Krīze

Krīzes raksturojums

Vārds “krisis” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē izšķirošu pagriezienu, pēkšņu pārmaiņu, liktenīgu pārrāvumu. Psihiskas krīzes stāvoklis rodas tādā dzīves situācijā, kurā kāda cilvēka iepriekšējā pieredze un līdzšinējie reakcijas veidi nav pietiekami, lai pārvarētu aktuālo dzīves stuāciju. Krīze ir kāda notikuma vai situācijas uztvere kā nepanesamas grūtības, kas izsmeļ personas resursus un “tikšanas galā” mehānismus.

Izšķir divu veidu krīzes, kas nav viena no otras krasi nodalāmas:

attīstības krīze,

traumatiskā krīze.

Krīzes veidi

 Traumatiskā krīze

Traumatiskā krīze ir indivīda psihiska situācija, kas rodas pie tādā veida un pakāpes notikumiem, kad cilvēks sajūt nopietnu apdraudējumu. Traumatiskās krīzes izraisa kāds pēkšņš, negaidīts notikums, kam cilvēks nav bijis gatavs, un kam ir nopietnas fiziskas, emocionālas vai sociālas sekas. Cēlonis, kas izraisa traumatisko krīzi katram cilvēkam var būt ļoti individuāls – tas, kas vienam ir nebūtisks, citam var izrādīties ārkārtīgi traumējošs apstāklis. Visu nosaka individuālā situācija.

Iespējams izdalīt trīs veidu cēloņus, kas izraisa traumatisko krīzi:

zaudējums – tas var būt gan kaut kas konkrēts vai arī abstrakts, emocionāli nozīmīgs cilvēkam (tuva cilvēka zaudējums, šķiršanās, draudi kaut ko zaudēt, darba zaudējums, veselības zaudējums u.c.),

aizvainojums – pašcieņas aizskārums,

katastrofas un šausmu pārdzīvojumi.

Attīstības krīze

Attīstības krīzes ir normāla cilvēka dzīves sastāvdaļa, kas saistās ar personības attīstību atbilstoši katram vecuma posmam. Tomēr nereti attīstības krīžu laikā cilvēka emocionālā, fiziskā vai sociālā pašsajūta var pasliktināties, ja pārmaiņu radītais stress ir pārāk liels. Ja krīzei tiek atrasts risinājums, no cilvēka iekšējām personības potencēm rodas pozitīvās attīstības iespējamības. Visa cilvēka dzīvi var nosacīti iedalīt vecumposmos. (Erik H.Erikson) . Mīlestības nevar būt par daudz! Pirmā dzīves gada krīze - prāts apsteidz fizisko attīstību – “vajag”, bet to nespēj paveikt. Rodas vai nu uzticēšanās vai neuzticēšanās pasaulei. Ja bērns aug, jūtot drošību, viņš mācās ticēt cilvēkiem. Pirmais gads nosaka dzīves scenāriju, mūža ilgumu, sasniegumus, slimības. Nelabvēlīgais iznākums - bailes no nākotnes, neuzticēšanās, aizdomas.

1. posms – no dzimšanas līdz 1 gadam . Veidojas patstāvība, neatkarība vai šaubas par sevi un atkarības sajūta. Robežšķirtne starp jaundzimušo un pieaugušo pasauli. No pilnīgas atkarības no citu cilvēku aprūpes bērns pāriet posmā, kad jau pats var daļēji parūpēties par sevi. Krīzes situācija – no vienas puses “es pats”, no otras – “nedrīkst”. Nelabvēlīga iznākuma variants — paškontroles trūkums, cilvēks klausa tikai ārējiem stimuliem, tendence kaunēties un šaubīties: vai vēlējos to, ko izdarīju, vai darīju to, ko vēlējos.

