Neinfekciozās diarejas

Kuņģa – zarnu trakta disfunkcija – neinfekciozas izcelsmes gremošanas traucējumi, kuri rodas tieša gastrointestinālā trakta kairinājuma rezultātā.
Biežākie iemesli:
1. Alimentārie –
a. piem, zīdaiņa pārēdināšana,
b. neregulāra ēdināšana,
c. vecumam neatbilstoša uztura un daudzuma lietošana.
2.  Alerģija pret noteiktiem produktiem – pienu, olas baltumu u.c.
3.  Laktozes (piena cukura) nepanesība, sakarā ar fermentatīviem traucējumiem.
4. Normāla zarnu mikroflora, kas zināmos apstākļos (piem., pēc orālo antibiotiķu terapijas) darbojas kā patogēna.
5. Ārpus kuņģa - zarnu trakta infekciju slimības (piem. pneimonija, otīts, urīnceļu infekcijas).
6.Neatbilstoša caurejas līdzekļu lietošana.
Šīs disfunkcijas var novērot visa vecuma bērniem, bet biežāk un smagāka to gaita ir agrīnā vecuma bērniem. Alimentārās disfunkcijas biežāk novēro bērniem pirmajā dzīves gadā. Ēdinot bērnu ar krūti, disfunkcijas rodas retāk, nekā ēdinot bērnu jaukti vai mākslīgi.
Izmainoties normālajai zarnu mikroflorai, ko sauc par disbakteriozi, bērniem parādās caureja. Disbakteriozes gadījumā mazinās organisma pretestības spējas.
Klīnika
Bērna vispārējais stāvoklis sākotnēji ir maz trau­cēts.
1. Atgrūšana vai vemšana,
2. Caureja – enterītiska rakstura,
3. Subfebrīla vai normāla tem­pe­ra­tūra,
4. Meteorisms.
Vemšana un caureja rada patolo­ģiskos šķidruma zudumus.
Ja savlaicīgi vai pareizi netiek uzsākta disfunkcijas ārstēšanu, tad, slimības simp­tomiem progresējot, var attīstīties smaga dehidratācija – ūdens un sāļu, skābju – sārmu līdzsvara traucējumiem, attīstoties traucējumiem arī citās orgānu sistēmās. Ārstēšana tad ir ilgstoša un smagāka.
Diareju  ārstēšanas pamatprincipi.
Bērnu jāsāk ārstēt nekavējoties, ja nav indikācijas stacionēšanai, tad labāk mājās.
1. Rehidratācija (orāla vai parenteriāla).
2. Ēdināšanas nodrošināšana, dietoterapija.
3. Specifiskā medikamentozā terapija (antibakteriālā, antiparazitārie preparāti).
4. Simptomātiskā terapija –
a.  pretdiarejas,
b. pretdrudža,
c.vemšanu, meteorismu, disbakteriozi mazinošie medikamenti u. c.
5. Imunitātes paaugstināšana.
Pacientu aprūpe saistīta ar
1. infekcijas procesa ierobežošanu;
2. slimības simptomu mazināšanu;
3.ādas, gļotādas kopšanu;
4. organisma šķidruma apjoma atjaunošanu;
5.ēdināšanas nodrošināšanu;
6.vecāku izglītošanu.
Orālā rehidratācija
Dehidratācijas klīnikas gadījumā bērnam obligāti ir jāuzsāk rehidratācija – orālā vai parenterālā.
Orālai šķidruma pievadei ir vairākas priekšrocības, salīdzinot ar parenterālo rehidratāciju – zemākas izmaksas, visi pacienti nav jāstacionē, nav nepieciešama intravenoza iejaukšanās.
Savlaicīgi un pareizi uzsākta orālā rehidratācija novērš komplikācijas:
1. hipovolēmisko šoku,
2. akūtu nieru mazspēju,
3. olbaltumu enerģētisko nepietiekamību.

Kontrindikācijas orālai rehidratācijai:
1. smaga dehidratācija;
2.apziņas traucējumi,
3. šoks;
4.  aizdomas par ķirurģisku vēdera dobuma slimību;
5.  progresējoša profūza vemšana ar aspirācijas iespēju;
6. sociālais risks, ja nav iespējams tehniski nodrošināt atbilstošu terapiju.
Diareju gadījumā jāievēro, ka ievadāmajam šķīdumam un elektrolītiem vienmēr ir prioritāte, salīdzinot ar ēdināšanu, bet pārtraukt to nedrīkst.
Profilakse
1. Sanitāri higiēnisko normu ievērošana.
2. Vecumam atbilstošas ēdināšanas nodrošināšana.
3. Racionāla medikamentu (antibiotiku) nozīmēšana un lietošana bērniem.