Tuberkuloze bērnu vecumā

Tuberkuloze (TB) ir infekcijas slimība, kuru izraisa tuberkulozes mikobaktērija (TM). Sakarā ar pieaugošu vispārējo saslimstību ar tuberkulozi, arī bērniem palielinās inficēšanās un saslimšanas draudi.

Infekcijas avots ir tuberkulozes slimnieks aktīvā formā, un to visbiežāk pārnes gaisa pilienu ceļā ar krēpām.

Vairums cilvēku, kas inficējušies ar tuberkulozi, nekad ar to nesaslimst, ja viņu imūnsistēma ir pietiekami spēcīga.

Inficēšanās bērniem notiek:

1.        gaisa pilienu ceļā, kontaktējoties visbiežāk ar slimo ģimenes locekli vai radinieku;

2.        auglis var inficēties transmisīvā ceļā (caur placentas asinsvadiem), ja grūtniece slimojusi ar ģeneralizēto vai placentas tuberkulozi;

3.        jaundzimušais var inficēties dzemdību laikā, norijot ar tuberkulozes mikobaktēriju inficētos augļūdeņus;

4.        lietojot uzturā nepasterizētu ar tuberkulozes mikobaktēriju inficētu govs vai kazas pienu.

Tūlīt pēc kontakta ar aktīvu tuberkulozes slimnieku bērna organismā netiek atklātas nekādas izmaiņas.

Bērniem ar labu imunitāti infekcijas process var tā arī neattīstīties, bet daļai bērnu attīstās latentā tuberkulozes infekcija (LTI), tas nozīmē, ka bērna organisms ir inficēts ar TM, bet imūnsistēma tomēr infekciju kontrolē un bērns nav slims.

Tās laikā:

1.        MR (Mantu reakcija) kļūst pozitīva vai pieaug, salīdzinot ar iepriekšējo,

2.        simptomu nav un objektīvi izmeklējot bērns ir vesels,

3.        plaušu Rtg neizmainīts.  

Ja latentās tuberkulozes infekciju neārstē, aptuveni 10% bērnu tā progresē un attīstītās aktīva tuberkuloze. Tās laikā pacientam ir slimības simptomi, ir izmaiņas rentgenoloģiskajā atradnē, var būt pozitīva objektīvā atradne, kā arī organismā var pierādīt TM (tuberkulozes mikobaktēriju).

Bērnu vecumā ir raksturīgas 2 aktīvās tuberkulozes klīniskās pamatformas:

1.        intratorokālo limfas mezglu tuberkuloze (bronhadenīts) – tā ir bērniem visbiežāk sastopamā slimības forma, kuras gadījumā specifiskais tuberkulozais process lokalizējas plaušu saknes un videnes limfmezglos un tur ilgstoši saglabā aktivitāti;

2.        tuberkulozes primārkomplekss.

Bērnu vecumā tuberkulozei nav specifisku simptomu Tā norit zem kādas citas slimības „maskas”. Bērniem līdz 4 gadu vecumam tās var būt:

1.        pneimonija,

2.        recidivējoša pneimonija,

3.        recidivējošs obstruktīvs bronhīts,

4.        astma.  

Bērniem pēc 4 gadu vecuma šīs tuberkulozes „maskas” var būt:

1.        biežas saaukstēšanās slimības,

2.        recidivējošs bronhīts,

3.        astma,

4.        pleiropneimonija un pleirīti,

5.        kā arī pati pneimonija.

Biežākās komplikācijas ir saistītas ar bronhu un plaušu bojājumiem –

1.        atsēju perēkļi plaušu audos,

2.        bronhu tuberkuloze,

3.        bronhu-plaušu bojājums,

4.        tuberkulozais pleirīts,

5.        tuberkulozais meningīts u.c.

Tuberkulozes diagnostika bērniem.

Tuberkulozes diagnostika bērnu vecumā ir sarežģīta un to iespaido dažādi apstākļi.

Specifiskā diagnostika - līdz 14 gadu vecumam bērniem izmanto tuberkulīna ādas testu – Mantoux testu jeb Mantu reakciju (MR), lai agrīni atklātu latento tuberkulozo infekciju (LTI).

Profilakse.

Visi profilakses pasākumi pret tuberkulozi ir tikai daļēji.

1.        Nespecifiskie pasākumi.

2.        Specifiskie pasākumi –

a.        jaundzimušo vakcinācija pret tuberkulozi, kura pasargā bērnus no saslimšanas ar smagām tuberkulozes formām un komplikācijām.

Imunitāte veidojas 2 mēnešu laikā, tāpēc šai periodā bērns stingri jāizolē no tuberkulozes slimniekiem, pretējā gadījumā viņš var saslimt. Vakcīnas vietā pēc 6 mēnešiem veidojas rēta.

Biežākās tuberkulozes vakcinācijas blakusparādības:

1.        reģionāls limfadenīts;

2.        aukstais abscess (liela čūla);

3.        keloīda rētā (> 10mm);

4.        reģionālo limfmezglu abscedēšanās.

               

Ārstēšanas pamatprincipi.

Tuberkulozes ārstēšanā izmanto medikamentozo – specifisko antibakteriālo terapiju. To pielieto arī bērniem ar LTI (latentu tuberkulozo infekciju), lai iznīcinātu tuberkulozes mikobaktērijas. Svarīga ir regulāra un ilgstoša medikamentu lietošana.

Šo medikamentozo ārstēšanu ir jāapvieno ar nespecifisko ārstēšanu –

1.        pilnvērtīgu uzturu un pareizu dienas režīmu, kas sastāv no ilgstošām pastaigām svaigā gaisā,

2.        fiziskām aktivitātēm, kā arī citiem norūdīšanās elementiem.