2. posms - “mazbērns” no 1 līdz 3 ( +/- 1) gadiem . Veidojas iniciatīva vai pastāvīga vainas izjūta. “Kāpēcīša vecums”. Bērnam jāatļauj viss, izņemot veselībai bīstamus eksperimentus. Krīze meitenēm ir 6 -7 gadu vecumā, zēniem 7 – 8 gadu vecumā, kad tiek apzināta atšķirība starp zēniem un meitenēm. Krīzes izpausmes var būt apetītes zudums, nogurdināmība, slikts miegs (runā, staigā), agresivitāte, raudulība, valodas raustīšana u.c. Nelabvēlīga iznākuma gadījumā — bailes no soda, sevis ierobežojumi, jo parasti nekas neizdodas, par to, ko dara, saņem sodu, nopēlumu, veidojas pāridarījuma un vainas izjūtas, vēlme kompensēt pāridarījumu.

3. posms – “spēļu vecums” no 3 – 6 gadiem Nostiprinās centība, pārliecība par spēkiem vai mazvērtības sajūta “Es neko nevaru, es nekam nederu”. Aktivitāte vai nepiedalīšanās. Pāreja no bērna uz jaunieša dzīves posmu.

4. posms – “pubertātes vecums” no 6 – 13 (+/- 2) gadi.

darīt visu;

savas spējas un vērtības salīdzināt ar pārējiem;

izcelties starp apkārtējiem;

formējas morālās vērtības (meli, viltus);

parādās abstraktās domāšanas spējas.

Nelabvēlīga iznākuma gadījuma — veidojas mazvērtības izjūta, nepiemērotības izjūta. Vai nu identitātes atrašana, vai lomu apjukums, identitātes difūzija. Notiek psihiskā un fiziskā nobriešana. Darbība un attieksme virzītas, lai attīstītos fiziski, pilnveidotos intelektuāli, sacenstos ar apkārtējām autoritātēm, visu izmēģinātu pats (sekss, cigaretes, alkohols, bīstamas situācijas). Krīze ir 16 +/- 2 gadi – sevis meklēšana. Labvēlīga iznākuma gadījumā - spēja sevi uztvert kā unikālu un integrētu personību, spēja uztvert arī citus kā unikālas personības, līdz ar to izturēties pret citiem lojāli, pieņemt citos viņus pašus, viņu identitāti. Nelabvēlīga iznākuma rezultātā — apjukums, kas ir kas un kurš ir kurš.

5. posms – “agrā jaunība” no 13 – 18 g. (+/- 2 g.). . Spēj nodibināt patiesas intīmas attiecības ar citiem cilvēkiem vai rodas atsvešinātība, neapmierinātība, vientulības sajūta, ieraušanās sevī. Krīze ir dzīves plāna pieņemšana visam mūžam vai arī dzīves perspektīvas neredzēšana.

7. posms – “profesionālais briedums”25 - 50 gadi

ap 30 gadiem +/- 4,5 gadi – pretenziju līmenis neatbilst dzīvē reāli sasniegtajam:

nav realizēti jaunības sapņi,

nav piepildījušās vecāku cerības,

skaidra apjausma, ka dzīve nav bezgalīga,

kaut kas ir jāmaina (karjerā, ģimenē).

No krīzēm iespējamas 3 izejas:

konstruktīvā; (intereses paplašinās, jaunas nodarbes, sajūt saistību ar sabiedrību),

konservatīvā; (intereses sašaurinās, ģimene un es, kategorisks par visu, kas labs, kas slikts),

sarkastiskā; (atsakās no saviem mērķiem un sāk ironizēt, cilvēks kļūst ļauns un dzēlīgs). . Raksturīga sava “Es” apzināšanās vai izmisums, bezizeja, cīņa ar visu un visiem. Nokārtojas domstarpības starp draugiem, vecākiem, bērniem, paplašinās interešu sfēra, izveidojas dabīga autoritāte. Psiholoģiskā vecuma rādītājs, par ko cilvēks runā - par nākotni vai pagātni. Labvēlīga iznākuma rezultātā - neatkarīga interese par dzīvi, par sevi, paļāvība, pārliecība par to, ka dzīvei ir jēga, nebaidīšanās no nāves, nāves neizbēgamības akceptēšana. Parādās spējas un īpašības, kuras agrāk nav bijušas, cenšas realizēt jaunībā nepaveikto. Krīze ir aiziešana pensijā. Nelabvēlīga iznākuma rezultātā — riebums pret dzīvi, izmisums par tuvojošos nāvi. Bet ja cilvēks ir veiksmīgi atrisinājis visas dzīves krīzes, tad arī vecumus un aiziešana ir tikai viena no krīzēm.

