa izpausmēm vērojamas arī sekundāras ekzematozas pārmaiņas, turklāt tik agrīnā vecumā ne vienmēr domā par kašķi. Pretstatā pieaugušiem, zīdaiņiem izsitumi ir arī uz galvas, kakla, plaukstām un pēdām. Biežāk novēro vezikulas, kā arī sekundāro infekciju.
Galvas matainās daļas kašķis – bērniem tas var uzslāņoties uz seboreiskā dermatīta.
Diagnostika
1. klīniskās izpausmes,
2. epidemioloģiskie dati,
3.  mikroskopiska kašķa ērcītes, oliņu vai izkārnījumu izmeklēsāna.
Komplikācijas:
1. Sekundāra bakteriāla infekcija.
Ārstēšana un aprūpe
1.  ādu nomazgāt, noslaucīt;
2.  ādas apstrāde ar specializētiem pretkašķa līdzekļiem uz noteiktu laiku;
3. nomazgāt, noslaucīt ādu;
4. personīgās veļas, drēbju, gultasveļas un dvieļu nomaiņa, tos vārot veļas mašīnā un gludinot;
5. īsi apgriezti un kopti nagi.
Ārstēšanas efektivitāti var noteikt pēc tā, ka 24 līdz 48 stundu laikā nevajadzētu rasties jauniem ādas bojājumiem.
Jāārstē apkārtējie- asimptomie ģimenes locekļi, kuriem slimnieks radījis paaugstinātu risku iegūt infekciju.
Profilakse:
1.diagnosticēt un ārstēt slimos,
2. personīgās higiēnas ievērošana,
3.   jāizvairās no tiešiem kontaktiem, ar cilvēku, kam ir kašķis. 
4.  tā kā kašķa ērcītes 2 līdz 3 dienas var dzīvot arī uz drēbēm, gultā vai putekļos, tad inficēties ar šo slimību var arī, lietojot citu cilvēku drēbes, gultasveļu un dvieļus. Apģērbus, kas bijuši saskarē ar slimo cilvēku, jāmazgā karstā ūdenī, pēc tam izgludinot. Savukārt māja jāuzkopj ar putekļu sūcēju, putekļu maisiņu pēc tam izmetot atkritumos.