8.posms – “briedums” – 50 gadi un vairāk Krīzes norise

Katram cilvēkam krīzes norise ir ļoti individuāla. Cilvēki var reaģēt uz krīzi un tikt galā paši, tādējādi cilvēkam mainoties un kļūstot stiprākam. Bet lielākā daļa no cilvēkiem tikai šķietami tiek galā ar krīzi. Viņi izslēdz sāpīgās emocijas no apziņas un tad neatreaģētās emocijas var atgriezties atpakaļ slimību veidā. Var gadīties, ka cilvēks pēc pārdzīvotās krīzes psiholoģiski sabrūk, jo savlaicīgi netiek saņemta palīdzība. Krīzes norisi var iedalīt trīs posmos:

šoka fāze (ilgst no dažam sekundēm līdz stundām un pat diennaktīm),

reaktīvā fāze ( ilgst 4 - 6 nedēļas),

izprašanas un risināšanas fāze (6 -24 mēnešus pēc traumas).

Šoka fāzē un šoka fāzi apvieno un sauc par akūto krīzes fāzi. Par akūto krīzi runā tad, ja tā ilgst ne vairāk, kā 4 - 6 nedēļas. Reakcijas fāzē sāpes, ko izraisījis traumatiskais notikums, izpaužas ar visu savu stiprumu. Noliegšana, kas raksturīga šoka fāzei, mazinās un cilvēks sāk apzināties un pieņemt zaudējumu, kas izraisa tukšuma sajūtu, izmisumu. Bieži notiek arī zaudējuma idealizācija, parādās daudz atmiņu par notikušo, pagātni. Akūtajā krīzes fāzē raksturīgi dažādi traucējumi, par kuriem noteikti būtu jāzina krīzē nonākušajam cilvēkam. Jānorāda, ka šādas pazīmes ir normāla krīzes gaita. Pretējā gadījumā cilvēkam var likties, ka viņu piemeklējusi vēl arī kāda somatiska saslimšana.

Reakcijas fāziRaksturīgākās krīzes pazīmes

Izprašanas un risināšanas fāze sākas tad, kad beigušies akūtie noikumi, tas ir, apmērām, pusgadu vai gadu pēc traumas. Pārejot uz šo fāzi, cilvēks samierinās ar zaudējumu. Šajā fāzē pamazām zūd akūto fāžu simptomi, atgriežas vecie ieradumi un veidojās jauni. Pēc pārdzīvotās krīzes cilvēks kļūst stiprāks. Šīs pēdējās fāzes laikā cilvēks turpina dzīvot, bijušo paņemot līdzi, tas ir, kā pēdas pēc ievainojuma – rēta uz ķermeņa ir, bet sāpes vairs nav. Labi atrisināta krīze ir iespēja cilvēkiem attīstīties un iegūt briedumu.Reālajā dzīvē krīzes norisi nevar raksturot kā nošķirtas fāzes, bet gan drīzāk kā ciklus, kas pārklājas.

Neatrisinātas krīzes situācijas sarežģījumi

Ja akūtajā fāzē cilvēkam nepalīdz pārdzīvot krīzi, tad tā var pāriet posttraumatiskā stresa sindromā, depresijā, psihosomatiskos traucējumos, patoloģiskā sēru reakcijā, pārdeterminētās krīzēs (reakcijas spēks nav izskaidrojams ar izraisošo cēloni, tas ir, iepriekšējās krīzes nav bijušas atrisinātas).

Var būt arī vāji atrisinātas traumatiskas krīzes, kad sēras ir iekapsulētas. Ārēji tāds cilvēks izliekas, it kā “būtu visu labi pārcietis”, bet dziļākajā būtībā slēpjas dziļas aizdomas un bailes no dzīves. Pēc tā, kas ir noticis, nekas nav īsti saistošs un iepriecinošs un var iestāties dziļa vientulība. Vienīgā redzamā pazīme tam, ka viss vēl nav kārtībā, nereti izpaužas kā atsevišķa somatiska kaite, kas prasa uzmanību – sāpes krūtīs, augsts asinsspiediens vai vispārējs nemiers.

NoliegšanaKrīzes norise smagu saslimšanu gadījuma

Cilvēks uzzinot par savu nedziedināmo slimību vai invaliditāti, noliedz notikušā iespējamību. Bieži tiek noliegts pats slimības fakts – tas nevar notikt ar mani, tā noteikti ir kļūda, Jūs droši vien runājiet par kādu citu. Noliegšana ir pati stiprākā psiholoģiskā aizsardzība, kas ļauj sakopot spēkus un pieņemt realitāti. Kā jebkura aizsardzība, noliegums veicina adaptēšanos situācija, izslēdzot no apziņas psihotraumējošo situāciju.

Cilvēks, saprotot, ka ir nopietni slims, agrāk vai vēlāk sāk izjust dusmas, kas ir normāls krīzes etaps. Dusmas ir vērstas pret likteni, pret dzīvi, kas pāriet arī uz apkārtējiem cilvēkiem un var sasniegt pat agresiju. Saslimušais mokās ar jautājumu – kāpēc, un neatrodot atbildi, kļūst viegli aizkaitināms, dusmīgs, nikns, skaudīgs. Tas uz kādu laiku aizsargā cilvēku.

Darījumu slēgšana

Kad emocionālie spēki sāk izsīkt, cilvēks pievēršas „darījumu slēgšanai”. Slimība progresē, spēki, kas iztērēti noliegšanai un dusmām, neatjaunojas, tāpēc cilvēka dzīves horizonts sašaurinās. Saslimušais cenšas slēgt darījumus ar likteni, apkārtējiem – ja palikšu dzīvs, es vairs nekad nemelošu, ja es atmetīšu smēķēšanu, vai tad jūs mani izārstēsiet?. Cilvēks var kļūt sabiedriskāks, atsaucīgāks, gaidot par to balvu – izveseļošanos vai dzīves pagarināšanu. (bēdas, skumjas)

Iepriekšējām stadijām neizbēgami seko depresija. Cilvēkam viss liekas drūms, viņš zaudē interesi par dzīvi un kļūst nesabiedrisks. Tam ir arī labā puse – cilvēks ir tādā stāvoklī, kad viņš ir gatavs pieņemt nāvi un atvadīties no visa, ko mīl.

Pieņemšana

Šajā etapā, cilvēks sērojot par zaudēto, sāk domāt par tuvojošos nāvi mierīgāk, kā par neizbēgamu faktu. Daži atgādina nosodītos, kas gaida spriedumu, citi kļūst mierīgi, apgaroti. Cilvēks zaudē interesi par apkārt notiekošo un noslēdzas sevī. Nereti rodas arī pašnāvības domas. Novēro arī pievēršanos reliģijai, filozofijai. Krīzes terapija

Attieksme pret cilvēku akūtā krīzē bieži ir noteicoša krīzes risināšanā, no tā atkarīgs, vai vēlāk cietušais atskatīsies uz šo laika periodu ar šausmām vai ar sajūtu, ka ir samierinājies ar to, kas noticis.

Psiholoģiskās palīdzības veidu darbā ar cilvēkiem, kas nonākuši krīzes situācijā sauc par krīzes intervenci. Krīzes pārvarēšanā cilvēks pats cenšas atrisināt krīzi, balstoties uz savām spējām, bet krīzes intervence ir profesionālā palīdzība tiem, kuri ir nonākuši krīzes situācijā un nespēj patstāvīgi to atrisināt.

Krīzes intervence, vienkārši definēta ir īstermiņa, uz problēmu vērsta intervences stratēģija. Tā ir centrēta uz problēmu, nevis uz personu. Krīzes intervence vērsta uz spriedzes samazināšanu krīzes laikā, precīzi definējot un nosakot problēmu. Krīzes intervence nav ne psihoterapija, ne konsultēšana. Šajos termiņos ir ietvertas ilgtermiņa attiecības ar vienu palīdzības sniedzēju, lai panāktu fundamentālas pārmaiņas. Tas nav iespējams un arī nav domāts panākt krīzes intervences kontekstā. Vārds intervence nozīmē, ka fokuss ir uz vienu problēmu vai situāciju. Krīzes intervence nenozīmē arī nekādu specifisku ārstēšanu. Tās nolūks ir atvieglot personai dzīvošanu tālāk, kamēr sadzīst brūces.

Palīdzības mērķis un saturs

Palīdzēt nozīmē cietušo balstīt, līdzsvarot un palielinot viņa izturību mazināt viņa pārsteidzīgu vai pašdestruktīvu rīcību piemēram, alkohols, tabletes, norobežošanās.

Palīdzēt, lai krīzē nonākušais uzdrošinātos izpaust savus pārdzīvojumus: bēdas, sāpes, vainas sajūtu, agresivitāti.

Uzdevums nav cietušam atdot zaudēto vai noliegt viņa patiesās sāpes, bet gan viņu balstīt saskarsmē ar īstenību.

Rūpēties, parādīt gādību, uzmanīgi ieklausoties, kas cilvēkam sakāms. Mudināt runāt par zaudējumu, atcerēties pozitīvo.

Nevajag apturēt, ja klients sāk raudāt.

Uzmanīgi ieklausīties faktos, tas palīdzēs just līdzi zaudējumā.

Atspoguļot viņa emocijas, lai viņš spētu novērtēt emociju daudzveidību, kas viņu iespaido.

Noskaidrot viņa apjukumu, pretrunīgos uzskatus, attieksmes un emocijas, lai gan viņš, gan Jūs saskatītu nepamatotību pašpārmetumiem un dusmām.

Apkopot cerībā, ka emociju gūzmas atsevišķo sastāvdaļu noskaidrošana ļaus formulēt un pievērsties darbībām.

Krīzes situācijās ir svarīgi dot cilvēkam atbalstu un struktūru dodam uzklausot

atbalstu

struktūru

Lai palīdzētu, mums nepieciešams

zināšanas,

empātija,

pašizpratne.

Sērošanas konstruktīvs atrisinājums ir vērtīga pieredze. Zaudējuma pieredze liek mainīt pieņēmumus par pasauli, lai dotu jēgu jaunajai pieredzei. Tādā veidā cilvēks attīstās un iegūst jaunu kvalitāti. Veiksmīgs krīzes risinājums palīdz cilvēkam labāk pārvarēt krīzes arī nākotnē.

dodam, informējot cilvēkus par to, kas notiek, kur un pie kā viņi var meklēt palīdzību, kā arī dodot informāciju par viņa paša reakcijām un normalizējot tās.

Depresija

Dusmas

galvenais glābt cilvēku no sekundārās traumatizācijas, jo šoka fāzē mēdz aptumšoties apziņa, cilvēks nevar kontrolēt situāciju. Šoka fāzē cilvēks var neadekvāti uzvesties, var kliegt, plēst drēbes, bet reizēm klusēt un nekustīgi gulēt. Šādā brīdī būtu labi, ja ar cietušo būtu kopā cilvēki, kuri var viņam palīdzēt pārdzīvot notikušo, nebaidoties no cietušā emocionālās reakcijas, jo ir ļoti svarīgi visas savas jūtas sakarā ar notikušo (bailes, vainas izjūta, kauns utt.) neapspiest, bet izpaust. Pirmajās stundās vai dienās pēc zaudējuma cilvēks var izjust spēcīgu šoku un atteikties noticēt notikušajam. Šī reakcija ir psihes mēģinājums izglābties noliedzot situāciju un distancējoties no tās. Emocionāli tas reizēm izpaužas kā bailes zaudēt arī citus tuvos cilvēkus, kā arī bailes pašam aiziet bojā fiziski (nomirt) vai psihiski (sajukt prātā). Jo vairāk cilvēks ir iztukšots emocionāli, jo ilgāk viņš atrodas krīzē, jo vairāk viņam ir vajadzīga palīdzība. Raksturīga radoša produktivitāte vai stagnācija (apsīkums, sastingums). Šajā vecumā var būt 2 krīzes: